Rīga -1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Izrādās – vajag daudz mazāk
Stāsta Anita Muižniece, bijusī izglītības un zinātnes ministre:
«Savulaik arī es pirku drēbes tikai tāpēc, lai būtu kaut kas iegādāts. Gāju pa veikalu, un likās – kaut kas taču jāpērk! Galu galā bez vajadzības nopirktās drēbes tā arī stāvēja neuzvilktas. Pirms gadiem desmit izlēmu savu garderobi maksimāli samazināt – lai tur ir tikai tas, ko tiešām valkāju. Tā šķīros no lielākās daļas drēbju, jo ir absolūti pierādījies – ja kaut ko nevelc gadu, nevilksi nekad.
Kopš lielās revīzijas jaunas drēbes pērku tiešām tad, kad vajag. Turklāt izvēlos tikai vienkrāsainas un iespējami neitrālas drēbes, lai varētu tās viegli sakombinēt. Jo raibāks apģērbs un neparastāks piegriezums vai akcenti, jo grūtāk to būs savilkt kopā ar citām drēbēm. Tagad man ir tādas drēbes, ka varu vilkt jebkuru ar jebkuru – visas sader kopā.
Apģērbu nēsāju, cik ilgi vien iespējams, – reizēm varbūt pat par ilgu. Skatos – džinsiem jau vīles izdilušas, bet vēl jau var vilkt! Kad šķiros no viena apģērba gabala, nopērku tā vietā citu, bet ne vairāk. Nekad nepasūtu drēbes internetā, jo pieļauju, ka tad paturētu vairāk, nekā vajag, vai nokavētu to atgriešanu pārdevējam.
Man drēbju ir tik maz, ka varu glabāt arī to, kas šobrīd ir par lielu vai par mazu. Drēbes ir tik vienkāršas un universālas, ka tās noteikti varēšu vilkt arī pēc laika, kad atkal uz brīdi derēs.
Arī bērniem drēbes nepērku pirkšanas pēc. Kad bikses vai džemperis nonēsājies, nopērku vietā citu, un atkal nēsā, kamēr nonēsā. Patiesībā ikviens var iztikt ar tikai dažiem apģērbiem – galvenais, lai tie ir ērti un patīk.
Apģērbus, no kā esmu izlēmusi šķirties, vispirms parādu meitai – viņa izcilā un izvēlas, ko paturēt. Pārējos vēl nēsājamos ielieku apģērbu ziedošanas konteinerā – ja nu noder vēl kādam, savukārt tos, kas nekam nav derīgi, izmetu. Saimniecības lupatiņas no vecajiem apģērbiem neplēšu – tā man bērnības trauma, negribu.»
Smuksēži ir mana meditācija
Stāsta Ieva Treimane, uzņēmuma IRdesign saimniece:
«Pasaulē saražots daudz par daudz drēbju, un ar gadiem tās kļūst arvien nekvalitatīvākas, piemēram, T kreklos jau pēc vienas sezonas uzrodas kāds caurums. Man labi – ir izejmateriāls tamborēšanai, bet tik nekvalitatīvas drēbes videi gan nenāk par labu.
Pirmo lupatu paklājiņu uztamborēju pirms 12 gadiem. Tolaik man auga četri bērni, drēbju bija daudz, un ne viss derēja atdošanai nākamajam valkātājam. Bija daudz apģērbu, ko izmest žēl, bet arī valkāt vairs nevar. Pēc profesijas esmu mājturības skolotāja, rokdarbi man patīk – sāku nonēsātās drēbes griezt strēmelēs un tamborēt apļos. Kad daži lieli paklāji mājām bija uztamborēti, sapratu – viss, pietiek, vairāk nebūs, kur likt. Tā tamborēt pārtraucu.
Pēc kāda laika, kad dzīve sagriezās kājām gaisā, es mieru meklēju un atradu tamborēšanā. Tā bija mana meditācija – kā citi savas domas noraksta uz papīra, tā es tās iztamborēju. Kad mājās paklājiem pietrūka grīdu, sāku tamborēt 50 centimetru diametra apļus, ko var ērti uzlikt uz krēsla, mašīnā, arī zālienā. Izdomāju pat nosaukumu – smuksēži.
Lai piedāvātu savus smuksēžus interneta tirdzniecībā, izveidoju uzņēmumu IRdesign – ar domu, ka tas ir Ievas roku dizains. Tikai ar smuksēžu tamborēšanu izdzīvot nevarētu, bet man šī nodarbe ļoti, ļoti patīk. Reizēm nevaru gulēt aiziet, cik ļoti gribas pabeigt rindiņu. Esmu pat piedalījusies Brīvdabas muzeja gadatirgū! Lai tam pieteiktos, satamborēju labi daudz smuksēžu, un visi tā priecājās par smuko nosaukumu! Neturu sveici zem pūra – ja mani aicina, vadu meistarklases, lai parādītu, kā es tamborēju. Ir meitenes, kas paklāju pirkt negrib, bet pašas tamborēt – labprāt. Galvenais ir doma, ka tekstilam tiek dota otrā dzīve.
Paklājos pārtamborēju gan savas, gan bērnu, un nu jau arī draudzeņu nevajadzīgās drēbes – viena atnes lielu maisu, otra – vēl lielāku. Ja jūtu, ka pietrūkst kādas īpašas krāsas, šo to nopērku lietoto apģērbu veikalā. Smuksēžiem der gandrīz jebkurš audums, tikai ne pārāk biezs, bet vislabākā ir T kreklu trikotāža, ko sagriežu pusotra centimetra strēmelēs, izgriežot visas vīļu vietas. Strēmeles sasienu, tamborējot mezgliņus paslēpju, auduma galus ietamborējot aplī. Man ir vesels maciņš metāla tamboradatu ar asiem galiem – tās paklāju darināšanai der vislabāk, jo plastmasas kāti mēdz salūzt. Katram audumam izvēlos piemērotāko adatu, lai tamborējums ir gluds un vienāds.
Vienlaikus man iesākti vairāki smuksēži, bet vislielākais prieks ir par lielajiem divmetrīgajiem paklājiem, ko tamborēju konkrētam pasūtītājiem, iepriekš uzzinot, kādas tieši krāsas un toņi viņu mājām piestāvēs vislabāk.»
Mana kleita drīz pūs pilngadīga
Stāsta Eva Johansone, kultūras žurnāliste:
«Izvēlos pirkt kvalitatīvu apģērbu, vislabāk – Latvijas, Baltijas vai Skandināvijas zīmolus. Man patīk šo apģērbu kvalitāte, turklāt tuvāk ražots tekstils atstāj mazāku klimata pēdas nospiedumu. Tomēr viskvalitatīvākais un ilgmūžīgākais būs nevis pirkts, bet šūts apģērbs. Piemēram, pie Odetas Birmanes var tikt pie tik labāk kleitām, biksēm un žaketēm, kas kalpos pat piecus un desmit gadus.
Visvecākais apģērbs manā skapī ir Natālijas Jansones kleita, kurai ir jau vismaz 16 gadu, un tā joprojām kalpo izcili – drīz būs pilngadīga. Lai apģērbs ilgi kalpotu, par to jārūpējas – nevajag bieži mazgāt veļasmašīnā, bet nest uz ķīmisko tīrītavu un skapī vienmēr turēt uz pakaramā pleciņiem.
Diemžēl ātrā mode reizēm noķer arī mani – ieraugu un nopērku kaut ko, kas šķiet tik košs, foršs un stilīgs, bet… atkal vilšanās! Nupat nopirku sudraba bikses, kas uzreiz saplīsa. Tas man bija vēl viens apliecinājums, ka katra apģērba pirkšana ir ļoti jāpārdomā, steigties nevajag.
Man ir daudz publisko pasākumu – konferenču, ceremoniju –, un uz katru gribas uzvilkt ko īpašu, tieši šim notikumam piemērotu. Parasti vispirms palūkojos savā skapī un padomāju – varbūt kādai kleitai varu izvēlēties foršas rotas vai aksesuārus? Ja tas tomēr neizdodas, apjautājos draudzenēm – varbūt viņas man var kaut ko aizdot. Ja pavisam neko nevar atrast, dodos apgaitā pa veikaliem, bet visbiežāk tas beidzas ar fiasko, jo man nepatīk kvalitāte vai cena vai arī negribas atbalstīt ātrās modes biznesu. Pāris reižu pērles izdevies atrast lietoto apģērbu veikalos un Andelē mandelē, bet tad apģērbs jānopērk jau laikus. Brīžos, kad labs apģērbs jāatrod ātri, var palīdzēt stilists. Tāpat vajadzīgo apģērbu var īrēt, lai nav jāpērk un jāpiebāž skapis. Zinu, ka apģērba nomas iespējas Latvijā jau ir, bet es tās neesmu izmantojusi.
Bērnu apģērbu iegādi esmu mācījusies no Māras Upmanes-Holšteines. Viņa teica, ka bērniem jāpērk tikai labs izejamais apģērbs, jo ikdienas drēbes kāds noteikti atdos vai uzdāvinās. Bērnu apģērbus gan pērku, gan pārdodu Andelē mandelē, regulāri ieskatos Otrajā elpā, nesu tur atdot arī labas savas un bērnu drēbes.
To, kas vairs nevienam nenoderēs valkāšanai, nesu nodot H&M veikalos, bet nonēsātos T kreklus saplēšu lupatiņās un izmantoju, līdz pavisam sairst.»
Raksts sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild Žurnāls Santa.
