Rīga +22°C 
Intervijā žurnālam Ievas Stāsti pirms pāris gadiem Vonda atklāja, ka dzīvē nav gluži tāda, kāda redzama kadrā. «Dzīvē runāju ātri un skaļi, ēterā izskatos mierīgāka, nekā patiesībā esmu. Vismaz tā man ir teikuši. Kadrā esmu vairāk ieturēta, varbūt kādam tāpēc liekos auksta,» viņa sacīja. Panorāmas seja viņa ir jau ilgus gadus, un pieredze labi iemācījusi tikt galā ar emocijām, īpaši gadījumos, ja jāpavēsta kas traģisks, smags…
«Cilvēku kadrā skatītāji vērtē, un mūsu darbā jārēķinās, ka visiem ir viedoklis. Jāapzinās – kādam tu patīc un kādam arī ļoti nepatīc. Viens ir raidījuma saturs, kam cilvēki pievērš uzmanību, otrs, kā tu to pasniedz, kā runā un izskaties. Tāpēc nākas piedomāt arī pie sīkumiem, kas kadrā nav sīkumi, – ne tikai pie skaidras un loģiskas teksta izrunas, bet žestiem, mīmikas. Sākums man bija ļoti grūts. Pēc raidījuma skatījos to ierakstā, lai redzētu savas kļūdas. Skatījos ar skaņu, bez skaņas, kad redzi tikai ķermeņa valodu un mīmiku, žestus, ar kuriem kadrā nevajag aizrauties. Tam ir vajadzīga pamatīga paškontrole, bet ēterā ļoti grūti domāt par lietām, kas nav primāras. Protams, katra detaļa ir svarīga, tomēr ziņās galvenais ir saturs," tā Laura.
«Mums bieži jāpiesaka ļoti emocionāli stāsti, un tad ir jāapvalda savas emocijas. Tādus tekstus izlasu pirms raidījuma pat vairākas reizes. Ja ir laiks, noskatos arī sižetu un sevi tam sagatavoju, lai nebūtu pirmreizējo emociju, kas ir visspilgtākās. Ja tādu sižetu ieraugu tikai raidījumā, ir ļoti grūti saglabāt neitrālu balsi,» stāsta moderatore.
"Atceros, runas nodarbībās Zane Daudziņa mums teica, ka maksimums ir piecas lietas, par ko vienlaikus var domāt, un tās aizņem smadzenes jau pilnā kapacitātē. Kad jākontrolē tas, ko runāju, austiņās jādzird ne tikai man domātās komandas, bet skan citiem studijā adresētās, pie režijas pults runātais, tas viss aizņem prātu un grūti vēl domāt par savu ķermeņa valodu un izskatu. Sēdēt taisnu muguru, necelt uzaci uz augšu, pagriezt galvu tā, lai neredz, ka auskars ķeras mikrofonā…
Man ir ieradums, runājot celt vienu uzaci uz augšu, un, sevi pie tā pieķerot, iedomājos – nedari tā, nedari!
Ja kaut kas kļuvis par ieradumu, tad par to ir jādomā visu laiku, bet tad nevari padomāt par to, kas pēc būtības ir daudz svarīgāks, un tiešraidē uz visu noturēt uzmanību ir ļoti grūti. Tāpēc tiešajā ēterā ar tādām domām galvu neaizņemu, bet pēc tam gan, skatoties ierakstu, visu izvērtēju.
Kad sāku strādāt Panorāmā, biju korespondente, grimētavā nokļuvu reti. Vienā tādā reizē tobrīd pirms ētera grimēja Sandru Zviedri, un mani pārsteidza viņas lūgums grimētājai: «Varbūt tādas lokas netaisi! Būs pārāk smuki!» Domāju – kadrā taču jābūt smukai! Toreiz tādi vārdi likās dīvaini, bet tā tas ir – uz ziņām nepucējas kā ceremonijas vadīšanai Operā. Svarīgi nenovērst uzmanību no tā, par ko runājam, no satura. Ziņās karalis ir saturs. Starp citu, Sandra bija tā, kas Panorāmas 50 gadu jubilejā, kad televīzijā biju nostrādājusi tikai pāris mēnešus, man pateica: «Tu lasīsi ziņas! Es nezinu, kad, bet tu lasīsi ziņas!…» Tajā brīdī tas man likās pilnīgi nereāli, un es to aizmirsu. Kad tas notika, Sandra to savu paredzējumu man atgādināja. Man nebija ne tādas domas, ne mērķa, nekad nav bijis sapnis būt raidījuma vadītājai, bet esmu te nonākusi. Pilnīgi nejauši.
