
«Manas dzīves stūrakmeņi ir trīs īpašas sievietes.» Valērijs Mironovs par dzīvības alkām, krampi un uzticību
«Vārds krampis manā industrijā ir ārkārtīgi svarīgs. Krampis – tas ir iekšējs tonuss,» kad to saka Valērijs Mironovs, pirmajā mirklī šķiet – vai tad tas iet kopā ar deju pasauli? Jā, jo dejas ir sporta veids, kurā Valērijs joprojām dzīvo. Daudzu atmiņās viņš joprojām ir pirmā televīzijas šova Dejo ar zvaigzni dzirkstošais vadītājs.
Foto: Lauris Vīksne
Valērijs ir izaudzis Aizputē, un Aizpute viņam joprojām mīļa. Mūsu sarunas sākumā Valērijs atnes kaudzi grāmatu – tās visas ir par vai ap Kurzemes mazpilsētu un tās cilvēkiem. Vēlāk viņš sacīs: «Manas dzīves stūrakmeņi ir trīs īpašas sievietes. Bez viņām es nebūtu tāds, kāds esmu.» Un arī viņas – mamma, skolotāja un sieva – ir no Aizputes. Ar Gitu, kā Valērijs sauc Agitu, vispirms apprecējās, tad abi sāka dejot kopā pārī, kļuva par vairākkārtējiem Latvijas čempioniem sporta dejās, Eiropas čempionāta un kausu finālistiem.
Piedaloties sacensībās, pabijuši daudzās valstīs. Valērijam bija četrdesmit gadi, kad lielākajā pasaules deju turnīrā Blackpool Mironovi noslēdza dejotāju karjeru. Bet no dejām neaizgāja! Kopš 2000. gada Valērijam un Agitai ir pašiem sava Deju studija 7, kur viņi izaudzinājuši daudzus dejotājus, arī tos, kas guvuši lieliskus rezultātus pasaules līmeņa sacensībās. Bez dejas Valērija ikdiena nav iedomājama, tomēr šoreiz runājam par dzīvi un par viņam īpašiem cilvēkiem.
Izbrīna bērns un tēvs
«Manī sēdēja stāsts, kā mani maziņu tētis vizināja ar motorolleru – varēju stāvēt kājās viņam priekšā. Un tad atradu bērnības fotogrāfiju – es un motorollers, tēti redzēt nevar, jo viņš fotografē. Atceros mūsu zaporožecu – to mašīnīti, kurai motors aizmugurē, bet bagāžnieks priekšā. Tagad saprotu, cik uzņēmīgi bija vecāki! Ar to mazo bambālīti mēs izbraukājām Karpatus, uz Odesu aizbraucām. Pa ceļam – labi cilvēki, aprikozes spaiņiem… Es biju izbrīna bērns – mute vaļā, acis lielas. Laikam mans neviltotais izbrīns piesaistīja uzmanību.
Odesā pie mums pienāca un jautāja, vai varētu dot šo bērnu filmēties? Kāda filmēšanās?! Mēs jau bijām tikai ekskursijā.
Taču varu teikt, ka visu dzīvi manas acis ir gribējušas ieraudzīt un redzēt. Man patīk skatīties. Manas acis ir redzīgas, un arī dzirdei nav ne vainas. Kā tik tolaik nesauca uzņēmumus – PMK, SCO! Vienā no tiem Aizputē tētis strādāja par virpotāju, bija meistars ar zelta rokām. Ļoti radošs cilvēks, viņam patika lasīt, tikai… daudz dzēra. Nezinu, kā viņš pie tā nonāca. Taču ļoti labi zinu to, ko alkohols nodara cilvēkam, kā pārvērš, kā ietekmē ģimeni, ļoti labi zinu tās smakas, kas nāk līdzi dzērājam. Tēvs arī pīpēja. Redzot to visu, sev pateicu – nekad, nevienu sekundi es tā nedzīvošu! Joprojām pīpēšana un dzeršana – tas nav man.
Tētis dzēra, bet mamma neieredzēja alkoholu. Es neatceros, ka mani vecāki kopā būtu bijuši laimīgi.
Gan jau viņu attiecību stāsta sākumā bija daudz pozitīvu mirkļu, sava daļa laimes. Laimi nevar izmērīt, cik tā liela vai maza, un arī maza laime ir laime. Bet arī liela laime var pārvērsties nelaimē. Var jau jautāt – kāda jēga bija manu vecāku attiecību stāstam?


































































































