Rīga +15°C 
Sāksim ar to, ka veselībai visdrošākais ūdens ir pieejams centralizētās ūdensapgādes sistēmās. Ik dienu pasaulē tūkstošiem inženieru rūpējas, lai katrā mājā, dzīvoklī un iestādē varētu dzert labu ūdeni. Latvijā tas centralizētās sistēmās ir absolūti drošs un nekādā veidā neapdraud veselību, par ko gādā apmēram 3000 ūdens saimniecības speciālistu visā valstī. Par to ir parūpējusies arī daba – mums ir pieejami vieni no kvalitatīvākajiem ūdens resursiem visā pasaulē.
Gribētu piebilst, ka uzticību ūdens kvalitātei nosaka psiholoģija un tā saistīta ar vietu un veidu, kā ūdeni lieto. Kopā ar Rīgas Stradiņa universitātes pētniekiem veicām pētījumu, kurā atklājās, ka, dzīvojot daudzdzīvokļu mājā, ūdeni glāzē, lai padzertos, ielejam virtuvē, nevis vannasistabā, jo liekas, ka tur ir tīrāks. Tāpat šķiet, ka pilsētas centrā ūdens būs sliktāks nekā piepilsētā ar zaļo zonu… Taču tur nekādas saistības nav. Rīgā vislabākais piemērs ir pumpītis Jūrmalas gatvē, pie kura allaž stāv vairākas auto mašīnas, jo cilvēki tur ņem ūdeni. Ja prasa, kāpēc tā dara, atbild – ļoti garšīgs ūdens –, lai gan patiesībā tas ir Rīgas pilsētas centralizētās sistēmas ūdens. Tāpat arī daudziem liekas, ka akas ūdens atšķirībā no pilsētas ūdensvada ir svaigs un garšīgs.
Pašu atbildība
Pilsētās ūdeni pārsvarā iegūstam no pazemes tā dēvētajiem pasargātajiem ūdens slāņiem. Tas nozīmē, ka pirms tā ir kāds ūdens necaurlaidīgs slānis, un līdz ar to tas ir relatīvi norobežots no mūsu darbībām. Liela daļa no dzeramā ūdens, ko lietojam, nāk no 40–600 metru dziļuma, tas kādreiz senos laikos nolijis un iesūcies pazemē.
Latvijā pēdējo 35 gadu laikā ir bijis tikai viens gadījums, kad cilvēki saslimuši, lietojot pilsētas ūdensapgādes sistēmas ūdeni. Tas notika 2010. gadā Vecumnieku pagastā, kad tuvumā esošās kūts notekūdeņi piesārņoja gruntsūdeņus un secīgi dzeramo ūdeni. Kas attiecas uz privātajām akām, par to vēsture klusē.
Tiesa, Latvijas pētnieku pētījumi liecina, ka piemāju akās cilvēku radīts piesārņojums varētu tikt atrasts pat 90 procentos gadījumu.
Tas nozīmē, ka tajā ir nokļuvuši neattīrīti notekūdeņi no sausās tualetes, mēslojums no labības laukiem, nevēlamas vielas no kūts vai mazdārziņa. Aku ūdens ir visneaizsargātākais pret mūsu darbībām. Turklāt – savā viensētā tu pati vari regulēt akas attālumu no sirsniņmājas vai rudzu lauka, bet, ja tava māja atrodas kādā no Pierīgas jaunajiem ciematiem, visticamāk, seklie gruntsūdeņi būs piesātināti ar dažādu veidu piesārņojumu, un jāizvērtē, vai tiešām vēlies akas ūdeni izmantot dzeršanai.
Diemžēl pētījumi rāda, ka akas kļuvušas bīstamākas nekā pirms 30–50 gadiem, un tieši mūsu ikdienas paradumu dēļ.
Vecvecāki ikdienā bļodā nomazgāja muti, vienreiz nedēļā rīkoja veļas dienu, padzērās, uzvārīja zupu, un tas bija viss ūdens patēriņš. Savukārt mūsdienās sabiedrība tērē vidēji 5–6 reizes vairāk ūdens nekā pagājušajā gadsimtā. Paātrinoties gruntsūdens kustības ciklam pazemē, ūdens no mazmājiņas līdz akai varētu nokļūt sešreiz ātrāk, tādējādi samazinot iespēju, ka cilvēku radītie piesārņojumi paši gruntī noārdītos.
Tātad svarīgi atcerēties, lūk, ko – ja tev ir sava aka, tad pati esi atbildīga par to, kāds tajā ūdens, un, lai kā negribētos, to var ietekmēt arī tavu tuvāko kaimiņu rīcība.
Aku, spici vai dziļurbumu?
Vienmēr būtu labāk pievienoties centralizētajai ūdensapgādes un notekūdeņu sistēmai. Apdzīvotā vietā, kur tik tiešām nav iespējams pieslēgties pie centralizētas sistēmas, visdrošākais dzeramā ūdens iegūšanas veids ir dziļurbums, jo tas visbiežāk iziet cauri kādam no ūdens necaurlaidīgajiem slāņiem, samazinot risku, ka mūsu un kaimiņu darbības piesārņos ūdeni. Dziļums atkarīgs no vietas, kur urbums tiek veidots. Ūdens necaurlaidīgais slānis var atrasties no 10 līdz pat simtiem metru zem zemes.
Savukārt spicēs un akās ūdeni iegūst no virsējiem seklajiem gruntsūdeņiem, kas atrodas starp mums un pirmo ūdens necaurlaidīgo slāni.
Spices ir mazliet drošākas nekā grodu akas un visbiežāk dziļākas (5–20 m), lai gan tas atkarīgs arī no vietas.
Akas parasti ir 6–8 metrus dziļas, kas nozīmē, ka ūdeni iegūstam salīdzinoši tuvāk virszemei. Tomēr jāpiebilst, ka dziļums ne vienmēr ūdens kvalitātei ir noteicošais, kā arī ne vienmēr mūsu darbības ietekmēs ūdens kvalitāti akā vai spicē, jo ūdens zem zemes plūst dažādos virzienos.
Kādam jābūt dzeramajam ūdenim?
Dzeramā ūdens garša veidojas no tajā izšķīdušajiem sāļiem – kalcija, magnija, dzelzs hlorīda, nātrija un dažādām citām vielām. Katrā ūdens pilienā ir vismaz simts tūkstoši mikroorganismu, kas nav kaitīgi, bet var ietekmēt garšu.
Katrā mājā un pilsētā ūdens garša var atšķirties, jo ir dažāds sāļu un izšķīdušo gāzu saturs. Taču ūdens garšas sajūta mēdz būt subjektīva, piemēram, ja ēd apelsīnu, tad gaidi, ka tas garšos pēc apelsīna, nevis ābola. Tāpat meklējam pazīstamu ūdens garšu, tāpēc, mainot dzīvesvietu, cita ūdens garša var nešķist tik patīkama. Mans personīgais stāsts ir tieši tāds pats. Bērnībā dzīvoju Liepājā, kur ir sāļiem bagāts ūdens, ar lielu kalcija un magnija saturu. Pārceļoties uz Rīgu, kur ūdens ir daudz mīkstāks, tas nelikās tik patīkams, taču objektīvi tas nekādā veidā neliecina par ūdens kvalitāti vai drošumu.
Salīdzinot ar akas ūdeni, dziļurbuma ūdens ir bagātāks ar dažādiem izšķīdušiem sāļiem, līdz ar to cietāks, ar izteiktāku garšu nekā ūdens no seklākiem gruntsūdeņiem.
Ūdens garšu nosaka arī temperatūra. Ja tā ir 10–15 grādi, ūdens šķiet atspirdzinošs. Ja ārsts iesaka dzert siltu ūdeni, notecini, ielej glāzē un pagaidi, kamēr tas uzsilst līdz istabas temperatūrai, jo tad būs garšīgāks nekā siltais ūdens no krāna.
Silts ūdens akā varētu liecināt, ka tas nav nācis no dziļākajiem pazemes slāņiem, kā arī par iespējami augstāku risku, kas saistīts ar dažādu veidu piesārņojumiem, bet brūngans, visticamāk, par piesārņojumu no grunts.
Ūdenim nevajadzētu būt ar nepatīkamu smaku, garšu un duļķainam, jo tas liecina par nevēlamiem piemaisījumiem, kurus ar aci nevar saskatīt, – organiskām vielām, mikroorganismiem vai sāļu kompleksiem, ko iespējams noteikt, tikai veicot analīzes.
Ja ūdenī atrod Escherichia coli, zarnu enterokokus vai koliformas, to lietot uzturā nedrīkst. Pirms lietošanas ūdens jānovāra, jo tad mikroorganismi ies bojā, bet pazudīs arī kalcijs un magnijs, tāpēc garša kļūs pliekanāka.
KUR un PAR CIK?
- Sertificētu laboratoriju, kur nodot ūdens analīzes, var atrast Latvijas Nacionālā akreditācijas biroja tīmekļa vietnē latak.gov.lv, sadaļas Akreditētās institūcijas tabulā Spēkā esošās akreditācijas. Tabulas kolonnā Akreditētā sfēra meklēšanas logā ierakstot atslēgas vārdu dzeramais ūdens, tiek atlasīta virkne laboratoriju.
- Lai pārliecinātos par mikrobioloģisko kvalitāti, analīžu ņemšanai jāizmanto sterils iepakojums, ko parasti nodrošina laboratorijas. Speciālisti arī paskaidros, kā pareizi paņemt ūdens paraugu.
- Analīzes cena atkarīga no noteicamo vielu skaita. Vidēji jārēķinās ar 35–50 eiro.
Var noderēt
Atbildes uz biežāk uzdotajiem jautājumiem un mītiem par dzeramo ūdeni atrodamas www.uvitamins.lv.
Kur raksim?
Nav iespējams precīzi pateikt, cik tālu akai jāatrodas no sausās tualetes un citiem sadzīves darbību objektiem, jo pazemē ūdens plūst dažādos virzienos un mēs ne vienmēr zinām, kādā. Ja zemes gabalā ir izteikts reljefs, piemēram, no kalna uz leju, tad aku, protams, vajag rakt augšā, jo visdrīzāk gruntsūdens plūdīs lejup pa kalnu un virszemes ūdens tilpņu virzienā.
Mēdz minēt, ka aka jārok vismaz 50 metru attālumā no potenciālajiem piesārņotājiem, bet tas atkarīgs no grunts – vai to veido baltā vai melnā smilts, vai pazemē ir māli, grants maisījums vai dolomīts. Svarīgs ir arī kaimiņu sētā notiekošais, jo gruntsūdeņi plūst dažādos virzienos. Šīs plūsmas var noteikt ar speciāliem mērījumiem, bet tas ir dārgi un visbiežāk tos nav mērķtiecīgi veikt.
Nav vēlams aku, no kuras ņem dzeramo ūdeni, rakt tuvu kapsētai, jo tuvākajā apkārtnē gruntsūdeņi būs ar bakterioloģisku un citu nevēlamu piesārņojumu. Dzeramo ūdeni akā var ietekmēt arī kūts un mazdārziņa tuvums, kur lietojam minerālmēslus vai pat pesticīdus. Ideāla vieta nav arī šosejas tuvumā, jo, piemēram, notiekot negadījumam un izlīstot degvielai, tā iesūksies gruntsūdeņos.
Protams, ir ļoti svarīgi, lai akā neieplūstu notekūdeņi, taču gana bieži, it sevišķi lauku teritorijās, tie tiek novadīti vienkārši bedrē un sasūcas gruntsūdeņos, tāpēc ir liels ūdens piesārņojuma risks.
Nākamais secīgi lielākais risks dzeramajam ūdenim ir septiķis, kur praktiski notekūdeņu biezā frakcija paliek pašā septiķī, bet šķidrums sasūcas gruntsūdeņos. Drošāk ir izmantot hermētisku krājējtvertni, kur sakrātos notekūdeņus asenizators izsūknē un aizved uz pilsētas attīrīšanas iekārtām.
Trešais risinājums ir piemājas bioloģiskās notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, kur tiek nodrošināts analogs process kā pilsētās, taču tas ir saistīts ar lielākām izmaksām un uzraudzību. Pāris nedēļas neesot mājās, attīrīšanas iekārtās esošajiem mikroorganismiem varētu nepietikt barības vielu, kas atrodamas svaigos notekūdeņos, līdz ar to mikroorganismi var aiziet bojā un attīrīšanas process apstāties uz ilgāku laiku.
Ko noteikt ūdenī?
Vismaz vienu reizi gadā būtu ieteicams paņemt ūdens paraugu no urbuma, spices vai akas, lai pārliecinātos par ūdens kvalitāti, kas mēdz būt mainīga. Var gadīties, ka kaimiņš veicis kādas aktivitātes, vai pazemē radusies cita gruntsūdeņu plūsma, kas varētu apdraudēt dzeramo ūdeni. Detalizētas dzeramā ūdens kvalitātes prasības ir definētas Ministru kabineta noteikumos Nr. 547 Dzeramā ūdens obligātās nekaitīguma un kvalitātes prasības, monitoringa un kontroles kārtība. Ūdenī ir atrodami dažādi ķīmiskie elementi, to savienojumi un mikroorganismi, taču tikai daļa no tiem var radīt riskus veselībai.
Dzelzs
Visbiežāk cilvēkiem nepatīk, ka ūdenī ir daudz dzelzs. Veselībai gan tas bīstami nav, tieši otrādi – dzelzs organismam ir ļoti vajadzīga, tāpēc daudzi to iegādājas aptiekā. Dzelzs nepieciešamais daudzums atkarīgs no cilvēka vecuma, dzimuma un vispārējā veselības stāvokļa. Tā līdz ar citiem mikroelementiem darbojas kā katalizators fermentiem. Normāli dzelzij ūdenī jābūt 0,2 miligramiem litrā (mg/l).
Dzelzs dzeramajā ūdenī var būt sastopama izšķīdušā formā, kad ūdens ir dzidrs, nogulšņu vai cietā formā, un tad ūdens ir duļķains, dzeltenīgs, rūsas krāsā.
Problēmas saistībā ar palielinātu dzelzs daudzumu dzeramajā ūdenī novēro, ja dzelzs koncentrācija sasniedz 0,2 mg/l un vairāk.
Pārāk dzelžains ūdens nepatīkami smako, tam ir metāliska garša un sarkanbrūna nokrāsa, tas rada nosēdumus uz traukiem, izlietnēm un vannām, arī veļa, mazgājot šādā ūdenī, kļūst dzeltenīga.
No pārmērīga dzelzs daudzuma ūdeni var attīrīt. Pilsētās tas visbiežāk notiek, pievadot ūdenim gaisu un izfiltrējot caur smilšu filtriem, bet privātmājās šim nolūkam izmanto smilšu filtrus vai dažādu veidu filtrējošos materiālus.
Kalcijs un magnijs
Kalcija pārbagātība ir otra biežākā problēma dzeramajā ūdenī Latvijā un kaitē sadzīves tehnikai un tējkannai, jo sildīšanas procesā pārvēršas no izšķīduša stāvokļa cietā stāvoklī. Veselību neapdraud – kalcijs ir ļoti svarīgs zobiem un kauliem, savukārt magnijs – smadzenēm un muskuļiem. Ne velti kādreiz cilvēki šos elementus uzņem papildus. Tieši tādēļ dzeramajā ūdenī nav reglamentēta maksimāli pieļaujamā kalcija un magnija koncentrācija.
Reizēm, lai atbrīvotos no kaļķakmens, privātmājās uzstāda jonapmaiņas filtrus, tādējādi atvieglojot ikdienas dzīvi un pagarinot sadzīves tehnikas iekārtu ilgmūžību. Taču – ūdens filtrus ne šajā, ne arī citos gadījumos pašiem uz savu galvu neiesaku uzstādīt, bet gan atrast speciālistu, kas pateiks, kādi nepieciešami atbilstoši ūdens analīzēm.
Sulfāti
Tie īpaši izplatīti Zemgales reģionā un piejūrā, kas dzeramajā ūdenī palielinātā koncentrācijā (virs 250 mg/l) var piešķirt nepatīkamu, mazliet rūgtu piegaršu.
Ņemot vērā sulfātu iedarbību uz kuņģa un zarnu traktu, to koncentrācijai dzeramajā ūdenī nevajadzētu pārsniegt 500 mg/l, bet saistībā ar ūdens garšas izmaiņām – 250 mg/l.
Pārmērīgi liela sulfātu uzņemšana rada kuņģa un zarnu trakta kairinājuma simptomus, caureju un organisma pakāpenisku atūdeņošanos. Šī problēma ir sarežģītāka nekā pirmās divas, un, lai to risinātu, visbiežāk ir nepieciešamas membrānu filtrācijas iekārtas vai speciāli filtrmateriāli.
Nitrāti
Nitrātu klātbūtne dzeramajā ūdenī, ko izraisa lauksaimniecības mēslojums un nepilnvērtīgi attīrīti notekūdeņi, ir nopietns drauds veselībai. Nitrāti nerada garšas, smaržas un krāsas izmaiņas, tāpēc obligāti nepieciešama laboratoriska testēšana. To koncentrācija dzeramajā ūdenī nedrīkst pārsniegt 50 mg/l, bet attīrīšanai iespējams izmantot membrānu tehnoloģijas un jonapmaiņas iekārtas.
Pesticīdi
Tie ūdenī var būt sastopami gan intensīvas lauksaimniecības zemju tuvumā, gan mazdārziņu rajonos, kur reizumis kāds izmanto pesticīdus. To klātbūtne ūdenī ir ļoti nevēlama un nedrīkst pārsniegt 10 µg/l. Lielākās koncentrācijās pesticīdi var ļoti negatīvi ietekmēt cilvēku veselību.
Ūdens attīrīšanai no pesticīdiem var tikt izmantotas membrānu tehnoloģijas vai aktivētās ogles filtri, tomēr katrā gadījumā ļoti rūpīgi jāizvērtē iespējamie piesārņojuma parādīšanās iemesli un piemērotākās attīrīšanas tehnoloģijas.
Mikrobioloģiskie rādītāji
Dzeramais ūdens satur cilvēka veselībai nekaitīgus mikroorganismus, kas var radīt ūdens garšas, smaržas, krāsas izmaiņas.
Satraukties jāsāk, ja tajā atrodam fekālā piesārņojuma indikatorus Escherichia coli un zarnu enterokokus, kā arī koliformas, kas var izraisīt ātras kājas.
Ja analīzēs atrod šādu piesārņojumu, ūdeni nav ieteicams lietot uzturā, lielas nepieciešamības gadījumos to drīkst lietot tikai novārītu. Šādos gadījumos akai jāveic profilaktiskie darbi un tā jātīra.
pH līmenis
Ūdenim pH parasti ir aptuveni 6,5–7,5 robežās, kas ir tuvu neitrālam. Ūdensapgādes sistēmās uztur pH 6,5–9,5, jo, ja tas ir zemāks vai augstāks, ūdens kļūst korozīvāks un bojā cauruļvadus, taču veselības stāvokli šis rādītājs neietekmē.
Elektrovadītspēja
Tā raksturo ūdenī izšķīdušo sāļu daudzumu. Bieži vien reklāmās un mārketinga pasākumos piemin tādu lielumu kā TDS, kas nozīmē kopējos izšķīdušos sāļus. Tipiski normālā dzeramajā ūdenī elektrovadītspēja ir robežās 200–1000 vai vairāk (µs/cm). Jo vairāk sāļu ir ūdenī, jo labāk tas vada elektrību. Taču bieži vien sabiedrībā klīst mīti – jo mazāka ir elektrovadītspēja un mazāks TDS, jo ūdens ir tīrāks un labāks. Tomēr, ja elektrovadītspēja tuvojas nullei, ūdens ir destilēts. Tāds noder medicīnā, tiek izmantots automašīnu akumulatoros un dažādām tehniskām vajadzībām, taču nav piemērots dzeršanai.
Destilētu ūdeni uzturā nevajag lietot, jo tas izvadīs no organisma nepieciešamos minerālsāļus, taču daudzi cilvēki uzķeras uz šī āķa.
Kad tīrīt?
Ja ūdenī atrod mikrobioloģisko piesārņojumu, aka ir jāizsūknē, jātīra un, iespējams, jādezinficē, kas uz laiku novērsīs risku. Jautājums – vai piesārņojums nācis no gruntsūdeņiem vai tas bijis pašā akā, jo tajā, piemēram, iekritis un gājis bojā kāds dzīvnieks. Lai tā nenotiktu, akai jābūt cieši nosegtai ar vāku un ap grodiem ieteicams betonējums.
Aku varētu netīrīt vien tad, ja vairākus gadus ir labas analīzes. Jāņem vērā, ka visriskantākie ir periodi, kad gruntsūdeņos parādās papildu plūsmas, piemēram, pavasarī, kad atkūst zeme un sākas ūdens kustība. Sākotnēji, kad sniegi kūst un grunts ir sasalusi, kūstošais ūdens visbiežāk neiesūcas gruntsūdeņos, bet pavasarī, kad tā atlaižas, zemē varētu iesūkties kādas nevēlamas vielas.
Ja aka plūdu gadījumā applūst, tā obligāti ir jāattīra un jāmazgā, pat neņemot paraugus.
Reizēm gadās, ka spicēs un dziļurbumos sāk pazust spiediens un ūdens no krāna nāk ar arvien mazāku spiedienu. Tādā gadījumā arī spices un dziļurbumus ir iespējams tīrīt un skalot, ko veic profesionāļi, kas tos ierīko. Arī grodu akas rakšana un tīrīšana jāuztic speciālistiem, kuri zina, kādi piesardzības pasākumi šajā bīstamajā darbā jāievēro.
Rakstu sērija tapusi ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.
