Rīga +11°C 
Konsultē:
- Marta Slaidiņa, EGV klīnikas vadītāja, ginekoloģe, reproduktoloģe;
- Natālija Bērza, MyClinicRiga ginekoloģe, reproduktoloģe, dzemdību speciāliste, Rīgas Stradiņa universitātes docētāja.
«Kā reproduktoloģe šobrīd redzu lielu pacienšu īpatsvaru vecumā 40 plus,» norāda ārste Marta Slaidiņa. Protams, salīdzinoši mazāka daļa ir sievietes vecumā ap četrdesmit pieciem gadiem, bet ir arī pacientes, kam grūtniecība ir piecdesmit gadu vecumā. Gana bieži tās ir situācijas, kad jau ir bijusi grūtniecība un dzemdības vecumā ap divdesmit, divdesmit pieciem gadiem, bet tad dzīve mainījusies, ir jauns partneris, sieviete vēlas bērniņu, bet viņai ir jau, piemēram, četrdesmit trīs gadi. Arī šajā vecumā viss var būt veiksmīgi, tomēr jāsaprot, ka gan izredzes kļūt par māmiņu, gan arī pati grūtniecība būs citāda nekā divdesmit gadu vecumā.
Daktere norāda, ka sievietes bieži vien apzinās potenciālos riskus, zina, ka grūtniecība var beigties, piemēram, ar spontāno abortu hromosomālu patoloģiju dēļ, un vēlas pārliecināties, ka bērniņš būs ģenētiski vesels.
«Nav tā, ka šīs bažas ir pavisam bez pamata, – jo lielāks sievietes vecums, jo lielāka iespējamība, ka mazulim var būt ģenētiskas patoloģijas, taču šis risku pieaugums ir relatīvs un bieži arī no apkārtējo līdzcilvēku un reizēm arī profesionāļu puses nedaudz pārspīlēts. To, vai mazulim būs veselības problēmas, nosaka ar ģenētiskās testēšanas metodēm, ja grūtniecība ir medicīniski asistēta, vai arī ar ģenētiskajiem skrīningiem, ja tā ir iestājusies spontāni jeb dabīgi, – tad arī pārliecinās, ka embrijs ir vesels un nav patoloģiju, kas nav apvienojamas ar tālāku dzīvotspēju,» norāda Natālija Bērza.
Jāsaprot, ka pēc 40 gan izredzes kļūt par māmiņu, gan arī pati grūtniecība būs citāda nekā 20 gadu vecumā.
Kļūdains uzskats
Tomēr, atkāpjoties soli atpakaļ, būtu vietā kliedēt vienu no mītiem. Nereti uzskata – ja vecumā pēc četrdesmit ir regulārs menstruālais cikls, tad noteikti katru mēnesi būs ovulācija un iespēja grūtniecībai būs tāda pati kā divdesmit gadu vecumā. Diemžēl tā nav: kvalitatīva ovulācija, pieaugot sievietes vecumam, kļūst arvien retāka, kā arī, sasniedzot jau 35 gadu vecumu, strauji samazinās olšūnu kvalitāte.
«Ja pirmo grūtniecību plāno vēlākā vecumā, jautājums – cik ilgi varam pacientei ļaut plānot un gaidīt grūtniecības iestāšanos dabiskā ceļā. Ja sievietei ir pāri četrdesmit, būtu nepieciešama reproduktologa konsultācija, jau plānojot grūtniecību, lai uzzinātu savas reālās iespējas,» saka Marta Slaidiņa. Turklāt vecums pēc četrdesmit ir kritiskais, kurā var sākties arī perimenopauze: izsīkst olnīcu rezerves, un tas var ietekmēt grūtniecības iestāšanās varbūtību.
Gaidas un realitāte
Ar ko sākt, plānojot grūtniecību vecumā pēc četrdesmit? «Ir jāsāk ar savu gaidu un realitātes izvērtēšanu. Iespēja, ka grūtniecība iestāsies dabiskā ceļā, protams, ir, bet tā nav ļoti liela. Šie labie gadījumi, kad pacientei izdodas gan palikt stāvoklī, gan iznēsāt bērniņu un dzemdēt, ir izņēmumi, ne gluži norma. Četrdesmit gadu vecumā iespējas palikt stāvoklī dabiskā ceļā ir aptuveni 10% gada ietvaros; mēneša ietvaros, pēc pētījumu datiem – 3,6%, bet pēc 41 gada vecuma – 3–4%,» skaidro daktere Slaidiņa. Savukārt Natālija Bērza norāda, ka dati liecina: mēneša ietvaros šis skaitlis ir vēl mazāks – 0,8%.
«Plānojot grūtniecību, izvērtējam to, kāds ir kopējais veselības stāvoklis: vai ir hroniskas slimības, vai ir kontrolēts asinsspiediens, kāds ir cukura līmenis, kā strādā vairogdziedzeris, vai ir visas nepieciešamās vitamīnu un minerālvielu rezerves – D vitamīns, dzelzs. Bieži vien paciente domā: izskatos labi savam vecumam, man ir jauns partneris, jūtos brīnišķīgi, ir laba finansiālā situācija, tātad viss kārtībā. Bet ir realitāte, ko nevaram ietekmēt, – laiks, kas iespaido olšūnu kvalitāti. Ja jādomā, kā uzlabot pacientes vispārējo veselības stāvokli vai, piemēram, partnera spermas analīzes, nevaram ļaut šim procesam notikt gadu, jo tas būs ļoti nozīmīgs laiks, ko zaudējam,» norāda Marta Slaidiņa.
«Realitātē ir daudz situāciju, kad atnāk sievietes ar palielinātu svaru, nekontrolētu asinsspiedienu, augstu holesterīna līmeni, insulīna rezistenci un ginekoloģiskām problēmām,» piebilst Natālija Bērza.
Uzsākot grūtniecības plānošanu, reproduktologs pārbaudīs ginekoloģisko stāvokli, vai nav šķēršļu, kāpēc sieviete dabiskā ceļā nevarētu palikt stāvoklī, un noteiks arī ģenētiskos faktorus, kas varētu būt paaugstināti riski šajā vecumā. «Jāņem vērā, ka, palielinoties sievietes vecumam, samazinās olnīcu rezerves, pasliktinās olšūnu kvalitāte, pieaug risks, ka grūtniecība var netikt iznēsāta līdz galam.
Ginekoloģiskās sonogrāfijas laikā apskatāmies olnīcas un olnīcu rezerves, sonogrāfiski izskaitām antrālos folikulus, kas ir olnīcās. Menstruālā cikla 2. līdz 4. dienā nosaka folikulu stimulējošos hormonus: estrogēnu, prolaktīnu, veicam Anti-Millera hormonu testu, kas parāda, cik lielas ir olnīcu rezerves, kas gan vēl neko neliecina par olšūnu kvalitāti. Svarīga ir laika robežas novilkšana – cik ilgi mēģināsim paši. Ja ir caurlaidīgi olvadi, laba spermas kvalitāte, tad varam mēģināt ar vienkāršākām metodēm palikt stāvoklī. Saku: izlemjam, ka tie, piemēram, būs trīs mēneši, kad mēģināsim, lai grūtniecība iestājas dabiskā ceļā, bet – laiks nevar būt ilgāks par pusgadu,» norāda Marta Slaidiņa.
Bez lielās, biedējošās adatas
Vai sieviete, plānojot grūtniecību, var ko darīt lietas labā, lai uzlabotu olšūnu kvalitāti? «Ja pacientei ir optimāls svars, ja viņa ir sportiska, tas nāk par labu. Olšūnu kvalitāti pozitīvi ietekmē veselīgs uzturs, nesmēķēšana, bet, ja sieviete smēķējusi piecpadsmit gadu, pirms trim mēnešiem atmetot smēķēšanu, tas vien nemainīs viņas olšūnu kvalitāti. Dati liecina, ka koenzīms Q10, melatonīns, omega 3 un 6, antioksidanti var uzlabot olšūnu kvalitāti, bet tas nebūs glābšanas riņķis,» bilst daktere Slaidiņa.
Ja grūtniecība iestājas dabiskā ceļā, sieviete uztraucas, vai ar bērniņu viss ir kārtībā. «To varam noteikt, veicot neinvazīvo augļa DNS noteikšanu mātes asinīs, kad jau no 10. grūtniecības nedēļas varam noteikt biežākās ģenētiskās slimības auglītim. Kā arī jāveic augļa ultrasonogrāfijas izmeklējums, ko veic grūtniecības pirmajā trimestrī, 12.–13. grūtniecības nedēļā. Ja nepieciešams, veicam arī padziļinātāku izmeklēšanu, kad paņem gabaliņu no horija bārkstiņām vai augļūdeņu paraugu jeb amniocentēzi.
Agrāk visām grūtniecēm pēc trīsdesmit piecu gadu vecuma veica amniocentēzi, un tas palicis kā stigma, ka visām pacientēm pēc šā vecuma ar lielu, garu adatu veiks dūrienu vēderā, bet tas vairs nav obligāti. Atsevišķos gadījumos tas ir precīzs un nepieciešams izmeklējums,» skaidro speciāliste. Tomēr nevaram aizmirst par faktu, ko norāda Natālija Bērza: 40 un vairāk gadu vecuma grupa ir tā, kur spontānā aborta risks ģenētisku iemeslu dēļ ir virs 50 procentiem.
Lielākā varbūtība, ka grūtniecība agrīni tiek zaudēta, ir hromosomālo patoloģiju risks. Bieži vien ārstiem nākas teikt, ka daba izvēlas mūsu vietā, un grūtniecība neattīstās tālāk. Dažkārt, labu gribot, apkārtējie mēdz teikt: mēģiniet vēlreiz, neizdevās vienreiz, otrreiz sanāks. «Jājautā, kurā vecumā to sakām sievietei,» bilst Marta Slaidiņa.
«Ja sievietei ir 45 un vairāk gadu, var mēģināt vēlreiz un cerēt, ka būs cits rezultāts, bet tas drīzāk būs izņēmums, turklāt tas ir emocionāli grūti. Ja vienu reizi grūtniecība iestājusies dabiskā ceļā, mans ieteikums būtu pēc tam atnākt uz konsultāciju un uzzināt iemeslus, kādēļ zaudējums varēja notikt. Noteikti neesmu cilvēks, kurš teiks: tālāk tikai un vienīgi medicīniskā apaugļošana, bet vai medicīniskā apaugļošana sniegs lielāku iespēju bērniņam, – jā!»
Vīrieša nozīme šajā puzlē
«Agrāk bija pieņēmums, ka nav nozīmes tam, cik vecs ir vīrietis, ka tas nekādā veidā neietekmē pēcnācējus un šo šūnu kvalitāti. Tā nav, ir jāizvērtē arī vīrieša faktors, un pēc 40 gadu vecuma ir lielāks spontāno abortu risks arī vīrišķā faktora dēļ. Protams, tas ir ļoti individuāli, bet pierādīts, ka vīrieša vecumam ir nozīme attiecībā uz spermas funkcionālo kvalitāti. Tāds rādītājs kā DNS fragmentācijas indekss var palielināties līdz ar vecumu un var korelēt ar riskiem grūtniecībā – spermatozoīdos veidojas nekvalitatīvs ģenētiskais materiāls un samazinās spēja radīt kvalitatīvus embrijus,» skaidro daktere Slaidiņa.
Vīrietis nav kā labs vīns – ar gadiem nekļūst labāks. Vērtīgāks citos aspektos, bet noteikti ne reprodukcijas jautājumā.
Savukārt Natālija Bērza min piedzīvotas situācijas, kad sieviete vēlas grūtniecību, esot kopā ar jaunāku partneri, un domā: problēma noteikti ir manī. «Ne vienmēr tā ir. Vīrieši noveco, un trīs galvenie spermu pasliktinošie faktori ir: smēķēšana (turklāt vienalga, ko smēķē – elektroniskās vai parastās cigaretes), liels sarkanās gaļas patēriņš un kafija.
Ja vīrietis ir apvēlies, smēķē, ēd daudz cūkgaļas un dienā izdzer vairākas tasītes kafijas, viņa spermas kvalitāte būs slikta, pat ja viņš ir stipri jaunāks par partneri vai viena vecuma. Bieži vien vecāka gadagājuma vīrieši stāsta, ka viņiem viss kārtībā, jo viņiem ir astoņpadsmit gadu vecs dēls iepriekšējās attiecībās. Kā saprotat, astoņpadsmit gadi – tā ir pagājusī dzīve! Vīrietis nav kā labs vīns – ar gadiem nekļūst labāks. Vērtīgāks citos aspektos, bet noteikti ne reprodukcijas jautājumā. Piemēram, autiskā spektra traucējumu risks ir saistīts tieši ar tēva vecumu,» uzsver daktere Bērza.
Lēmums – medicīniskā apaugļošana. Soli pa solim
Ja sieviete pieņem lēmumu par medicīnisko apaugļošanu, jārēķinās, ka arī te ir savi mīti. «Nepatiess ir pieņēmums, ka medicīniskā apaugļošana ir kaut kas ļoti viegls, atnāc, ieliks bērniņu, un viss notiks. Tas ir ļoti aplami! Tas ir smags fizisks un emocionāls karuselis, jo esi neziņā, vai izdosies olnīcu stimulācija, vai izdosies iegūt olšūnas un vai tās būs labas kvalitātes,» skaidro Marta Slaidiņa.
Ja sieviete pieņēmusi lēmumu par medicīnisko apaugļošanu, pirmais solis ir olnīcu stimulācija. «Jāzina, ka, lai sasniegtu savu mērķi, ar vienu olnīcu stimulāciju visdrīzāk nepietiks, tas būs maratons. Stimulācijas process atkarīgs no tā, cik lielas ir olnīcu rezerves. Mūsdienās šī terapija, ko pielietojam, katrai pacientei ir ļoti individualizēta. Mērķis nav iegūt lielu skaitu olšūnu par katru cenu, bet gan tieši labas kvalitātes olšūnas.
Olnīcu stimulācijas process ilgst 10–12 dienas, paciente sev vēdera priekšējā sienā injicē folikulus stimulējošus hormonus, kas liek augt folikuliem olnīcās. Tālāk jau olšūnas iegūšanas process tiek veikts anestēzijā, pacientei vēnā tiek ievadīts medikaments, viņa iemieg un nejūt olšūnu paņemšanas procesu, kas aizņem apmēram 10–20 minūtes. To, kādas kvalitātes ir iegūtā olšūna, zinām uzreiz, un tikai labas kvalitātes olšūnu var apaugļot ar partnera vai donora spermu.
Embriji inkubatorā aug piecas dienas, veicam embrija preimplantācijas ģenētisko izmeklēšanu un skatāmies, vai embriji ir labas kvalitātes vai ne, piemēram, ar liekām vai iztrūkstošām hromosomām, dažādām patoloģijām. Ja ar embriju viss kārtībā, varam veikt embrija transfēru, un skatāmies, vai tas ieligzdosies un izdzīvos. Tā ir gaidīšanas spēle,» medicīniskās apaugļošanas ceļu skaidro Marta Slaidiņa.
Vienlaikus viņa norāda – ja iegūts labas kvalitātes embrijs, kas ievietots dzemdē, iespējamība, ka grūtniecība iestāsies, ir ap 70 %. «Šo izdošanos var ietekmēt vēl arī dzemdes faktori, piemēram, dzemdes miomas, dzemdes polipi, hronisks endometrīts, kas ietekmē implantāciju, jo bieži vien ir gadījumi, kad ir labas kvalitātes embrijs, miomas nav, polipu nav, bet, veicot dziļākus izmeklējumus, tiek atklāts hronisks iekaisums dzemdē, kas pacientei nerada sūdzības, bet ko izārstējot uzlabojas iespēja iestāties grūtniecībai,» norāda Marta Slaidiņa.
Gaidīšanas laiks un rezultāti
Turpinot medicīniskās apaugļošanas ceļu, nākamais posms – HCG jeb grūtniecības hormona noteikšana asinīs, ko parasti veic astotajā dienā pēc embrija transfēra, un tad top zināms, vai grūtniecība iestājusies. «Seko vizīte pie ginekologa, un 6. nedēļā jau varam redzēt, ka grūtniecība ir dzemdē, redzam auglīti, varam redzēt sirdsdarbību. Ja redzam sirdsdarbību, tā ir ļoti laba prognoze – ap 80 % iespēja, ka grūtniecība turpināsies. Brīdī, kad auglītis ir paaudzies lielāks un jau sonogrāfiski redzam tā kustības, tas palielina iespēju līdz 90–95 %, ka turpmākā grūtniecība noritēs veiksmīgi.» Lai sasniegtu labu rezultātu, grūtnieces aprūpē piedalās speciālistu komanda, kas nepieciešamības gadījumā palīdz ārstēt un kontrolēt asinsspiedienu, cukura līmeni, vairogdziedzera darbību.
Donora olšūnas vai sperma
Tomēr jāpatur prātā gadījumi, kad ar savām olšūnām pie bērniņa var neizdoties tikt, piemēram, sievietei ir maz olšūnu, turklāt, apaugļojot iegūtās olšūnas, neizveidojas neviens embrijs, kas būtu derīgs pārnesei. «Saruna ar sievieti par olšūnu donoru nenotiek pirmo piecu minūšu laikā kopš satikšanās. Acīmredzot jau esam gājušas cauri procesam un mēģinājušas divas, trīs reizes, un sieviete redz, ka olšūnas iegūtas, bet neattīstās embriji un nespējam tikt pie mērķa. Tad runājam par olšūnu donoru. Brīdī, kad sieviete pieņem šo lēmumu, viņa patiesībā labā nozīmē nedaudz atslābst, jo viņai svarīgi piepildīt vēlmi būt mātei. Kā saku pacientēm: ne vienmēr pareizie lēmumi ir viegli. Paciente apzinās situāciju, un varam pāriet nākamajā ārstēšanas posmā, kas ar lielu varbūtību nesīs rezultātus.»
Savukārt citā situācijā var nākties pieņemt – lai izdotos grūtniecība, būs nepieciešams spermas donors. «Arī vīriešiem tā ir nopietna situācija, kas jāpieņem, jo ir arī vīrieša neauglība, kad nav iespējams iegūt šūnas pat ar operācijas palīdzību,» bilst daktere Slaidiņa.
Kas definē mammu?
«Visādi cenšos savas pacientes atbalstīt un izskaidrot, ka, iespējams, diezgan drīz būs jāmeklē psiholoģiskais atbalsts, jo tas nav ceļš, kas viegli ejams, – tas ir gan pozitīvu, gan negatīvu emociju pārpilns. Meklēt atbalstu partnerī, ģimenē, vērsties pie profesionāļiem, jo, pat ja sievietei šis ceļš ir gluds, emocionāli nav viegli,» saka Natālija Bērza.
«Ja partneris ir atbalstošs, neskaitāmās konsultācijās esmu pieredzējusi, ka vīrietis saka: man vajag bērnu kopā ar tevi, nevis no tevis! Bet brīdī, kad vīrietis bērnu līdz galam negrib – un to arī konsultācijās var redzēt –, sākas filozofija par to, ka gribu tikai ar tavām olšūnām. Vienmēr jautāju, kas ir tas, kas definē būšanu par mammu. Ja sievietei nav bērnu, viņai varbūt liekas, ka tikai viņas olšūna definē būšanu par mammu, bet tajā brīdī, kad ir bērns, saprot, ka olšūna nebūt to nedefinē. To definē kas cits, vienalga, ar kādām olšūnām tā iestājusies.
Tas, ka jūti, kā bērniņš kustas, ka piedzīvo dzemdības un bērniņu uzliek uz vēdera, viņš zīž krūti, skatās un smaida, tas brīdis, kad pirmoreiz pasaka mamma, – caur šo sajūtu veidojas piesaiste,» uzsver daktere Bērza. «Esmu domājusi par sevi – ja būtu tāda situācija, vai ņemtu donora olšūnas? Un tad pacientēm ar drošu sirdi saku: jā, es ņemtu donora olšūnas, jo par mammu tevi definē kas cits! Ir daudz pētījumu par to, kā sieviete jūtas, izlemjot par donora olšūnām: sākotnēji nav pārliecināta, ir bailes, un tad uz grūtniecības beigām jau jūtas drošāka un pēc gada, kad bērns ir piedzimis, saka – nav nekādas atšķirības, sava olšūna vai donora, lai justu mātes mīlestību.»
Te nu atliek secināt: arī četrdesmit piecos un vairāk gados daudz kas ir iespējams. Tomēr arī jāsaprot, ka šajā vecumā ceļš uz grūtniecību būs citāds nekā trīsdesmit gados un pati grūtniecība būs citāda, bet tādēļ topošajai mammai ir atbalsta komanda: ārsti, vecmāte, dzemdību speciālisti, kas kā liela ģimene viņu uzmana. Vienalga, vai grūtniecība iestājusies dabiski vai medicīniskajā apaugļošanā, – svarīgi atrast savu atbalstu. Pirmkārt, tas sākas ar partneri, otrkārt, ar īstā speciālista izvēli.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par rakstu cikla «Sieviete pārmaiņu laikmetā: izaicinājumi un iespējas» saturu atbild Žurnāls Santa.
