Pavasara piedāvājums ar 75% atlaidi 
Rīga +6°C 
«Dažkārt cilvēkam šķiet, ka banānu mizu var paslēpt zem akmens, taču bioloģiskie atkritumi veicina sniega un ledāju kušanu.
Esot kalnos, ar globālo sasilšanu sastopamies aci pret aci. Tas ir šokējoši, cik strauji kūst ledāji. Uz Alpiem braucu 15 gadu – pa šo laiku kādreiz viegli sasniedzamie ledāji ir kļuvuši bīstami: ir grūti atrast, kurā drīkstam kāpt, lai trenētos. Diemžēl neviens nevaram teikt: tas uz mani neattiecas. Šie ledāji ir Eiropas ūdens rezerves: tiem izkūstot, saldūdens vairs nebūs tik brīvi pieejams. Tāpēc par vidi ir jādomā visiem.
Diemžēl ledāju kušana notiek visos pasaules reģionos, un tās rezultātā brūk arī klintis, kuras iepriekš saturēja to slāņos esošais mūžīgais sasalums – permafrosts.
Pametot kalnus, svarīgi ir arī līdzi neņemt suvenīrus – augus vai akmeņus. Tiem, pirmkārt, jāpaliek savā vidē, otrkārt, tu nekad nezini, vai akmeņi nav radioaktīvi. Dažkārt cilvēki tos noliek pie gultas un nevar saprast, kāpēc sāp galva. Tas pats ar augiem – nezināšanas dēļ šādi no viena kontinenta uz citu var aizceļot invazīvas sugas. Tātad kalnos neko pēc sevis neatstāj un arī neņem līdzi.
Ikdienas dzīvē zaļā dzīvesveida principus ieviest man palīdzēja arī finanšu pratības kursi, kas iemācīja iepirkties apzināti. Piemēram, nevajag katru dienu iegādāties kafiju vienreiz lietojamā krūzītē: izmantojot savu vairākkārt lietojamo trauku, tu ik dienas ietaupīsi vairākus eiro un arī neradīsi papildu atkritumus.
Kursi mācīja arī pārtikas iegādi plānot nedēļai: šādi nopirksi mazāk un apēdīsi tieši to, kas iegādāts. Tas strādā: neatceros, kad ģimenē pēdējo reizi mēs būtu izmetuši ēdienu.
Tāpat cenšamies ēst bioloģisku ēdienu un izslēdzam našķus – cukurs ir plikas kalorijas, kas ķermenim neko labu nedod. Turklāt našķu iepakojums visbiežāk nav pārstrādājams, to vienkārši norok – arī tas rada lieku slodzi dabai.
Esmu arī par to, ka Latvijā ūdeni dzeram no krāna. Ja šķiet, ka ūdens nav garšīgs, labāk lietot filtrus, nevis pirkt plastmasas pudelēs – tas samazina atkritumu daudzumu un arī mikroplastmasas uzņemšanu. Mums nav automašīnas, ikdienā izvēlamies videi saudzīgu transportu. Tas ir ieguvums arī pašiem – vairāk kustamies. Alpīnistiem gan pamatoti pārmet aviotransporta izmantošanu: viens lidojums tiešām nodzēš daudzu labu darbu radīto efektu, tāpēc galamērķī vismaz cenšamies pavadīt ilgāku laiku, piemēram, mēnesi.
Uzmanību pievēršu arī atkritumu šķirošanai. Kalnos nereti var atrast izmestas baterijas, taču tās saindē veselu kubikmetru augsnes: šādā vidē iegūts ūdens izraisa nopietnas sekas veselībai. Tāpēc ikvienam no mums ir jāpiedomā, lai izlietotās baterijas un nokalpojušās elektroierīces nodotu tam paredzētajos punktos.
Man pašai, domājot par zaļo dzīvesveidu, ja neskaita lidojumus (un tie saistīti ar manu nodarbošanos), vājība ir mode. Es mēdzu iekrist spontānos pirkumos. Tāpēc, lai no tiem izvairītos, ieviešu detoksa periodus, kad neapmeklēju veikalus, kā arī noteiktu apģērbu ik pa laikam izņemu no aprites, noliekot tālākos plauktos. Pēc pusgada, kad gribas, ko jaunu, pāršķiroju ilgāk nelietotās lietas un ieraugu tās no jauna – šādi atbrīvojos no apnikuma sajūtas.»
KOPĀ ZAĻĀK – informatīva kampaņa klimatneitralitātes veicināšanai Latvijā, ko finansiāli atbalsta Emisijas kvotu izsolīšanas instruments. Par rakstu cikla saturu atbild izdevniecība Žurnāls Santa.
