Mēnesis budistu mūka kārtā: Anša Jurģa Stabinga ikdiena un atziņas Taizemes teravādas klosterī

Zināms, ka savulaik tu profesionāli darbojies psiholoģijā un psihoterapijā, bet ar laiku pievērsies tādām Austrumu mācībām kā advaita vēdānta un budisms…

Es vēlējos saprast, kas lācītim vēderā. Proti, kas notiek mūsu galvās. Tāpēc mani interesēja psiholoģija, kuru devos studēt jau deviņdesmitajos. Tolaik Latvijas Universitātē bija trīs iespējas, ko studēt psiholoģijas lauciņā, – skolu psiholoģija, organizāciju psiholoģija un klīniskā psiholoģija.

Pamazām sapratu, ka mani interesē klīniskās psiholoģijas novirziens – likās, ka tieši klīniskā ir par dziļumu.

Tad nu es izmācījos, tomēr vienlaikus sapratu – kaut kā te pietrūkst! Nevarēju pateikt, ko īsti meklēju, tikai zināju, ka tas, ko apskata klīniskā psiholoģija, nav viss, pēc kā tiecos. Aizbraucu uz Lietuvu mācīties psihoterapiju, jo, manuprāt, psihoterapija tomēr piedāvā citus dziļumus nekā psiholoģija. Izstudēju eksistenciālo psihoterapiju Lietuvā un atkal sapratu – nu nav! Gribu dziļāk!

Tad nāca piedāvājums mācīties psihoorganisko analīzi. Izmācījos un sapratu – joprojām nav! Gribu dziļāk!