Rīga +14°C 
Konsultē Rīgas Ūdens bioloģiskās attīrīšanas stacijas Daugavgrīva vadītājs Māris Zviedris.
Rīgā un Pierīgā dzīvo apmēram 700 000 iedzīvotāju. Katrs no tiem katru dienu izmanto tualetes podu. Jāteic, ka tikai retais ir apzinīgs lietotājs, kurš podā noskalo trīs lietas, kuras drīkst tajā noskalot – lielās un mazās darīšanas, un tualetes papīru. Savukārt lielākā daļa cilvēku grēko un podā aizskalo it kā nekaitīgus priekšmetus, taču, sadrūzmējoties kopā veselai varzai dažnedažādu lietu, kanalizācijā rodas sastrēgums, kas draud piesārņot arī ūdenstilpnes.
«Rīgā ir aptuveni 1300 kilometri kanalizācijas cauruļvadu, un tas, kas, nospiežot tualetes podu, tiek aizskalots prom, nonāk mazākās caurulēs, tad lielākās, tad sūknētavās. Kopumā ir 108 sūknētavas, kuras pārsūknē notekūdeņus pa kanalizācijas cauruļvadiem no dažādiem Rīgas rajoniem uz Daugavgrīvas attīrīšanas iekārtām. Te nonāk ne tikai Rīgas pilsētas ūdeņi, bet arī notekūdeņi no apkārtējām pašvaldībām. Tie ir notekūdeņi no puses Jūrmalas, no Mārupes, no Babītes, no lidostas un Ķekavas,» stāsta Māris Zviedris. «Mūsu uzdevums ir šos notekūdeņus pārsūknēt un tikt galā ar visa veida piesārņojumiem.» Ik dienas ūdens attīrīšanas iekārtās nonāk liels apjoms ar lietām, kurām tur noteikti nevajadzētu nonākt. Pamatā tās ir higiēnas preces, paketes, tamponi, bieži ir arī prezervatīvi. Dažiem rīdziniekiem tualetes podā izdodas noskalot pat bērnu autiņbiksītes. Tiesa, šiem iedzīvotājiem tāds joks prātā ir tikai vienu reizi, jo autiņbiksītes uzreiz aizdambē piemājas cauruļvadu un to vairs nav iespējams attīrīt bez avārijas dienesta iesaistes. Viens šāds izsaukums izmaksājot pāris simtus eiro.
Lielākā katastrofa Latvijā un Eiropā
Tomēr par lielāko mūsdienu katastrofu ūdens attīrīšanas jomā attīrīšanas stacijas Daugavgrīva vadītājs min mitrās salvetes. Tā kļuvusi jau teju par sērgu un ar šo grēko ne tikai bagāto Eiropas valstu iedzīvotāji, bet arī latvieši. Kā skaidro Māris Zviedris, mitrās salvetes attīrīšanas iekārtām ir liels izaicinājums, jo tās ūdenī nesadalās un ir ārkārtīgi izturīgas un elastīgas. Pat tās, kurām uz marķējuma norādīts, ka ir noskalojamas podā, tomēr veido stiprus aizsērējumus. «Mitrās salvetes rada virvēm līdzīgus veidojumus un bloķē sūkņus, iesprūst aizbīdņos, iestrēgst cauruļvados. Mums bija atsūtītas bildes, kur Anglijā pēc liela lietus tās bija nonākušas upēs un izveidojušas pat veselas salas. Arī Spānijā pēc lietus jūrā peld nevis medūzas, bet mitrās salvetes, jo tās tiešām nesadalās, tās nav tualetes papīrs,» uzsver Zviedris. Tikpat liela sērga ir arī papīra virtuves dvieļi. Lai arī tie sadalās, tomēr ir veidoti pamatīgāki nekā tualetes papīri, tādēļ kanalizācijas caurulēs rada blokādes.
Pirms vairākiem gadiem šāda liksta bijusi ar tā sauktajiem ausu kociņiem, kad tie vēl tika ražoti no plastmasas. Arī tos cilvēki iepriekš masveidā noskalojuši podā un radījuši sastrēgumus. Tagad daļēji šī problēma atrisināta, nomainot plastmasas caurulīti pret kartonu. «Pats esmu redzējis, kā vairākus kubikmetrus liela masa šo kociņu nosprosto ne tikai sūkņus, bet arī jau attīrīšanas iekārtas, kuras ir dārgas un jau domātas citiem mērķiem. Tad ir lielas ziepes, jo nākas apturēt notekūdeņu attīrīšanas procesus un daļa notekūdeņu tā rezultātā nonāk atklātā vidē bez attīrīšanas. Tas ir tas lielākais posts,» stāsta attīrīšanas stacijas vadītājs.
Pat, ja mitrās salvetes ūdens attīrīšanas iekārtām izdodas izķert, tomēr ar to bēda nebeidzas. No mitrajām salvetēm ūdenī nonāk mikroplastmasa, kura ir pārāk smalka, lai ar to spētu tikt galā pašreizējās notekūdeņu attīrīšanas tehnoloģijas. Rezultātā mikroplastmasa nonāk Daugavā un Rīgas jūras līcī, bet pēcāk – zivīs un citos ūdens iemītniekos, bet vēlāk – jau uz mūsu šķīvjiem. Zinātnieki šobrīd vēl pēta mikroplastmasas kaitīgo ietekmi uz veselību, tomēr jau zināms, ka tā negatīvi ietekmē imūnsistēmu un endokrīno sistēmu.
Cigarešu izsmēķi tavā šķīvī
Līdzīga problēma ir arī ar cigarešu izsmēķiem, kurus ik dienas smēķētāji nodzēš un izmet notekās. Lai arī šī darbība šķiet nekaitīga, jo galu galā, viss taču tiks savākts, tomēr tā gluži nav taisnība. Cigarešu filtrs ir veidots no celulozes, kurā smēķējot tiek aizturēta darva un dūmi, kas rodas, cigaretei sadegot. Filtrs attīrīšanas sistēmā ne tikai vienkārši izjūk, bet izjūk līdz tādam līmenim, ka paliek pāri tikai mikrošķiedras. «Tās nevar attīrīt un tik smalku filtru mums nav, līdz ar to tās smalkās šķiedras nonāk atklātās ūdenstilpēs un – zivīs un citos ūdens dzīvniekos. Zivis tālāk nonāk mūsu ēdienkartē,» uzsver eksperts. Ūdenī izšķīst arī visas ķīmiskās vielas, tostarp smagie metāli, svins, dzīvsudrabs, amonjaks un arī nikotīns, kuras izdalījušās cigaretes sadegšanas laikā.
Ūdeni attīra dzīvās dūņas
Notekūdeņu attīrīšana Rīgā ir viena. Lai atsūknētu ūdeni no Pierīgas un Rīgas tālākajiem galiem, var paiet pat 12 stundas līdz veselai diennaktij, kad ūdens nonāk attīrīšanas iekārtās. Kopumā diennaktī Daugavgrīvas attīrīšanas stacijā tiek pārsūknēti vismaz 100 000 kubikmetru notekūdeņu. Pirmajā posmā tiek atfiltrēti lielākie atkritumi, bet pēc tam – smiltis. Kopumā gadā no Rīgas notekām tiek atsūknēts vairāk nekā 3000 tonnu smilšu gadā, liela daļa no tām – smiltis, kuras izmanto ziemas sezonā kā pretslīdes materiālu. Visi lielākie materiāli tiek atdalīti un sūtīti uz izgāztuvi.
Kad notekūdens ir izfiltrēts, tajā ir ļoti daudz organisko vielu, arī tauki. Turpinās mehāniskās attīrīšanas process. «Visu, ko var nostādināt, mēs nostādinām, biezumus atsūknējam un dodam prom uz metāna raudzēšanas tvertnēm un iegūstam biogāzi. Kad biogāze ir dabūta ārā, veidojas dūņas, kurās ir slāpeklis un fosfors. Nostādinātajā notekūdenī joprojām ir daudz mikroelementu oglekļa, fosfora un slāpekļa savienojumu, tāpēc seko bioloģiskais attīrīšanas process. Šo notekūdeni mēs sūknējam uz bioloģisko attīrīšanu, faktiski to apstrādā mazi mikroorganismi, aktīvās dūņas, kuras apēd šo piesārņojumu, oglekli, slāpekli, fosforu,» stāsta Zviedris. Aptuveni 14 stundu laikā aktīvās dūņas paveic neiespējamo – attīra notekūdeni no dabai kaitīgām vielām. Pēc tam dūņas tiek atsūknētas, no tām tiek izspiests liekais ūdens un tālāk tās var izmantot kā mēslojumu lauksaimniecībā.
Latvijā, tāpat kā citviet Eiropā, ūdens tiek attīrīts vismaz par 95%. Tālāk tas tiek izlaists jūrā, kur turpina attīrīties dabiskā veidā.
Kas notiek pēc lietavām?
Pērn vasaras beigās Latviju pārsteidza spēcīgas lietusgāzes. Liela daļa noteku bija pārslogotas un daudzviet veidojās plūdi, savukārt vēlāk sociālajos tīklos tika spekulēts, ka Daugavā nonācis notekūdens ar fekālo piesārņojumu. Vai tā varētu būt taisnība?
Māris Zviedris skaidro, ka Rīgā jaunajos rajonos tiek atdalīta fekālā kanalizācija, ko saņem no dzīvojamā fona, no lietus notekūdeņu kanalizācijas sistēmām. Savukārt Rīgas vēsturiskajā centrā aizvien ir ļoti vecas un senas sistēmas, būvētas pirms 1900. gada, kad notekūdeņi patiešām aiztecēja uz Daugavu. Šobrīd tās ir pieslēgtas attīrīšanas iekārtām un nogādā notekūdeņus uz Daugavgrīvas salu. «Vietas jaunai lietus kanalizācijai Vecrīgā praktiski nav iespējams izbūvēt, tādēļ lietus laikā liela daļa ielas notekūdeņu nonāk pie mums. Tajā brīdī, kad šis lietus ir pārāk daudz, nonākot kanalizācijas tīklā jau veidojas seškārtīgs atšķaidījums, tad, lai aizsargātu šos procesus, kur baktērijas dzīvo tvertnēs, mēs ierobežojam plūsmu.
Salīdzinājumam – ikdienā no visas Rīgas saņemam 6000 kubikmetru stundā, savukārt lietus laikā notekūdeņu apjoms pieaug līdz 10 000 kubikmetriem stundā un vairāk. To mēs vēl spējam paņemt pretī. Bet, ja ir vairāk, tad diemžēl mums nākas izmantot avārijas izlaides, un tas ir vairāk tehnisks risinājums, kuru jau no seniem laikiem izmanto, lai aizsargātu sūknētavas un attīrīšanas iekārtas, lai pēc lietus beigšanās varētu attīrīt ūdeņus visaugstākajā kvalitātē. Tāda tā sistēma ir, un tā ir visā pasaulē,» skaidro Zviedris.
Kas plānā tuvākajos gados?
«Jau šobrīd investējam tehnoloģijās gan enerģētikā, gan pamata tehnoloģiskajā procesā, piemēram, BAS Daugavgrīva rekonstrukcijas un paplašināšanas projekts tuvākajā nākotnē ļaus būtiski sekmēt kanalizācijas un notekūdeņu pakalpojuma efektivitāti, nodrošinot infrastruktūras darbības lietderību, samazinot cilvēku radīto piesārņojumu un uzlabojot notekūdeņu attīrīšanas kvalitāti un efektivitāti vairāk nekā 600 tūkstošiem iedzīvotāju Rīgā un Pierīgā,» plānus atklāj Māris Zviedris. Vērienīgais projekts vienlaikus veicinās arī Eiropas Savienības direktīvu prasību izpildi ūdenssaimniecības jomā valstī. Daugavgrīvā plānots būvēt papildus tilpumus un tvertnes, kā arī atjaunot divus pirmreizējos un četrus otrreizējos ūdens nostādināšanas baseinus, lai mazinātu iepriekš minēto lietus ietekmi uz vidi. Rekonstrukcijas un paplašināšanas darbus plānots pabeigt līdz 2029. gada nogalei.
KOPĀ ZAĻĀK – informatīva kampaņa klimatneitralitātes veicināšanai Latvijā, ko finansiāli atbalsta Emisijas kvotu izsolīšanas instruments. Par rakstu cikla saturu atbild izdevniecība Žurnāls Santa.
