Rīga +16°C 
Saruna publicēta žurnālā Ievas Stāsti 2012. gadā.
Alēnai Butkēvičai ir arī otrs vārds – Liene, un tajā tētis viņu saucis.
«Mans tēvs ir īpašs vīrietis – neticami galants, prot gatavot ēst un visu tik eleganti pasniegt, pienest gultā… Izskatīgs, šarmants un ar humora izjūtu, vārdu sakot, viņa iespaidā vīriešiem esmu uzlikusi augstu latiņu. Tas ir gan pluss, gan mīnuss. Tāpēc jau mainu vīriešus! (Smejas.) Vai esmu guvusi mācības no laulībām? Domāju, ka esmu ideāliste. Nekas jau nav mainījies: to, ko gaidu no vīrieša, gribēju gan tad, kad man bija septiņi gadi, gan tagad. Kas tas ir, nevaru stāstīt, tad man būs jāšķiras! (Smejas.) Bet sapnis paliek, bez tā nevar dzīvot. Kad sapnis piepildījies, tā vairs nav, tas ir beidzies.
Protams, tēvam manā dzīvē ir liela ietekme. Jau no pašas bērnības un joprojām. Abi esam pārāk līdzīgi un līdzīgi skatāmies uz dzīvi. Es gan vairāk esmu praktiķe, viņš – lidotājs… Tā kā esam tik līdzīgi, ik pa laikam atgrūžamies. Šī bija otrā reize, kad divus gadus nesarunājāmies. Tas ir nebeidzams stāsts, bet nu – paldies starpniekiem, kas saveda kopā! – klusums pārtrūcis. Jā, mums vajag starpnieku, jo abiem raksturs tāds, ka nevaram paiet pretī. Sēdēju un raudāju, vīrs mudināja, lai aizbraucu pie tēva, bet es to nevarēju! Vai pašai nenāk smiekli par tādu rīcību? Nē, raudiens nāk! No malas tas dumji izklausās un izskatās, bet tāda nu es esmu… Turklāt, kad beidzot satiekamies, uzvedamies, it kā aizvakar šķīrušies un nekas nebūtu noticis.
Par ko mums rodas domstarpības? Beidzamais atsalums sākās, kad nopirku laukus, bet tētis teica: «Kam tev to vajag? Un vēl tik daudz zemes!» Viņš domā, ka zina labāk, kas man vajadzīgs. Trakākais ir tas, ka viņam bieži vien ir taisnība, taču arī man savu reizi ir taisnība. Šī bija tā reize, jo man vajag plašumu, kur atgūt elpu, kur mani neierobežo sētas.
Kad vecāki izšķīrās, mēs ar tēti četrus gadus netikāmies. Viņš dzīvoja Maskavā, es ar mammu – Rīgā. Tad tētis atbrauca uz manu izlaidumu. Protams, viņš nokļuva uzmanības centrā! Jau no bērnības tas man sagādāja ciešanas: tētis atnāk un ar savu harismu paņem cilvēkus. Visi skatās tikai uz viņu, kaut es stāvu blakus. Tas tā sita pa pašapziņu! Turklāt visi vienmēr uzsvēra, ka esmu līdzīga tēvam, ka esmu Butkēviča meita. Arī es tā iekšēji jutos un tas visu padarīja vēl sarežģītāku. Man bija jāiziet garš ceļš un jāizaug līdz tam, ka es esmu pati par sevi, nevis slavenā tēva pielikums. Kaut gan vēl tad, kad man jau bija privātprakse un rīkoju klientiem balli, uz to atnāca tēvs un atkal ap viņu viss virmoja. Bet tolaik jau spēju to uztvert ar izpratni. Atceros, reiz, kad tēvs bija atgriezies no Maskavas un palīdzēja man audzināt dēlu, gan jautāju: «Par ko tevi atkal intervē? Es strādāju no rīta līdz vakaram, rāpoju četrrāpus, lai izveidotu privātpraksi, tu tikai lido pa debesīm, tomēr visa starmešu gaisma tiek tev!» Tēvs tovakar aizgāja domīgs. Nākamajā dienā viņš ieradās ar secinājumu: «Jā, Lienīt, tu patiešām rāpo, bet tu rāpo pa mākoņiem.»
Var rasties jautājums, kāpēc paliku tēva uzvārdā. Tēvs nāk no ļoti spēcīgas ģimenes, un tas, kā tā turējās kopā, man vienmēr bijis svarīgi, kaut arī vecaimātei – tēva mātei – nebiju izredzētais mazbērns… Joprojām atceros Ziemassvētkus, ko tik skaisti svinējām visi kopā. Spēlēja klavieres, mēs, bērni deklamējām dzejoļus, dziedājām un saņēmām dāvanu no vecmāmiņas. Vienam brālēnam tika džinsi, otram – konstruktors, man – blociņš par sešpadsmit kapeikām. Tēvs teica: «Liene, tu tikai neraudi!» Nezinu, kāpēc dzīve man tādu granātu uzsvieda, bet no vecmāmiņas man tika par visiem. Man tik ļoti gribējās būt tikpat labai un mīlētai kā citi, tāpēc ļoti centos! Traģiski, bet dzimta izdzisa – es vienīgā paliku ar tās uzvārdu. Nolēmu, ka ģimenes dēļ tas man jānes tālāk. Arī mans dēls un mazdēls ir Butkēviči.»
