Rīga +6°C 
Jana Stopiņa (15), Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas skolniece
Daba man bijusi svarīga no agras bērnības. Uzaugu, visu brīvo laiku pavadot ārā. Man allaž bijusi izteikta empātija pret visu dzīvo.
Pērn rudenī pieteicos skolas ekopadomē Klimata pietura, bet šopavasar piedalījos programmā Jaunie vides reportieri. Pētījām Rīgas vides izaicinājumus un veiksmes stāstus ceļā uz klimatneitrālu, ilgtspējīgu un tehnoloģiski attīstītu pilsētu līdz 2030. gadam.
Līdzdarbojos arī Ekoskolu ziemas forumā un 3. Rīgas Skolēnu domes Prezidentu klubā, kur apspriedām, kā skolas varētu kļūt dabai saudzīgākas. Tāpat veidoju raundus par dabas un klimata tēmām skolas konkursam Erudītu cīņas un labprāt piedalos talkās.
Ko elpojam?
Tikko noslēdzās Londonas pieredzes iedvesmotais pētījums Elpo, Rīga! Pie 117 skolēnu somām piestiprināja sensorus, un, dodoties ikdienas gaitās, mēs ievācām datus par gaisa tīrību. Secinājums? Blīvā satiksmē tā ir zemāka, taču kopumā gaiss galvaspilsētā ir relatīvi tīrs.
Šoks bija gaisa kvalitāte iekštelpās, īpaši skolas pagrabtelpās un sporta ģērbtuvēs, kas tur atrodas.
Zināju, ka mūsu skolā ir problēmas ar pelējumu un ventilāciju, ko vadība aktīvi ignorē. Bet, izrādījās, ka smakšanas sajūta sporta ģērbtuvēs ir pamatota – tur ir milzīgs piesārņojums!
Ja es būtu Rīgas mēre
Ja varētu, es ierobežotu satiksmi, kā, piemēram, Londonā. Congestion Charge ir maksa par iebraukšanu Londonas centrā noteiktā laikā darba dienās. Savukārt Ultra Low Emission Zone paredz papildu maksu vecākiem auto, kas neatbilst izmešu standartiem.
It kā varētu vienkārši aizliegt visas automašīnas Rīgā, un miers mājās, vai ne? Taču reālāks risinājums būtu sabiedriskā transporta popularizēšana, biļešu cenu samazināšana.
Sliktu gaisu salonā grūti uzlabot – jauni autobusi ir dārgi, bet logus atvērt neļauj ielu putekļi. Arī elektroautobusi nav risinājums, jo tie ir dārgi un brauc ar elektrību, ko ražo, dedzinot gāzi.
Mazo soļu spēks
Mani nepamet izjūta, ka viena neko nevaru mainīt, jo dzīvojam kapitālismā, kur vieglāk palikt pie lētākā, tāpēc pārmaiņas notiek lēni. Ar to ir grūti sadzīvot, jo visapkārt čum un mudž dati, statistika un šausmu stāsti par briesmām. Cenšos par to nedomāt vai dalos ar vienaudžiem, bet arī viņus nomāc šī bezizeja par pasauli, kas ignorē savas problēmas.
Pēc iespējas biežāk izmantoju sabiedrisko transportu, kaut dzīvoju gandrīz desmit kilometru no tuvākās pieturas. Nepērku apģērbu, ja vecais vēl lietojams. Taupu elektrību, ūdeni, veidoju kompostu. Cenšos samazināt uzkodu patēriņu pārmērīgā iepakojuma dēļ. Ģimenes ieradumi gan būtiski nemainās, pārliecināt mammu nepirkt astotās sporta kurpes neizdodas. Taču mēs veicinām apputeksnēšanu, jo mājās ir bišu stropi, un vasarā audzējam augļus un dārzeņus.
Grūti nosargāt cerību
Nākotne mani satrauc. Šaubos, ka tuvākajā laikā kas globāli mainīsies, jo attīstība drīzāk iet atpakaļ un pasaules kara risks šķiet reāls. Motivāciju nepadoties dod draugi un interneta personības – kā Alaina Wood (@itsthegarbagequeen), kuras dalās ar labām klimata ziņām. Skumji, ka šie risinājumi netiek plaši ieviesti. Tomēr – labāk mēģināt un izgāzties nekā nožēlot, ka nedarīji.
Pēc vidusskolas mans sapnis ir Amsterdama, taču tur studēt medicīnu, ko vēlos, šķiet teju neiespējami. Šī pilsēta ir aktīva, ar patīkamu klimatu un attīstītām pārvietošanās iespējām. Es sevi tur redzu.
Anda Innuse (18), Ogres tehnikuma studente
Mācos interjera dizainu Ogres tehnikumā, tur apgūstam arī aprites ekonomikas piemērošanu vides dizainā. Stundās bieži apspriežam man sirdij tuvās vides un klimata tēmas, tāpēc labprāt atsaucos iespējai piedalīties pērn decembrī notikušajā hakatonā Young Climathon 2025. Tas ir konkurss videi saudzīgu risinājumu un inovāciju radīšanu jauniešiem.
Mūsu komandas uzdevums bija izdomāt, kā samazināt atkritumus un kaitīgos izmešus, apdrukājot apģērbu. Piedāvājām modulāras, personalizētas un ar roku radītas uzšuves. Ar tām var uzlabot vienkāršu, apnikušu apģērbu un aizstāt apdrukātos T kreklus un cepures, ko daudzi lēti pasūta Shein vai Temu. Šo vietņu problēma ir zemā kvalitāte, pārprodukcija un neētiski izejmateriāli, kas iegūti, piespiedu nodarbinot etniskās minoritātes.
Uzšuvju ideja ir no panku kultūras, kuras daļa esmu. Ar tām salabo vai uzlabo jakas, vestes, bikses, neiesaistoties patērēšanā un vienlaikus izpaužot savu personību, identitāti un intereses. Hakatonā sapratu, ka teorija mums ļauj apzināties vides problēmas, dod iespēju apkopot datus un izglītot pārējos, bet darbs pie reāla risinājuma, kopēja ideju ģenerēšana un radoša domāšana ir būtiskākais, lai ko patiešām darītu lietas labā. Mācoties skolā vai tehnikumā, uzsvars ir uz teorētisko domāšanu, jo tā ir vieglāk audzēkņa darbu novērtēt ar atzīmi. Hakatonā atzīmju nav, process rit brīvi.
Pietiek reiz par ledājiem!
Man sāp, cik pārmērīgs ir manas paaudzes patēriņš. Bet mani pārsteidz, cik daudz spējam paveikt, ja sadarbojamies. Hakatonā pat par vienu problēmu katras komandas risinājums tik krasi atšķīrās! Turklāt daudzas idejas jau ir realizētas.
Esmu uzņēmusies uzšuves no underground ienest arī mainstream pasaulē. Pirmo radošo meistarklasi savā tehnikumā jau esmu aizvadījusi, un iepriecina, ka mans stāsts arī citus iedvesmoja rīkoties.
Jauniešiem ir apnikušas lekcijas par tālumā kūstošajiem ledājiem. Tas rada bezcerību, ka neko nevaram mainīt, un atbildība tiek novelta uz likumu pieņēmējiem un lielajiem uzņēmumiem.
Mans mērķis ir parādīt, ka mēs esam Latvijas un pasaules nākotne, – viss ir mūsu rokās.
Manuprāt, valsts līmenī vajadzētu fokusēties uz iedzīvotāju un vidi. Ir jāievieš zaļā enerģija, jāliek piesārņotājiem atbildēt, jāatbalsta zaļās iniciatīvas un uzņēmumi, jāceļ zaļas pilsētas ar pārdomātu sabiedriskā transporta infrastruktūru un veloceliņiem. Lielisks piemērs ir Francijas pieņemtie tiesību akti, kas vērsti pret ultraātrās modes platformām. Pirmais solis, ko varētu spert katrs, ir atkritumu šķirošana un sabiedriskā transporta izmantošana. Rūpēm par vidi jābūt kopienas ieradumam. Teiksim, izskriet labdarības veikalus kopā ar draugiem, ģimenē ieviest kompostu, ar kaimiņiem izveidot kopienas dārzu, kaut ko salabot vai atjaunot, novadīt meistarklasi vai to apmeklēt. Starp citu, Rīgā šo jau piedāvā Lastādijas kvartāls un radošā rūpnīca Veldze.
Mazs cinītis
Vēlos dzīvot pilsētā, kurā rūp gājēju un riteņbraucēju drošība, ir laba sabiedriskā transporta sistēma. Gribētu dzīvot apkaimē ar kopienas dārziem un radošām darbnīcām, būt starp cilvēkiem, kuri neseko īslaicīgām tendencēm un domā, pirms pērk kārtējo lietu, kā arī runā un risina klimata problēmas.
Neslēpšu – man ir bail no nākotnes. Taču neļauju bailēm sevi pārņemt, bet domāju, eju un daru.
Krišana panikā, depresijā, nihilismā vai bezrūpībā ir sliktākais. Ikviens esam daļa no šīs pasaules, mums ir prāts, balss un sociālo mediju platforma. Galu galā, mazs cinītis gāž lielu vezumu.
Kad šķiet, ka mani centieni ir nenozīmīgi, paskatos uz citu paveikto – uz radošajiem kopienas centriem, depozītu sistēmu, talkām. To visu kāds zaļi domājošais ir ieviesis – neklusējot un neapstājoties. Šo neatlaidību cenšos saglabāt sevī, jo zinu, ka tikai tā spēsim mainīt pasauli uz labu.
KOPĀ ZAĻĀK – informatīva kampaņa klimatneitralitātes veicināšanai Latvijā, ko finansiāli atbalsta Emisijas kvotu izsolīšanas instruments. Par rakstu cikla saturu atbild izdevniecība Žurnāls Santa.
