• Šobrīd

    weather img

    Rīga +23°C

    Vidusjūras diēta kapsulās
    Cardioace logo

    Reiz NHL bija policists no Latvijas – Raitis Ivanāns

    Hokejs
    Ivars Āboliņš
    19. maijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: No izdevniecības Žurnāls Santa arhīva
    Raitis Ivanāns un Kārlis Skrastiņš – šie divi vīri vienlaicīgi pārstāvēja Latviju pasaules spēcīgākajā hokeja līgā NHL. Ja par Skrastiņu viss vairāk vai mazāk ir zināms, tad Ivanāns bija tumšais zirdziņš, par kura gaitām ko vairāk zināja tikai nedaudzi.

    Ivanāns dažādās Amerikas līgās spēlēja jau kopš 1997. gada, 2004. gadā ar Milvoki Admirals izcīnījis Kaldera kausu, kas ir otra prestižākā trofeja aiz Stenlija kausa. NHL viņš pārstāvēja divas komandas – Losandželosas Kings un Kalgari Flames. Pēc atgriešanās Latvijā Ivanāns vienu sezonu aizvadīja KHL klubā Rīgas Dinamo un 2013. gadā savu hokejista karjeru noslēdza.

    Ivanāns, kurš NHL laukumos pilda tā sauktās policista funkcijas, 2007. gadā ekskluzīvā intervijā KLUBAM stāstīja par savu ceļu uz NHL un to kādēļ nekad nebūs miljonārs.

    "Ivanāns runā ar nelielu akcentu un ik pa laikam, lai noformulētu domu meklē vārdus. Var just, ka ikdienā latviski runāt neiznāk bieži un arī viņš pats vaļsirdīgi atzīst – pēc karjeras beigām palikšu ASV, jo manas mājas tagad ir šeit. Taču atšķirībā no vairākiem citiem svešumā dzīvojošiem sportistiem saikni ar dzimteni viņš nav zaudējis un katru vasaru brauc atpūsties uz Latviju.

    – Jūs vispār neesat rezultatīvs spēlētājs?

    – Es nekad neesmu bijis rezultatīvs. Agrāk arī tik daudz neticēju pats sev, nemetu pa vārtiem un koncentrējos tikai uz spēka spēli. Taču šosezon esmu tā pa īstam apzinājies, kā man jāspēlē un lietas sākušas iet uz augšu. Losandželosā ir treneri, kas man velta lielu uzmanību, tic man, palīdz novērst kļūdas un izmantot labākās īpašības. Turklāt man blakus stāv arī veiksme.

    Tāpat ir skaidrs, ka ar savu rezultivitāti es nekad netikšu pie miljonu vārta kontrakta, pie tādiem tiek tie, kas sezonā met pa trīsdesmit goliem. Un es nedomāju, ka kādreiz sezonā iemetīšu trīsdesmit golus. Tāpēc arī policistiem līgumi ir mazāki un par miljonāru mani saukt nevar pavisam droši.

    – Latvijā Jūs vairāk pazīst kā hokeja policistu, taču zinot, ka laukumā nepavadāt nemaz tik mazu spēles laiku, kļūst skaidrs, ka pildāt arī citas funkcijas. Kādas tās ir un ko no Jums prasa treneri?

    – Es esmu uzbrucējs un mans uzdevums ir spēlēt spēka spēli. Ja komandai spēle neiet no rokas, vai tā guļ, tad laukumā dodas tāda tipa spēka uzbrucējs, kāds esmu es!

    Mans uzdevums ir atdzīvināt spēli, ienest tajā spriedzi. To var izdarīt ar kādu kautiņu, vai efektīvu pretinieku komandas spēlētāja iegrūšanu bortā.

    Tāpat, ja spēle kļuvusi rupja, tiesnesis pār to zaudējis kontroli vai tiek traumēti mūsu spēlētāji, laukumā dodos es. Dažreiz man jāiziet laukumā un jānospēlē asi, agresīvi, aktīvi, lai pārējie spēlētāji pamostos un sāktu spēlēt.

    Un nav jau tā, ka man jānodarbojas tikai ar tādām lietām. Jāspēlē arī hokejs, jo tas tomēr ir galvenais. Punkti ir vajadzīgi un arī slēdzot jaunu līgumu priekšroka tiks dota policistam ar punktiem, nevis policistam bez tiem.

    – Vai tiešām ir tā, ka ar kautiņu iespējams atdzīvināt spēli?

    – Protams! Ja mums neiet, mēs guļam un mūs spiež zonā, tad kāds asums vienmēr spēs sapurināt un atdzīvināt komandu. Spēlētājs, kurš pilda policista funkcijas ir katrā NHL komandā – tikai mūsdienās šis darbs vairs neaprobežojas tikai ar kautiņiem un ir jābūt pēc iespējas daudzpusīgākam.

    Mūsu spēles laiks ir no piecām līdz desmit minūtēm katrā mačā un tās jāatstrādā līdz spēku izsīkuma robežai.

    Tas nav viegli, dažreiz varbūt pat grūtāk kā tiem, kas spēlē vairāk. Ja cīņā ir daudz noraidījumu un komanda visu laiku laukumā atrodas vairākumā vai mazākumā, tad es laukumā nedodas. Tādēļ nereti iznāk iziet laukumā pēc desmit vai pat vairāk minūšu dīkstāves un tādos gadījumos kājas ir stīvas, bet nekādas atlaides neviens nedod un savu atstrādāt nākas pēc pilnas programmas.

    – Kā Jūs kļuvāt par policistu?

    – Spēlējot Apvienotajā hokeja līgā (UHL) sapratu, ka man ir gan nepieciešamais augums, gan spēks un tādēļ sāku spēlēt spēka spēli. Tā tas viss arī aizgāja un, ja tu spēlē spēka spēli, tad tev ir jākaujas! Jo, ja iegrūdīsi kādu bortā un pēc tam, kad tev nāks virsū, nekausies, tas nebūs nopietni. Tā ir Amerika, kur spēka hokejs ir cieņā! Par policistu kļuvu tikai šeit, jo Latvijas komandās šāda ampluā spēlētāju vienkārši nav.

    – Vai atceraties savu nopietnāko kautiņu, kurš paliks atmiņā uz visu dzīvi?

    – Bijuši pāris tādu riktīgu, īstu kautiņu, bet tie notikuši spēlējot fārmklubos un nav nofilmēti un tādēļ neviens tos nav redzējis. NHL nekā tāda pa īstam nopietna nav bijis.

    – Ar pretinieku ir savstarpējs naids, vai pēc kautiņa varat aprunāties?

    – Nekāda naida nav, jo visi saprotam, ka tā ir spēle. Ja esam pazīstami, pēc spēles pieejam viens pie otra, pasakām čau un aprunājamies. Dusmas ir vienīgi tad, ja, kāds nospēlē rupji, iesit no muguras. Tad skrienu viņam virsū un kaujos. Taču pēc spēles nekad ļaunu viens uz otru neturam.

    – Izkauties jau nesanāk katrā spēlē?

    – Nē, nesanāk. NHL jau pēdējā laikā ir mainījies – policistus izmanto arī kā spēlētājus, nevis tikai kā kaušļus. Tāpēc kautiņu tagad ir mazāk un hokejs kļuvis tīrāks. Arī noteikumi ir mainījušies un tiesneši īpašas rupjības vairs nepieļauj. Bargāki kļuvuši sodi, un, ja esi noraidīts līdz spēles beigām var saņemt diskvalifikāciju uz nākamo.

    – Jūs jau no bērnības esat mīlējis spēka spēli?

    – Nē, bērnībā un jaunībā es biju aizsargs. Arī Amerikā ierados kā aizsargs un tikai 2001. gadā treneris man ieteica pamēģināt uzspēlēt uzbrukumā. Es pamēģināju, sāku vairāk spēlēt spēka spēli un tā tas aizgāja.

    – Jums hokejā ir kāds paraugs?

    – Bērnībā informācijas bija mazāk kā tagad. Taču vienmēr patikusi Mārtija Maksorlija spēle, esmu par viņu pat fanojis. Bija jocīga sajūta, kad satiku viņu šeit, Losandželosā, mūsu ģērbtuvēs. Izdevās aprunāties un Maksorlijs ieteica man dažus knifus no savas pieredzes.

    – Latvijas publika par Jums neko daudz nezina. Izstāstiet cik Jums bija gadu, kad aizbraucāt uz ASV un kā izdevās izsistie līdz NHL?

    – Amerikā ierados 1996.gadā. Spēlēju Latvijas bērza junioros un uz Ameriku devos kopā ar tādiem spēlētājiem kā Arvīds Reķis, Valērijs Fiļimonovs, Aleksandrs Andrejevs un Rihards Augstkalns, kopā bijām seši cilvēki.

    Esmu uzaudzis Salaspilī un mans pirmais treneris bija Jevgenijs Linkevičs, kurš arī bija tas cilvēks, kuram pateicoties nokļuvu Amerikā. Trenējos Daugavas stadiona pūslī un mācījos Rīgas 93. vidusskolā Pļavniekos, treniņš bija no rīta, pēc tam gājām uz skolu. Tā arī katru rītu braukāju no Salaspils uz Pļavniekiem un pēcpusdienā atpakaļ. Protams, ka bija grūti, bet hokeju pamest negribēju nevienu brīdi.

    Ieradies Amerikā es vispirms sāku spēlēt junioru līgā, tad izdevās iekļūt UHL, pirms četriem gadiem izsitos līdz Amerikas hokeja līgai (AHL) un nu jau esmu tur, kur esmu – NHL. Visa mana karjera ir bijusi lēna kāpšana uz augšu.

    Esmu spēlējis arī dažādās Latvijas junioru izlasēs, bet lielajā izlasē diemžēl uzspēlēt tā arī nav izdevies (Raitim Ivanānam tomēr vēlāk izdevās spēlēt arī Latvijas pieaugušo izlasē 2008. gada pasaules čempionātā. – red.).

    – Kādēļ tā arī nekad neesat spēlējis lielajā izlasē?

    – Tādēļ, ka neviens nekad mani nav aicinājis. Turklāt es pēc sezonas beigām nekad uzreiz nebraucu uz Latviju, jo to daru tikai vasarās, lai apciemotu tuviniekus. Bet, protams, ļoti gribās spēlēt Latvijas izlasē.

    – Jūs redzat sev vietu mūsu komandā? Jūs varētu kļūt par tās līderi, vai vairāk būtu komandas spēlētājs?

    – Līderis es nebūtu, jo esmu tikai spēka uzbrucējs. Man laukumā ir pavisam citas funkcijas. Taču es labi zinu ko es varu un domāju, ka izlasei būtu noderīgs. Eiropā neesmu spēlējis jau deviņus gadus un pašam arī būtu interesanti paskatīties kā izskatos uz citu spēlētāju fona. 

    – Kad pats noticējāt, ka varat izsisties līdz NHL?

    – Mans ceļš nav bijis rozēm kaisīts, nekad neesmu draftēts, visu sāku no pašas apakšas, no pašām zemākajām līgām un visu esamu sasniedzis ar smagu darbu.

    Protams, ka ir bijuši brīži, kad visu gribējies mest pie malas, 25 gadu vecumā domāju, ka jāapstājas un jāmeklē kāda cita nodarbe.

    Taču nesalūzu un lēnām sasniedzu vienu mērķi pēc otra, kāpjot uz augšu soli pa solim. Man uzsmaidīja arī veiksme, jo AHL aizvadīju divas ļoti veiksmīgas sezonas un mani pamanīja. Pērn NHL uzspēlēju tikai nedaudz, bet šogad pēc treniņnometnes iekļuvu komandā un laukumā esmu visu sezonu.

    Mērķis tikt NHL man bijis vienmēr un uz to mērķtiecīgi arī esmu gājis. Es zināju, ka varu to darīt, jo redzēju, ka neesmu sliktāks par citiem mana ampluā spēlētājiem, kuri jau cīnījās pasaules spēcīgākajā līgā. Bija tikai jāsagaida brīdis, kad man dos iespēju un es to sagaidīju.

    – Kas nesanāca?

    – Pagājušo sezonu iesāku Monreālas Canadiens, taču dabūju traumu, kuras dēļ nevarēju spēlēt piecas nedēļas. Komandai šajā manas dīkstāves laikā gāja labi, tā sāka izcīnīt uzvaras un treneris negribēja mainīt sastāvu. Tādēļ mani nosūtīja uz fārmklubu, kur arī pavadīju visu sezonu. Taču labi sevi parādīju Losandželosas Kings vasaras treniņnometnē un iekļuvu šajā komandā.

    – Kā vispār esat iejuties komandā?

    – Protams, ka labi! Amerikā spēlēju jau desmit gadus un te hokejā visi viens otru vairāk vai mazāk pazīst. Nevienā komandā man nav bijušas problēmas ar iejušanos, jo ar vieniem esmu spēlējis kopā, ar citiem pazīstami ir mani draugi…

    Skaidrs, ka ir cilvēki ar, kuriem izveidojušās tuvākas attiecības nekā ar citiem. Foršs džeks ir Robs Bleiks, savukārt laiku kopā vairāk pavadu ar Dastinu Braunu, Tomu Kostapulosu, Kevinu Dallmanu un Maiku Vīveru.

    – Fani uz ielas Jūs atpazīst?

    – Nē, pilsēta ir pārāk liela, lai cilvēki tā vienkārši uz ielas atpazītu. Pēc treniņiem cilvēki mūs vienmēr gaida un lūdz autogrāfus.

    Var nopirkt arī krekliņus ar manu uzvārdu uz muguras, bet uz ielas nevienu gan neesmu redzējis. Toties tribīnēs gan un, tad ir interesanta sajūta.

    – Ar citiem Latvijas hokejistiem, kuri spēlē okeāna tajā pusē kontaktus uzturat?

    – Ja izdodas satikties aprunājos ar Kārli Skrastiņu, mums ir izveidojies diezgan labs kontakts. Sazinos arī ar Māri Ziediņu. Savukārt ar Sandi Ozoliņu nesveicināmies un nesarunājamies, jo neesam pazīstami. Tagad jau šeit manas paaudzes hokejistu ir palicis salīdzinoši maz, Kanādas junioru līgās spēlē jaunie hokejisti, bet to jau es pārsvarā pazīstu tikai pēc uzvārdiem.

    – Kāds šobrīd ir Jūsu mērķis – izcīnīt Stenlija kausu, noturēties NHL pēc iespējas ilgāk, varbūt kaut kas cits?

    – Pirmkārt, jau spēlēt šeit tik ilgi cik veselība ļaus. Gribētos jau arī vinnēt Stenlija kausu, bet jāsāk jau ar mazumiņu – es nekad neesmu spēlējis pat play-off. Tāpēc es nevaru pat iedomāties, kas tās ir par emocijām un mērķis ir tās izbaudīt. Spēlējot AHL, es jau vinnēju Kaldera kausu, un tas bija iespaidīgs ceļojums, hokeju spēlējām līdz jūnija vidum. Taču domāju, ka NHL play-off ir pavisam citas raudzes sacensības.

    – Pēc karjeras beigām domājat atgriezties Latvijā, vai paliksiet ASV?

    – Manas mājas ir Amerika, esmu apprecējies, man pie Čikāgas ir māja. Es palikšu šeit, jo uz Latviju atbraucu tikai reizi gadā, bet visu pārējo laiku pavadu Amerikā. Arī mana sieva ir amerikāniete, lai gan ir viesojusies arī Latvijā.

    – Kurš ir labākais vārtsargs, kuru esat pārspējis?

    – Dominiks Hašeks! Esmu pārspējis arī Dalasas Stars vārtsargu Mārtiju Turko un šī ripa man stāv mājās! NHL ir tradīcija pirmo karjeras golu guvušajam spēlētājam pasniegt laimīgo ripu un tā nu sanāca, ka pirmo pārspēju Turko. Ripu ieliek speciālā rāmī, kur rakstīts pret ko un kurā datumā ripa iemesta un, tad vienmēr var atcerēties!

    CV

    Raitis Ivanāns

    Dzimis: 1979. 1.janvārī

    Spēlējis :

    Riga Juniors
    HK Riga

    Latvijas bērzs
    Flint Generals (UHL)
    Macon Whoopee (CHL)
    Tulsa Oilers (CHL)
    Pensacola Ice Pilots (ECHL)
    New Haven Knights (UHL)
    Hershey Bears (AHL)
    Toledo Storm (ECHL)
    Baton Rouge Kingfish (ECHL)
    Milwaukee Admirals (AHL)
    Rockford IceHogs (UHL)
    Hamilton Bulldogs (AHL)
    Montreal Canadiens (NHL)
    LA Kings (NHL)

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+