🎁 Atver rakstu izlasi un iegrimsti lauku idillē ar SANTA+ 🎁 
Rīga +15°C 
Pirms dažiem gadiem jaunais dziedātājs savas kompozīcijas Uz Tukumu pēc smukuma fragmentu tiktokā atskaņoja kā joku, pat nedomājot, ka tā kļūs par tās vasaras lielāko hitu. Tagad laurus plūkusi nopietna kompozīcija - Latvijas Sirdsdziesmas skatītāji nedēļas nogalē savas balsis atdeva par dziesmu Bez tevis nav nekā, ko Edvards izpilda kopā ar kori Lāčplēsis.
Mūzikā jau kopš bērnības
Edvardam Strazdiņam ir tikai 23 gadi, taču viņa kontā jau ir Zelta mikrofona balva par labāko kantrimūzikas albumu Lauku dzīves miera osta un spoža debija konkursā Supernova. Pie sasniegtā mūziķis nedomā apstāties un rada arvien jaunas muzikālas kompozīcijas. Viņa jaunākais veikums – dziesma Uz Tukumu pēc smukuma – klausījumu ziņā YouTube platformā apsteigusi pat Musiqq un Dona jaunākos hitus.
Mīlestība pret mūziku Edvardam ielikta jau šūpulī. Viņa tētis ir muzikants, savulaik spēlējis balles, tāpēc mājās bija sintezators, kuru tēvs dēlam dažkārt ļāvis uzspēlēt. Redzot, ka mūzika Edvardam interesē, vecāki viņu sūtīja mācīties Juglas mūzikas skolā. «Izvēlējos vijoles klasi, kurā nomācījos astoņus gadus.
Nevaru teikt, ka mūzikas skolu apmeklēju ar lielu entuziasmu un sajūsmu.
Iespējams, tādēļ pēc skolas vijolei ilgu laiku nepieskāros. Pēc visas tās obligātās programmas manī bija iestājies tāds kā riebums,» neslēpj viņš. Taču viņā iekņudējies, ka vajadzētu iegādāties vijoli. «Nopirku lietotu instrumentu, nomainīju stīgas un pēc daudzu gadu pārtraukuma atsāku spēlēt. Bieži gan nespēlēju, bet, kad daru, tad patiešām ar prieku un sajūsmu,» saka mūziķis. Vijole nav vienīgais instruments, ko Edvards prot spēlēt. «Mācījos 4. klasē, kad ar draugu pašmācības ceļā apguvu ģitārspēli. Tas manī atmodināja mīlestību pret mūziku, jo beidzot to neviens man nespieda darīt – spēlēju paša priekam. Sākām izpildīt un dziedāt Bītlu dziesmas, uzstāties skolas pasākumos. Tas bija foršs laiks…» atminas Edvards.
Duets ar tēvu izjūk
Kad kļuvis vecāks, jaunietim parādījušās citas intereses – tehniskākas. Viss sācies ar rolleriem. «Kā jau puikam, man patika ņemties ar mopēdiem, remontēt tos, bet drīz vien mīlestība pārgāja uz automašīnām – vecām mašīnām. Īpaši Audi. Izdomāju, ka es sev tādu nopirkšu. Man bija 15 gadi, kad par 400 eiro nopirku savu pirmo auto. Tas bija vecs un sagrabējis 1985. gada Audi, biju laimīgākais čalis pasaulē. Man vēl nebija tiesību, toties jau bija mašīna,» smejas Edvards.
Edvards Strazdiņš laiku lokos:
Ap to laiku uz pāris gadiem mūzika palikusi otrā plānā. «Kāda vēl mūzika, ja galvā ir tikai mašīnas,» smejas viņš. Pēc pamatskolas viņš iestājies Rīgas Tehniskajā koledžā, kur apguva auto elektriķa profesiju. Iespējams, mēs par tādu mūziķi Strazdiņš nekad arī neuzzinātu, ja ne pandēmijas laiks. «Manī atgriezās radošā dzirksts. Sapratu, ka negribu visu dzīvi nodarboties tikai ar tehniskām lietām. Esmu tomēr radoša dvēsele,» bilst viņš. Liels nopelns ir arī Edvarda tētim, kurš ierosināja dēlam kopā uzstāties baznīcā. «Spēlējām garīgās dziesmas luterāņu draudzē, līdz tētis piedāvāja pašiem kopā uzrakstīt kādu kristīgo gabalu. Sākumā šai idejai pretojos, nez kāpēc bija bail, taču kovida laikā nolēmu pamēģināt. Uzrakstīju melodiju, tēvs – vārdus. Sanāca tīri labi, tāpēc drīz vien tapa otra kompozīcija. Ar tēti nekāda dižā sadarbība gan neveidojās, jo man melodija top stundas laikā, bet, lai tētis varētu pieķerties vārdu rakstīšanai, dažkārt jāgaida mēnesis. Sapratu – tā nav aršana, tāpēc mūsu duets izjuka,» atklāj Edvards.
Liktenīgā vēstule Račam
Jaunietis nolēma, ka mēģinās spēkus solokarjeras veidošanā. «Gribēju, lai mana dziesma izskan Latvijas Radio 2. Ar kristīgām dziesmām to, protams, izdarīt būtu krietni sarežģītāk, tāpēc bija jārada kas tāds, kas patiktu plašākai auditorijai. Jautāts, kāpēc nolēma dziedāt tieši kantri stilā, Edvards skaidro: «Man vienmēr patikusi kantrimūzika – tā man asociējas ar foršu atmosfēru, laukiem. Savulaik tētis man bija nopircis skaņu karti, lai varu pamēģināt ierakstīt kaut ko datorā un bišķiņ paākstīties muzikālajā ziņā. Iedziedāju Raimonda Paula dziesmu Kamolā tinēja. Cilvēki, kas to dzirdēja, atzina, ka man ļoti labi skan zemie toņi. Sapratis, ka tie iet roku rokā ar kantri, nolēmu darboties šajā žanrā.»
Pirmā dziesma, ko Strazdiņš sacerēja kantri stilā, bija Līdz simtam. «Dziesma bija tapusi, bet man nebija nekādas sajēgas, kas jādara, lai to iesniegtu radio. Tumša bilde!» smejas viņš. Jaunietis nosprieda, ka zaudēt tāpat, nav ko, saņēma drosmi un uzrakstīja MicRec vadītājam Guntaram Račam vēstuli, kurā jautāja:
«Ko man darīt, lai dziesma izskanētu LR2?» Viņam par lielu brīnumu, Račs sniedza norādes, kā jārīkojas.
«Intereses pēc dziesmu nosūtīju arī viņam. Račam tā šķita tīri interesanta, un lēnā garā mēs uzsākām sadarbību,» atzīst Edvards, uzsverot, ka pirmā viņa dziesma, kuru izdeva MicRec, bija Celties spārnos. Pēc tās sekoja līguma parakstīšana, kas pavēra vaļā vārtus uz lielo skatuvi.
Bilde neiet ar skaņu kopā
Strazdiņa firmas zīme ir dziļais balss tembrs. Kad runā, viņam ir parasta jaunekļa balss, taču viss mainās, kad Edvards sāk dziedāt. Edvards saka, ka zemā balss viņam neesot iedzimta. «Tādas nav nedz tētim, nedz opim. Pats brīnos, no kurienes man tie basi. Daudzi jau smejas, ka bilde neiet ar skaņu kopā,» teic dziedātājs un piebilst: «Interesanti, ka pēc balss lūzuma dziedāju tenorā. Neviens mani neasociēja ar zemu balsi. To, ka man ir labi basi, atklāja Rīgas Tehniskās koledžas kora diriģents, ieliekot mani dziedāt pie basiem.»
Strazdiņš diezgan ātri sapratis, ka mūsdienās labākais veids, kur iegūt atpazīstamību, ir tiktoks. «Pirms četriem gadiem izveidoju tur kontu un sāku veidot saturu. Nekādi spīdošie panākumi uzreiz nebija. Pat pazuda motivācija, atmetu tam visam ar roku. Bet pēc piedalīšanās Supernovā un balvas Zelta mikrofonā iegāju savā kontā un secināju, ka man ir ievērojami audzis sekotāju skaits, pat neko tur nedarot. Atsāku veidot saturu un man labi aizgāja. Togad aprīlī bija 200 sekotāju, taču tagad to ir jau 30 000,» priecājas dziedātājs. Viņš sācis tur likt savas dziesmas par auto tēmu – Mans vecais Audi, Mans vecais bembis «Cilvēki man sāka lūgt, lai uzrakstu dziesmu par Škodu, Fordu, un kādu laiku es patiešām tās apdziedāju. Līdz bija lūgums uzrakstīt dziesmu par Tukumu. Tas man likās interesanti, atminējos teicienu uz Tukumu pēc smukuma, kuru nolēmu apcerēt. Dziesma guva necerētus panākumus, un nu automarku vietā man piedāvā apdziedāt pilsētas,» smejas Strazdiņš.
Pēc traumas atgriezies uz skatuves
Strazdiņa uzņemtos apgriezienus uz Latvijas mūzikas skatuves nedaudz apstādināja 2024. gadā gūta trauma. Laukos viņš neveiksmīgi krita no četru metru augstuma. «Strādāju kaltē. No graudu torņiem traktora piekabē bēra zirņus. Lai zirņi labāk birtu, pa metāla trepēm uzlīdu augšā, lai tiem uzsistu. Starp torņiem ir metāla konstrukcija, tāda kā redele, pa kuru var staigāt. Redele manu svaru neizturēja. Kad pēc kritiena atguvos no šoka, viena kāja ir pilnīgās lupatās,» stāsta Edvards. Mūziķis tika nogādāts Ventspils slimnīcā, kur ārsti konstatēja ne tikai kājas lūzumu, bet arī lūzumus trīs muguras skriemeļos. Tika veikta operācija, nedēļu vajadzēja pavadīt slimnīcā. «Man paveicās, jo viss varēja beigties daudz sliktāk. Varēju palikt par invalīdu vai pat iet bojā,» klāsta mūziķis. Traumas dēļ dziedātājam bija jāatceļ vairākas uzstāšanās, arī Tukumā. Taču, līdzko ārsti deva zaļo gaismu, Edvards ar duku atgriezās uz skatuves.
