«Jau sākumā zināju, ka man dzims tikai meitas un dēla man nebūs.» Dailes teātra kostīmu pārzine Ivonna Straume
«Mana dzīve Dailes teātrī ir aizskatuvē, un tā ir ļoti interesanta pasaule. Patiešām burvīga!» saka kostīmu uzglabāšanas un ģērbšanas nodaļas vadītāja Ivonna Straume. Dailes teātris 45 gadus ir viņas otrās mājas.
Foto: Mārcis Gaujēnietis
Novēlēja profesiju
«Es atnācu uz teātri 1980. gada decembrī. Man bija 24 gadi. 45 gadi te pagājuši. Daudz… Man laikam vajadzēja te nokļūt. Mēs esam liela dzimta, un vairākiem dzīve bijusi saistīta ar Dailes teātri,» saka Ivonna. Ivonna nāk no Latvijas kultūrā nozīmīgas dzimtas. Viņas vectēvs, kordiriģents Teodors Kalniņš, dibinājis Latvijas Radio kori, mātes brālis Indulis Kalniņš ilgus gadus strādājis Dailes teātrī. Režisors Eduards Smiļģis 1942. gadā viņu pieņēma teātra orķestrī par ērģelnieku, vēlāk viņš bija kapelmeistars, tad vairāk nekā divdesmit gadus – teātra muzikālās daļas vadītājs.
Komponējis mūziku vairākiem desmitiem iestudējumu, tostarp zelta klasikas izrādēm Spēlēju, dancoju, Hamlets, Šveiks. Manos skolas gados lielā aizrautībā sarīkojumos visi dziedāja skaisto Silavas valsi, Induļa Kalniņa dziesmu, kas skanēja Dailes teātra izrādē Palmas zaļo vienmēr. Par Dailes teātra aktrisēm kļuva Ivonnas māsas Regīna Razuma un Liliana Vessere.
«Mamma man novēlēja manu likteni. Faktiski – profesiju,» smejas Ivonna.
«Mammai patika šūt. Mani gaidot, aizgāja uz šūšanas kursiem, apguva šo prasmi profesionālāk, un viņas aizraušanās man laikam ir iedzimta. Jau no mazām dienām man bija ķēriens uz šūšanu, vienmēr paticis šūt un visu pašai meistarot. Pabeidzu 6. profesionālo skolu, kur apguvu šuvējas profesiju, arī modelēšanu. Man bija apsolīts šuvējas darbs Operā, bet tobrīd brīvas vietas tur nebija. Gaidīju, nevarēju sagaidīt, un Regīna teica, lai nāku uz Dailes teātri strādāt par ģērbēju. Regīna arī, mācoties Kinoaktieru studijā, Dailes teātrī ienāca kā ģērbēja.
Sākumā gludināja aktrisēm tērpus, bija ģērbēja un tikai pēc tam kļuva par aktrisi. Man nekad nav bijusi vēlēšanās būt aktrisei. No piecu gadu vecuma esmu staigājusi pa skatuvi – demonstrējusi modes, dejojusi, gājusi mākslas vingrošanā. Izbaudīju, kas ir skatuve, un man to vairāk nevajadzēja. 16. profesionāli tehniskajā šuvēju skolā, kuru beigusi arī mūsu brīnišķīgā aktrise Lidija Pupure, mācījās mana māsīca. Darbu skatēm vajadzēja tērpu demonstrētājas, bērnu apģērbu demonstrējumiem ņēma mani, un tā es tur staigāju pa podestu, arī mana jaunākā māsa Liliana. Viņai un Regīnai skatuve bija aicinājums.
Man patika teātra neredzamā puse…
