Zelts kā investīcija – ātrs ceļš uz bagātību vai iespēja nekļūt par nabagu?

Kad pagājušā gada rudenī zelta unces cena pirmo reizi vēsturē sasniedza un pārsniedza četru tūkstošu dolāru slieksni, šķita, ka Omahas orākula skeptiskais smaids beidzot pazudīs. Proti, investīciju pasaules leģenda Vorens Bafets gadu desmitiem zeltu sauc par «nedzīvu aktīvu» un «baiļu vadītu investīciju», jokojot par cilvēkiem, kas rok zeltu Āfrikā, lai pēc tam to apraktu citā bedrē un saliktu tai apkārt sargus. Tomēr, neskatoties uz Bafeta un citu finansistu skepsi, zelts vēsturiski ir labi tirgots ģeopolitiskās nestabilitātes laikā. 2025. gadā, ko nevarēja saukt par garlaicīgu, zelts piedzīvoja 65 % kāpumu – tas ir viens no lielākajiem pieaugumiem kopš septiņdesmito gadu beigām. Tikmēr ASV vadošo akciju indekss S&P 500 ieguva tikai ap 14 %.

Šā gada janvāra izskaņā zelts sasniedza jaunu rekordu – 5595 dolārus par unci. 

Analītiķi runāja par sešiem un vairāk tūkstošiem līdz gada beigām. Tomēr pavasaris liecina, ka kaut kas ir mainījies. Kad martā sākās ASV triecieni pret Irānu un Hormuza šaurums tika slēgts, zelta cena pat nokritās līdz aptuveni 4100 dolāriem. Marta izskaņā zelts tika tirgots ap 4750 dolāriem par unci – joprojām vēsturiski augstu cenu, bet tā nebija tuva janvāra virsotnei. Un tas ir paradoksāli. Jo zelts ir drošā osta, kurai vajadzētu spožāk mirdzēt tieši brīžos, kad pasaule deg. Tagad, kad šķietami pat Baltajā namā nav skaidrības, kas notiks nākamajā dienā, tam vajadzētu uzrādīt jaunus rekordus. Taču tas nenotiek.