Hokeja treneris Ēvalds Grabovskis: Dzīve tev nepielāgosies, tev jāpielāgojas dzīvei

Personības
Kaija Zemberga
3. marts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Valdis Brauns
«Lielākais risks dzīvē ir neuzņemties nekādu risku,» saka Ēvalds Grabovskis. 2007. gadā kādreizējo Rīgas Dinamo un Latvijas hokeja izlases treneri piemeklēja insults. Slimība ierobežoja kustības kreisajā rokā un kājā, un ārsts ieteica vingrot. Treneris atteicās. Viņš atrotīja veselās rokas piedurkni un uzbūvēja pirti.

2. martā hokeja treneris un grāmatu autors Ēvalds Grabovskis svinēja 80. jubileju. Pirms sešiem gadiem viņš par savu dzīvi un darbu stāstīja žurnāklam IEVAS Stāsti. Sveicot jubilāru, atskatāmies uz šo sarunu.

Vakariņas piecatā

Arēnas Rīga trešajā stāvā savulaik bija aplūkojama ekspozīcija Latvijas hokejam 80. Tās autors ir hokeja treneris Ēvalds Grabovskis, kas strādājis plecu pie pleca ar leģendāro Rīgas Dinamo treneri Viktoru Tihonovu. Grabovskis ir beidzamais treneris, kurš 1988. gadā pārņēma zvaigžņotā kluba stūri. 2007. gadā gadiem Ēvalds saslima ar insultu, divus gadus smadzeņu trieka skārusi arī viņa sievu Ingu. Pārbaudījumi viņu nav salauzuši. 

Ēvalda Grabovska mājā Baltezerā skan radio Merkurs, vidējos viļņos raidot piecdesmito un sešdesmito gadu mūziku. «Šīs mūzikas fonā esmu uzaudzis, dvēsele uz to atsaucas,» saka bijušais treneris. «Kad saslima Inga, man tas bija pārdomu laiks. Sāku vairāk domāt, tīt atpakaļ filmu, dziļāk ieskatīties sevī. Naktīs starp pirmo un otro miegu uzrakstīju bērnības atmiņas Pasaule bērna acīm. Esmu sācis rakstīt arī par dzīves un mācībstundām hokejā. Cilvēks nedrīkst kļūt par pagātnes vergu, jo lielākās vērtības – bērnību un veselību – vairs neatgriezt, taču ir jāpaņem svarīgākās mācības. Saglabāt hokeja vēsturi – tas ir mūsu pienākums, jo tā ir pateicība mūsu senčiem, priekštečiem. Tas ir tas pats, kas cienīt vecākus un kopt kapus. 

Pirms četriem gadiem man piezvanīja kāds paziņa. Mēs neesam tuvi draugi, bet kopā hokejā esam darbojušies – es trenēju viņa dēlu. Kad tikāmies, vienmēr aprunājāmies, daudz smējāmies. Viņš man teica: «Vai tu nevarētu atnākt pie manis uz pusdienām? Esmu nolēmis uzaicināt pie sevis ciemos piecus cilvēkus, kurus cienu.» Jutos pārsteigts, bet atteikt bija neērti.

Pusdienās bez manis bija uzaicināts populārs politiķis un vēl trīs cilvēki, kurus nepazinu. Pēc tam sāku domāt: ja būtu jānosauc pieci cilvēki, kas ietekmējuši manu dzīvi un kurus es gribētu uzaicināt pusdienās, kas viņi būtu? Pirmā noteikti ir mana klases audzinātāja Milda Grīva, kas man iemācīja mīlēt dabu. Mācījos Rīgas 33. pamatskolā, un ar klasi pārgājienos esam kājām izstaigājuši un ar riteņiem izbraukuši pusi Latvijas. Gājām gar Daugavu, Gauju, audzinātāja pa priekšu, mēs aiz viņas.

Trenera darbā man bija mēnesi garš atvaļinājums, un mēs ar ģimeni atpūtāmies pie dabas. Braucām ar laivu pa Ventu, Gauju, Salacu, Aivieksti. Dzīvojām teltī, es ķēru zivis. Mans lielākais loms ir divdesmit vienu kilogramu smags sams, ko noķēru Aiviekstē. Nedēļu pavadījis pie dabas, biju uzlādējies ilgam laikam. Kad paaugās meitas Rinalda un Dināra, bija nepieciešama lielāka laiva. Tajā vieta bija jāizbrīvē arī sunim. Trīs dienās un naktīs uzbūvēju motorlaivu. Savā dzīvē esmu uztaisījis četras laivas. To iemācījos, strādājot rūpnīcā VEF par virpotāju, pēc tam par atslēdznieku.

Pie Carnikavas tilta ielaidām laivu Gaujā un pret straumi braucām līdz Valmierai. Pie Valmieras atdūrāmies pret trīs metrus garajām Ķūķu krācēm un tālāk netikām. Finišējām. Pa Salacu un Aivieksti esam laivojuši arī kopā ar jaunajiem hokejistiem, ko trenēju. 

Otrs, ko es aicinātu uz pusdienām, ir vecais virpotājs Riekstiņš. Pēc vidusskolas tēvs mani aizveda uz savu darbavietu rūpnīcu VEF mācīties amatu. Viņš bija augstākās kategorijas atslēdznieks, strādāja eksperimentālajā cehā, kur taisīja gudras ierīces, bet mani iekārtoja pie vecmeistara Riekstiņa, virpotāja ar zelta rokām. Viņam bija ap astoņdesmit. «Gribi dreijāt?» meistars vaicāja. «Tas labi, bet vispirms būs jāiemācās notīrīt virpu.» Viņš mācīja lietu kārtību – ja gribi vizināties, jāvelk arī ragaviņas. Biju vēl jauns un gribēju sevi apliecināt hokejā. Domāju – mācīties un strādāt varēšu visu mūžu.

Trešais, ko aicinātu, ir leģendārais hokejists Elmārs Bauris. Viņš man pielipināja hokeja bacili. Vietā, kur tagad ir lielveikals Domina, ir mana vecvectēva zeme, un tur viņi ar manu tēvu bija uzbūvējuši māju. Elmārs dzīvoja kādus divsimt metrus no mūsu mājas, mani vecāki draudzējās ar viņa ģimeni. Elmāra māsasdēls Haralds Norītis pēc kara nonāca Austrālijā, bet Rīgā Elmāra mājas bēniņos bija palicis viņa hokeja inventārs. Elmārs to iedeva man.

Kad mācījos Rīgas 6. vidusskolā, uz basketbola laukuma uzlējām ledu, un uz Norīša slidām, viņa cimdiem rokās es sarīkoju mačus starp klasēm. 

Kad Elmāram Baurim bija deviņdesmit seši gadi, viņš taisīja pietupienus, šūpoj;as šūpuļkrēslā, spēlēja akordeonu. Reizi nedēļā viņam piezvanu. «Kā jūties?» jautāju. «Nu, tā,» viņš atbild. «Ar acīm švaki, bet citādi viss ir labi.» 

Ceturtais cilvēks, kuram ir īpaša loma manā dzīvē, ir hokeja treneris Edgars Rozenbergs. Padzirdējis, ka puikas pie skolas dzenā ripu, viņš mūs, četrpadsmit, piecpadsmit gadus vecus jauniešus, ieveda hokejā. Rozenbergs izveidoja Daugavas stadiona hokeja komandu, un mēs pēc dažiem gadiem kļuvām par Latvijas čempioniem pieaugušo konkurencē. Es uz laukuma biju aizsargs. Pagājušajā gadā Edgars Rozenbergs aizgāja, nesagaidījis astoņdesmit piekto dzimšanas dienu. Apciemoju viņu pēdējā dienā.  Promejot viņu uzmundrināju: «Edgar, turamies, cīnāmies.» Viņš apsolīja, bet cīņu zaudēja. Mūsu nākamā tikšanās vēl priekšā.   

Kā piekto pie pusdienu galda es vēlētos redzēt hokeja treneri Viktoru Tihonovu. Atmiņā palikusi kāda epizode. Strādāju Tihonova vadībā, Rīgā mums bija dzīvoklis. Biju noķēris pamatīgus zušus, nokūpināju un uzaicināju ciemos Tihonovu ar kundzi. Kad pirms pāris gadiem tikāmies Jūrmalā, kur viņš vasarā atpūtās, Viktors atcerējās paplāti ar kūpināto zušu kaudzi.

Nezinu, ko viņš manī saskatīja. Tas bija liels pārsteigums, kad viņš mani uzaicināja par palīgu.

Mana paaudze augusi ne visai vieglā laikā, taču grūti laiki veido stiprus cilvēkus.

Tihonovs bija spēcīga rakstura cilvēks un mērķtiecīgs treneris, kas nežēloja ne citus, ne sevi. Palīdzēju komplektēt Dinamo sastāvu, meklēju hokejistus, kas varētu īstenot Tihonova idejas. Kopā strādājot, zināmā mērā esmu pārņēmis viņa hokeja domāšanu un pat runasveidu. Izaks Ņūtons ir teicis: «Es redzēju tālāk nekā citi, jo biju pakāpies uz gigantu pleciem.»

Paliek slikti, klausoties, kāda elle bijusi Tihonova laikā, cik necilvēcīgas viņa treniņu metodes. Tā čīkstēšana, asiņu čurāšana… Esmu izlasījis visas Robina Šarmas grāmatas, kas izdotas latviešu valodā, tagad tās lasu priekšā savai sievai. Šarma ir teicis: «Diženie ir uzcēluši sev pieminekli no akmeņiem, kuri uz viņiem ir mesti.» Cilvēks izmanto tikai divdesmit procentus no rezervēm, kas ir viņā. Tihonovs bija hokeja fanāts, lielisks psihologs, viņš prata motivēt sportistus augt un attīstīties. Kad Tihonovs 1977. gadā aizgāja no Rīgas Dinamo komandas, man nebija viegli uzņemties kluba vadību. Man bija 36 gadi, es varēju stāvēt malā, bet lielākais risks dzīvē ir neuzņemties nekādu risku. Vai esi dzirdējusi par atlēkušām hokeja ripām? Cik ilgi tā gaidīs tevi pie vārtiem? Ja tāda iespēja ir dota, kāpēc neuzņemties trenera amatu, īpaši, ja esi ar hokeju saaudzis? Tihonovs bija no tiem, kas kā metāls neliecas, bet vienā brīdī lūst. Tie, kas veidoti no mīksta metāla, lokās.»

Inga

«Apprecējos divdesmit viena gada vecumā. Ar Ingu esam kopā vairāk nekā piecdesmit gadu. Jaunībā mani audzināja māte, skola un iela. Tēvs, pārnācis no kara, īpaši nekontrolēja, reizēm gan dabūju no viņa kārtīgu brāzienu. Es staigāju pa naža asmeni. Tie, kas man bija apkārt, divas trīs reizes bija sēdējuši. Man laimējās satikt cilvēku, kas mani nolika uz sliedēm, arī vēlāk dzīvē noturēja uz ceļa. Tā var paveikties tikai reizi mūžā. Mēs viens otru mīlējām, ilgojāmies.

Domāju: pieļaušu lielāko kļūdu, ja pazaudēšu šo neparasto meiteni.

Kāzu svinību nebija. 1963. gadā sarakstījāmies Saulkrastu ciema padomē un pēc tam pasēdējām uz uzbēruma pie dzelzceļa sliedēm Pēterupes krastā. Kad attiecības oficiāli bija nokārtotas, vecākiem skaidri noteicu: «Tā ir mana sieva, un lai nevienam galva par to nesāp.» 

1963. gadā piedzima Rinalda, bet pēc diviem gadiem – Dināra. Pēc kāzām mēs sadalījām lomas. Mans uzdevums bija gādāt, lai ģimene būtu paēdusi un jumts būtu virs galvas, bet sievas pienākums bija uzaudzināt kārtīgus bērnus. Inga nestrādāja, jo bērniem vajadzīga mātes mīlestība, rūpes, vakara pasaciņa.

Dzīvojām Saulkrastos, kur mums bija neliela mājiņa.  Mēs, meistarkomandas jaunā paaudze, kas bijām saliedēti, kopš spēlējām junioru komandā pie Rozenberga, sabuntojāmies, jo nevarējām paciest bardaku Rīgas Vagonrūpnīcas vadītajā hokeja saimniecībā. Mūsu ceļi šķīrās. Hokejkomandas veidojās arī rajonos.

1967. gadā ar ģimeni pārcēlos uz Brocēniem, kas atradās tā sauktajā 101. kilometrā no Rīgas, kur izmitināja noziedzniekus un prostitūtas. Spēlēju un trenēju vietējo hokeja komandu. Brocēnos sākās mana trenera karjera. Kad atgriezāmies Rīgā, Inga mani pierunāja mācīties, un es iestājos Fizkultūras institūtā. Studējot trenēju divas komandas.

Attiecības ir jākopj, jo tās ir dzīves pamats.

Esmu sievai pateicīgs par pacietību, uzticību un darbu, ko viņa ieguldījusi ģimenē. Ne tikai hokejistu, visu sportistu sievām nākas upurēt savas intereses un izglītību ģimenei. Visu dzīvi esmu bijis starp svešiem cilvēkiem, prom no mājas. Nevaru teikt, ka man nav paslīdējusi kāja, bet Inga man palīdzējusi piecelties, piedevusi. Dzīvē gadās visādi, bet mēs visam esam tikuši pāri. Mana sieva daudz varētu runāt par ģimenes vērtībām, bet jau divus gadus viņai ir grūti runāt (trenerim aizlūst balss, acīs asaras).

Ja kopīgā ir vairāk, nekā tā, kas šķir, tas ģimeni vieno. Satur arī bērni. Padomju laikā mani uzaicināja strādāt par hokeja treneri Bulgārijā. Tā bija iespēja pirmo reizi padzīvot svešā zemē. Vēlāk esmu strādājis par treneri Polijā, Vācijā un Šveicē. Polijā mana vadītā komanda izcīnīja četrus čempiona titulus, biju arī izlases treneris. 

Kad braucām uz Bulgāriju, meitām prasījām atļauju. Viņām bija piecpadsmit un septiņpadsmit gadu, jautājām, vai varam viņas divus gadus atstāt vienas, vai varam uzticēties. Meitas sirdī raisīja nemieru, bet viņas tika galā, beidza skolu, un mēs ar Ingu bijām kopā. 
Meitas audzinājām brīvi, neko neuzspiedām, attiecībā uz viņām nekalām lielus plānus. Viņas ir ļoti patstāvīgas, brīvas uzskatos un vārdos. Vienai ir divi dēli, otrai – trīs meitas.»

Dzīves pagrieziens

Ēvalds Grabovskis 1995. gadā stājās pie Latvijas izlases stūres, viņš bija kluba Rīga 2000 treneris un hokeja funkcionārs. 2005. gadā viņu uzaicināja strādāt par hokeja treneri Davosā. «Man piedāvāja trenēt bērnus, bet es vēlējos strādāt ar junioriem. Tā kā trenera vieta bija aizņemta, vienojāmies, ka jautājums paliek atklāts. 2005. gada 25. novembrī mana trenera karjera beidzās… Dievs tā bija lēmis. 

Dzīvi un nāvi saista neredzams pavediens.

Manā dzīvē bijuši smagi satricinājumi, asi pagriezieni. Viens no tiem – Sergeja Žoltoka aiziešana.

Viņam bija tikai 32 gadi. Hokejists ar pamatīgu darbu izsitās līdz NHL. Esmu stāvējis arī pie Vladimira Durdina kapa. Biju viņam kā tēvs. Izrāvu no ģimenes un atvedu uz hokeju. Durdins gāja bojā autokatastrofā. Manā veidotajā hokeja vēstures izstādē ir piemiņas stends personībām, kas daudz sasniegušas hokejā un kuru laiks ir apstājies. Tie vārti atveras pēkšņi un tiem, kas palikuši, liek uz pasauli raudzīties citādāk.

Mums ģimenē arī bijusi traģēdija. Meita apprecējās ar kamaniņbraucēju Normundu Taškānu, brīnišķīgu puisi, kas mācījās Murjāņu internātskolā, bija PSRS izlases kandidāts. Treniņu laikā viņš gāja bojā trasē Vācijā. Mazmeitai traģēdijas dienā bija tikai divas nedēļas… Meita pēc nelaimes dzīvi sāka no jauna, un mazmeita divus gadus dzīvoja pie mums. Bērni ir kā lelles, ar ko mēs rotaļājamies, bet viņus saprotam, atrodam pareizo pieeju, audzinot mazbērnus.

Bērns sākumā vēro mūs, iepazīst labāk nekā mēs viņu, un pēc tam sāk dresēt.

Ja nedabū to, ko vēlas, ir liela brēka. Mazmeita arī mūs sāka dresēt. Viņai jau bija gads, bet nomierinājās, aizmiga tikai tad, kad knupis mutē. Reiz tas pazuda un sākās liela brēka. Teicām – tu to apēdi. Mazā sāka domāt – vai tas var būt? –, un viņai knupi vairs nevajadzēja. Tagad, manuprāt, brienam auzās ar datorzinībām, pirmklasniekiem vēlas ieviest datormācību. Nedrīkst bērnam atņemt bērnību. Piecu gadu vecumā viņš smejas trīssimt reižu dienā, pieaudzis cilvēks – tikai no piecām līdz desmit reizēm. 

Mazmeita, ko uzaudzinājām līdz divarpus gadu vecumam, tagad dzīvo Francijā, bet mācās Rīgā. Viņa zina sešas valodas, piedalās pasākumos, kas saistīti ar Latvijas prezidentūru Eiropas Savienībā.»

Viss ir forši!

«Pēc insulta Dievs man devis jau devīto gadu, sievai – otro. Mēs esam pateicīgi par katru jaunu dienu, mums katrai dienai ir jauni plāni. Kad sākās problēmas ar veselību, ārsts ieteica vingrot.

Sacīju: baidos, ka man tas neizdosies, jo esmu vingrojis visu mūžu, un man tā staipīšanās ir līdz kaklam.

Toties man ļoti patīk kaut ko darīt. Man ir daudz plānu, domāju, ka mana dzīve nebūs tik gara, lai tos realizētu. Es atrotīju piedurknes, ņēmu lāpstu, zāģi, cirvi un sāku būvēt, sākumā pats nezinot ko. Sētā iepriekšējam saimniekam bija saimniecības ēka, bet zem tās – pagrabs. Ēka bija nojaukta un, lai pagrabā netecētu ūdens, savulaik virs tā uzbūvēju siltumnīcu.

Ciemojoties pie kaimiņa, no viņa balkona paskatījos uz savu sētu un nodomāju – siltumnīca izskatās sūdīgi, kaut kas ir jāmaina. Materiāli bija, un es nolēmu uzbūvēt nelielu mājiņu ar pirti. Pārsvarā visu darīju pats, meistars piepalīdzēja tikai šādus tādus darbiņus. Kreisā roka īsti labi neklausa, bet trīs gados klusēdams to uzbūvēju. Kad sākam sevi žēlot, čīkstēt, ar mums ir cauri. Bet, kad paveicam to, ko līdz šim neesam darījuši, saprotam, ka viss ir iespējams. Pats šķūrēju sniegu, esmu nedaudz apguvis datoru. 

Dzīvei ir sava loģika, un tai neinteresē tavējā.

Vēl pirms astoņiem gadiem tu varēji visu, bet pēkšņi vairs nevari. Taču dzīve nebeidzas, viss atkarīgs no tā, no kāda skatpunkta paskaties uz slimību. Viens redz trauku pustukšu, otrs – pa pusei pilnu. Viens saka – ar mani ir cauri, bet es saku – viss ir forši. Es nevaru darīt to, ko spēju pirms slimības, toties tagad varu darīt to, ko es toreiz nedarīju, – garīgi augt.

Esmu sakārtojis savus, vecāku un sievas albumus, izmetis daudzas lietas, kas man bijušas svarīgas, bet citiem tās nenozīmē neko. Kad nopirkām šo īpašumu, te viss bija pamests, nevajadzīgs. Ar sievu esam izveidojuši savu pasauli, skaistu dārzu, ko paši kopjam. Man patīk. Pazīstu visas puķes, kas aug dārzā. Kaimiņiene jautāja – kā jūs to visu protat? Jokoju, ka esmu strādājis Rīgas dārzu un parku trestā. Manam tēvam bija rupji joki. Kad kaut kas bija jādara, bet atzinos, ka nemāku, viņš teica – apskaties tam, kas māk, d… Ir jāskatās, jāvēro, jāmācās. Vide formē cilvēku, bet vidi veido cilvēks. Uzlādējamies no dabas enerģijas, smeļamies spēku no egles, ko esam izaudzējuši, varenā bērza, kas ir sētā, un četrkājaina uzticama drauga. Vasarā dārzā ir daudz darba, tomēr – kas ir grūti, tas ir interesanti. Cilvēka virzību nosaka padarīta darba sajūta. Jūties piekusis, bet sajūta laba. Kad mazmeitai bija divarpus gadi, viņa trīs veļas vanniņas izsmēla, mazgājot mašīnu un laistot dārzu ar kanniņu, taču pēc tam jutās gandarīta un laimīga. Lielākā vērtība ir bērnības atmiņas, cilvēki, kas ietekmējuši tavu dzīvi, veselība un padarīta darba sajūta.» 

 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+