• Šobrīd

    weather img

    Rīga -12°C

    Tavs uzticamais atbalsts

    Iesprostotas būros un barotas ar antibiotikām? 7 mīti par rūpnieciski audzētu vistu gaļu

    Reklāmraksts
    12. novembris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Kaut putnu audzēšanas un labturības nosacījumi Eiropas Savienības valstīs kļūst aizvien stingrāki, caurspīdīgāki un vieglāk kontrolējami, par to, kas īsti notiek putnu audzētavās, joprojām klīst dažādi mīti. Lielākoties – gaužām ačgārni! Biežāk sastopamos mītus par putnu gaļu komentē AS Putnu fabrika Ķekava Veterinārā dienesta vadītāja Tatjana Lisakovska.

    MĪTS. Rūpnieciski audzēti putni dzīvo nožēlojamos apstākļos, šauros, nehigiēniskos būros bez iespējas izkustēties.  

    Droši vien kādu video ar šausminošiem mājlopu, putnu un citu dzīvnieku labturības pārkāpumiem savu reizi ir redzējuši daudzi. Jā, nevar noliegt, ka pastāv arī šāda realitāte, taču tas neattiecas uz gaļas dzīvnieku audzēšanu Eiropas Savienības robežās. Šo jomu šeit stingri reglamentē likumdošana un uzrauga attiecīgie dienesti, sekojot līdzi tam, lai arī rūpnieciski audzētie mājputni savas dienas vadītu iespējami komfortabli un veselīgi. Šo pozitīvo virzienu palīdz uzturēt arī dažādas korporatīvās iniciatīvas, piemēram, pārtikas lielveikali, kur šobrīd tiek tirgotas vien brīvās turēšanas putnu olas.

    Jā, broilerus audzē slēgtās telpās, taču ne jau tāpēc, lai tur notiekošo slēptu no svešām acīm. Drīzāk gan, lai putniem radītu optimālu un drošu mikroklimatu, kas putnus pasargā no slimošanas, jo šādā maksimāli drošā un kontrolējamā vidē nevēlamu baktēriju un vīrusu iekļūšana ir gandrīz neiespējama.

    MĪTS. Rūpnieciski audzētu vistu gaļa nav dabīga, jo negaršo kā kādreiz.

    No vienas puses, taisnība vien ir – lielveikalā nopirktu cāļa krūtiņu garšas vai tekstūras ziņā nevar salīdzināt ar lauku vistām, ko bērnībā katlā lika mūsu omītes. Tam ir vairāki iemesli, taču neviens no tiem nav putnu nedabīgums vai mākslīgums. Lieta tāda, ka putni, kas sparīgi rušinājās (un rušinās) lauku saimniecību pagalmā, bija vistas – pieauguši, nobrieduši un kādu strēķīti padzīvojuši putni, kas labi izskrējušies, aplaimojuši savus saimniekus ar olu klēpi un tad savas dienas beidza zupas katlā. Starp citu, līdz pat pagājušā gadsimta četrdesmitajiem gadiem arī komerciālajā putnu audzēšanā nepastāvēja dalījums starp dējējputniem un gaļas putniem – tie visi dzīves laikā godprātīgi dēja olas un pēcāk nonāca uz tirgus letes. Šobrīd veikalos nonāk gaļas cāļi, kas sasnieguši pieaugušas vistas lielumu, taču joprojām ir cāļa vecumā. Tas nozīmē, ka arī to muskuļu šķiedras ir atšķirīgas, – gaļa ir mīkstāka un arī garšas ziņā maigāka. Šo putnu pagatavošana ir ātra un vienkārša – mīkstā gaļa ātri ir gatava, tā viegli padodas marinēšanai, grilēšanai, ir viegli sakošļājama. Jā, šāda jauna cāļa buljons pēc garšas būs maigāks nekā vecākas vistas buljons, kura aromāts un garša veidojas, pateicoties ekstraktvielām, kas mūža garumā veidojas vistas kaulos, taukos un muskuļšķiedrās. Tomēr sulīgu krūtiņu no šādas vistas nepagatavosi.

    MĪTS. Vistās tiek špricēti hormoni.

    Gaļai audzēta cāļa mūžs vidēji ir 38 dienas. Nezinātājam šāda gaismas ātruma statistika mēdz modināt aizdomas, ka šeit kaut kas nav tīrs, – kā gan putns var izaugt mēneša laikā, ja reiz putni vienā mierā dzīvoja mēnešiem un pat gadiem ilgi? Zinātnei šeit no tiesas ir sava loma, taču nevis ķīmijai, kā cilvēkiem labpatīk minēt, bet gan zooloģijai. Precīzāk – šķirņu selekcijai. Ātraudzīgā vistu šķirne ROSS 308 ir divu vēsturisku un populāru šķirņu – Cornish un Plymuth Rocks – hibrīds. Šķirne, kurā apvienotas divu citu šķirņu vēlamākās īpašībās. Būtībā krustošanās nav vis kāds laboratorijas eksperiments, tā notiek arī dabā – arī mēs, cilvēki, savstarpējas krustošanās rezultātā esam mūsu vecāku un vecvecāku ģenētiski modificētas versijas, un te nu neviens zinātnieks baltā uzsvārcī blakus nav stāvējis.

    Jautājumā par augšanas hormoniem un to nozīmi mājdzīvnieku audzēšanā joprojām ir daudz nezināšanas un pārpratumu, ko derētu kliedēt. Augšanas hormoni mutuļo visos dzīvos un augošos organismos (citādi tie nespētu augt). Savukārt mākslīga hormonu pievienošana mājdzīvniekiem ir aizliegta ar likumu un ir gandrīz neiespējama. Augšanas hormonus pievienot barībai nav jēgas, jo šādi organisms tos vienkārši neasimilē. Savukārt, ja vēlamo daudzumu mēģinātu ievadīt ar šļirces palīdzību, tas būtu jādara ik pēc pusotras stundas. Katrā putnā.

    MĪTS. Antibiotiku lietošana ir audzētavu ikdiena.

    Kopš 2006. gada Eiropas Savienībā antibiotiku izmantošana dzīvnieku augšanas veicināšanai ir aizliegta. Jā, tās drīkst izmantot brīžos, kad dzīvnieks slimo, taču, tieši tāpat kā cilvēkiem, antibiotikas tiek izrakstītas un lietotas vien ārkārtējas vajadzības gadījumā un stingrā ārsta uzraudzībā. Ja putnam tiek izrakstītas antibiotikas, pēc izveseļošanās tiek nogaidīts nepieciešamais laiks, lai zāļu atliekvielas no putna organisma būtu izvadītas.

    Šajā ziņā mūsu pašmāju ražotājs Putnu fabrika Ķekava ir Baltijas valstu līderis un apbrīnas ovāciju piemērs daudzām citām Eiropas Savienības valstīm. Nu jau piecus gadus antibiotikas šī uzņēmuma kūtīs izmanto vien retos izņēmuma gadījumos. 2020. gadā un 2021. gada pirmajā pusgadā visas fabrikas vistas izaudzētas bez antibiotikām. Tas iespējams, pateicoties uzņēmuma augstajiem biodrošības standartiem, kas slimības padara praktiski neiespējamas. Augstāko kvalitāti apliecina marķējums Audzēts bez antibiotikām, ko drīkst izvietot tikai uz pārbaudītas produkcijas.

    Var jautāt – ja jau zāļu atliekvielas līdz mūsu šķīvjiem nenonāk, kāds gan iemesls izvairīties no to lietošanas? Galu galā putnu sargāšana no dažādām slimībām nav lēts process, kas attiecīgi sadārdzina arī ražošanas galaproduktu – gaļu. Lieta tāda, ka šo atliekvielu pēdas nonāk apkārtējā vidē un līdz ar tām arī tā dēvētās rezistentās baktērijas – slimību ierosinātājvielas, kas, cenšoties izdzīvot, ar laiku pielāgojas videi un kļūst noturīgas pret antibiotikām, ar kurām mēģinām tās iznīcināt. Šī ir globāla un draudīga problēma, kas ietekmē visas apkārtējās vides veselību.

    Jo tīrāks ir ražošanas process, jo cilvēkam paliek mazāka iespēja savā dienišķajā vidē saskarties ar šīm rezistentajām baktērijām un antibiotiku atliekvielām.

    MĪTS. Rūpnieciski audzētus putnus baro ar die’s zin’ ko!

    Patiesībā viss, kas nonāk katra cāļa knābī, tiek stingri reglamentēts. To, ko ēd cālis, kontrolē Pārtikas un veterinārais dienests, turklāt šī kontrole notiek vairākos līmeņos – sākot ar barības audzētājiem un ražotājiem, beidzot ar optimālu barības vielu balansu. Par pēdējo, piemēram, Putnu fabrikā Ķekava atbild īpašs uztura speciālists, tāpēc ka cālim katrā augšanas posmā ir nepieciešamas atbilstošas uzturvielas. Pamatā putnu barību veido kviešu graudi, pārējais ir sojas pupiņas, kā arī papildvielas, kas ļauj pareizi noslogot putna barības traktu, lai broilers izaug vesels un sasniedz savu ģenētiski ielikto potenciālu. Barībai izmanto tikai augstākās kvalitātes izejvielas, jo, līdzīgi kā cilvēkiem, nošmaukšana neizbēgami atspoguļotos putna veselībā un attiecīgi arī gaļas kvalitātē.

    MĪTS. Salīdzinājumā ar Latviju citās valstīs gaļa ir kvalitatīvāka.

    Ja runājam par vistas gaļu, patiesībā ir tieši pretēji. Putnu fabrika Ķekava ir viena no retajām audzētavām, kur putni vienmēr aug pēc ideālas shēmas un sasniedz ideālus rādītājus. Un tas vien apliecina, ka vide, kurā aug putni, ir teju izcila. Arī antibiotiku izmantošanas – jeb drīzāk neizmantošanas – ziņā pašmāju uzņēmums ir Eiropas līderi. Audzētava ir iekarojusi stabilu vietu Skandināvijas tirgū, bet fabrikas telpas un plašās kūtis bieži vien uzņem viesus no dažādām Eiropas Savienības valstīm, tostarp, piemēram, Beļģijas, kam mūsējie kalpo kā veiksmes, augstāko biodrošības un kvalitātes standartu piemērs. Kopš dibināšanas tālajā 1967. gadā uzņēmumam ir pašsaprotami kvalitātes latiņu turēt visaugstākajā līmenī, vienlaikus būt inovatīvam nozares līderim, kas apliecina, ka vietējās vistiņas ir vislabākās.

    MĪTS. Bioloģiski audzēta gaļa tomēr ir labāka.

    Nē, tas nav garantēts. Patiesībā mājas apstākļos ir grūti nodrošināt šķirnei nepieciešanās vajadzības – ideāli piemeklētu un sabalansētu ēdienkarti, optimālus ikdienas apstākļus, sterilu un drošu vidi, vajadzīgo gaisa mitrumu utt. Tiklīdz kāds no šiem faktoriem klibo, paaugstinās risks, ka putniem var uzglūnēt slimība. Un tas nozīmē arī pastiprinātu nepieciešamību pēc antibiotikām. Jā, antibiotikas dzīvnieku slimošanas gadījumā drīkst izmantot un arī izmanto – ne tikai rūpnieciskie, bet arī bioloģiskie audzētāji. Taču pirmajiem ir vieglāk nodrošināt iespēju, ka vajadzības pēc tām nebūs.

     

     

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+