Rīga +21°C 
«Sākot draudzēties ar skrejceliņu, ļoti jādraudzējas ar sevi. Sākumā jāatrod sev zināms komforta ātrums, kurā pārliecinoši var noiet vai noskriet 30 minūtes vairākas reizes, un tikai tad var sākt attīstīt lielāku ātrumu. Tātad sākumā būtiski ir attīstīt izturību. Saviem pacientiem iesaku nedēļu soļot lēnākajā tempā, tad pēc tam vēl divas nedēļas mazliet ātrāk, un tā lēnām kāpināt tempu, sekojot līdzi savai pašsajūtai.
Patiesībā slodzes plānošana uz skrejceliņa ne ar ko neatšķiras no slodzes plānošanas jebkuros citos apstākļos.
Ja, kāpinot ātrumu, ir sajūta, ka jau pēc dažām minūtēm grūti noturēt tempu, sāk nogurt muskuļi, jāatgriežas pie sev zināmā ātruma, nevis vispār jābeidz soļot vai skriet. Ja celiņam ir opcija uzstādīt slīpumu, lai imitētu iešanu pret kalnu, tas jādara tad, kad ķermenis tam ir gatavs un pie kaut kādas slodzes jau pieradināts. Ejot pret kalnu, mainās ķermeņa novietojums, ar visu svaru notiek saliekšanās uz priekšu, un tā ir papildu slodze muskuļiem, mugurai, locītavām. Ļoti vērtīgi soļot pret kalnu, ar slīpumu, ir cilvēkiem, kas gatavojas doties kalnu pārgājienos, ko tagad arvien vairāk piedāvā dažādas tūrisma firmas. Tas palīdzētu labāk adaptēties, nonākot reālajos apstākļos.
Gluži tāpat kā pastaigas ir ieteicamas katru dienu, arī staigāt pa skrejceliņu var katru dienu.
Lai aktivitāti dažādotu, turoties var pamēģināt pastaigāt atpakaļgaitā.
Jā, tas liks attīstīt jaunas koordinācijas iemaņas, bet, kad tās apgūtas, šāds vingrinājums nāks par labu locītavām, saitēm, artrīta profilaksei, jo tiek iedarbināti citi, aizmugurējie, muskuļi. Tāpat tas ir labs prāta, domāšanas treniņš.
Tiesa, zinātniskie dati par skrejceliņu lietošanu mājās apliecina: ir lielāks traumu risks, uzsākot un beidzot darboties uz skrejceliņa. Tas saistīts ar to, ka cilvēka koordinācijas spējas ne vienmēr spēj uzreiz labi adaptēties kustīgai virsmai un pēc iešanas seansa – nekustīgai virsmai, grīdai. Apstādinot skrejceliņu un pārtraucot fizisko slodzi, var rasties reiboņa sajūta, var likties, ka pamats zem kājām griežas. Tāpēc sākumā vēlams pastāvēt uz apstādināta skrejceliņa, pieturēties, saprast, ka nekas nekur negriežas, un iegūt tādu kā kontaktu ar telpu. Un tikai tad nokāpt.
Vēl kas – soļošana ar plikām pēdām vai tikai zeķītēs nebūtu prātīga doma, jo no celiņa berzes var apdedzināt un arī nevienmērīgi noslogot pēdas, tāpēc noteikti jāvelk botiņas.»
Ja mājās skrejceliņa vēl nav, bet sportot gribas, kā saprast, vai šis trenažieris būs īstā izvēle? Un kā atrisināt nākamo dilemmu – kāda veida skrejceliņu iegādāties un kādām svarīgām niansēm pievērst uzmanību? Atbildes uz šiem jautājumiem uzzināsi šajā rakstā:
