• Šobrīd

    weather img

    Rīga +21°C

    Vidusjūras diēta kapsulās
    Cardioace logo

    Dzelzs vīrs – Kārlis Skrastiņš

    Hokejs
    Aivars Pastalnieks
    Aivars Pastalnieks
    Juris Šleiers
    19. maijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Kārlis Skrastiņš
    Foto: Ojārs Jansons
    Kārlis Skrastiņš
    Šī bija viena no pēdējām latviešu hokeja leģendas, NHL dzelzs vīra Kārļa Skrastiņa intervijām pirms viņa bojāejas aviokatastrofā 2011. gada septembrī, kas paņēma visas Jaroslavļas Lokomotiv komandas spēlētāju un treneru dzīvības.

    Augusta sākumā paredzētā saruna nenotika Kārļa mammas slimības dēļ. «Kad būšu Rīgā uz Latvijas Dzelzceļa kausa izcīņu, apsolu, ka tiksimies un parunāsim,» teica Kārlis un savu vārdu turēja.

    Viens no visu laiku labākajiem latviešu aizsargiem par hokeju bija gatavs stāstīt visu – gan par NHL pavadīto laiku, ērtajiem un neērtajiem spēlētājiem, kaušļiem, bloķētajiem metieniem, hokejistu māņticību, gan to, kāpēc pirmais zvans bijis no Jaroslavļas, nevis Rīgas. Tomēr vienu tēmu viņš bloķēja ātrāk nekā Zdeno Haras (Bostonas Bruins) mesto ripu.

    Pēdējo interviju ar Kārli Skrastiņu publicējam tādu, kāda tā tika sagatavota.

    Kārlis Skrastiņš KLUBAM stāsta par NHL pavadīto laiku, ērtajiem un neērtajiem spēlētājiem, kaušļiem, bloķētajiem metieniem, traumām, hokejistu māņticību un atklāj arī dzelzs vīra vājo vietu.

    Jau iesākumā gribu pateikt, ka par ģimeni nekādu atbilžu nebūs. Esmu jau apdedzinājies. Man ir ģimene – sieva, mamma, bērni. Tāpēc bieži vien ir nepatīkami lasīt to, kā citi pēc tam interpretē manis teikto.

    – Vai Amerikā pret zvaigznēm izturas citādāk?

    – Tur es vietējo presi nelasu. Starp citu, tāpēc arī Jaroslavļā man ir vieglāk spēlēt, jo es internetā nelienu un komentārus nelasu. Ja ko sliktu raksta, tas iesēžas galvā.

    – Tas nozīme, ka dzelzs vīram tomēr ir vājās vietas.

    – Es jau to ātri pārdzīvoju – pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Turklāt man ir hokejs, kur no visa sliktā varu atbrīvoties. Bet tuvie cilvēki pārdzīvo, visu uztver nopietnāk, emocionālāk.

    – Grūti atcerēties, ka kāds ko sliktu būtu uzrakstījis par Kārli Skrastiņu.

    – Par mani nav. Bet dzeltenie mediji no manis teiktā paķer pa teikumam. Maniem tuviniekiem tie ir lieki pārdzīvojumi.

    – Kā esat iejuties Jaroslavļā?

    – Tur ir laba halle, attieksme. Man ir normāls dzīvoklis, automašīna. Komandā ir daudz spēlētāju, kurus pazīstu – Salejs, Vasičeks, Demitra. Tāpēc es ātri iejutos.

    – Kāpēc tomēr izvēle tika par labu Jaroslavļai?

    – Kad beidzās sezona, nolēmu – ja palikšu NHL, tad tikai Dalasā, jo pārcelties uz citu vietu vairs negribējās. Ja Dalasa nepiedāvās līgumu, spēlēšu vai nu Krievijā vai Rīgas Dinamo. Pirmais zvans bija no Jaroslavļas kluba.

    – Tas nozīmē, ka Dinamo ģenerālmenedžeris Normunds Sējējs nokavēja ar zvanu?

    – Nē, tā nevar teikt. Vienkārši Lokomotiv saimnieks Jakovļevs ir pazīstams ar manu aģentu, tāpēc Jaroslavļā bija labāk informēti par manām gaitām. Dalasas Stars pašlaik nav saimnieka, tas pieder NHL. Es kluba pārstāvjiem teicu – man ir piedāvājums no Krievijas, taču viņi, kamēr klubam nav jauna saimnieka un trenera, neko nevarēja solīt.

    Ar savu aģentu sarunāju, ka viņš sazināsies arī ar Sējēju un noskaidros, kādi ir Dinamo plāni attiecībā pret mani. Normunds piezvanīja un pateica summu, ko var piedāvāt. Teicu, ka padomāšu. Pats gan vēl cerēju uz Dalasu. Taču tā kā līdz jūnija vidum man bija jādod atbilde Jaroslavļai, es tomēr pieņēmu lēmumu šo sezonu nospēlēt tur. Ja man līgumu piedāvātu kāds cits KHL klubs, es par 90 procentiem paliktu Rīgā.

    – Vai, pārbraucot no aizokeāna nav sajūta, ka esat atgriezies mājās?

    – Varētu tā būt. Krievijā nekā jauna, no kā baidīties, nav. Līdz 18–19 gadu vecumam es to tik vien darīju kā braukāju pa Padomju Savienību. Arī NHL lokauta laikā nācās daudz ceļot pa Baltkrieviju. Un tā kā Latvijas izlasē esmu spēlējis uz Eiropas laukumiem, pāriešana uz KHL man ir samērā viegla.

    Pagaidām nenožēloju savu izvēli.

    – Pirms mēneša, kad mēs gatavojāmies sarunai, domājām, ka tā notiks, stāvot kājās. Jūs teicāt, ka sāp mugura un nevarat nosēdēt.

    Man mugurkaula pēdējam kauliņam ir apmēram trīs milimetrus liela trūce. Tā var tikai palielināties. Pirmo reiz mugura par sevi lika manīt Vankūveras olimpiādē. Tas netraucēja spēlēt un trenēties. Sezonu nospēlēju uz pretsāpju zālēm, veicu dažādus rehabilitācijas vingrinājumus un muguras sāpes man netraucēja. Labi jutos, taču šogad jūnijā sāpes pēkšņi atkal parādījās. Laikam no tā, ka biju atsācis pārāk smagus treniņus.

    – Vai mugura nav viens no iemesliem, kāpēc Dalasa nepiedāvāja līgumu?

    – Nē, nē, nē. Sāpēs sākās neīstajā laikā – tieši pirms došanās uz Jaroslavļu. Staigāju pa dakteriem. Pateicu to aģentam. Loko zināja par manām problēmām un uztvēra to mierīgi, jo tagad mugura sāp puskomandai. Speciāi taisām vingrinājumus. Tieši tad, atbraucu uz Jaroslavļu, sāpes pārgāja.

    – Sandim [Ozoliņam] arī ir problēmas ar muguru un pirms sezonas pat klīda runas, ka viņš vairs nespēlēs.

    – Esmu par to ar Sandi runājis. Viņš spēlēs. Bez jautājumiem.

    Arī es kādu nedēļu domāju – viss, hokejs jābeidz spēlēt. Taču viss pāriet, ir tikai pareizi jāārstējas.

    – Vai aizsarga pozīcija ir vistraumatiskākā?

    – Nē. Traumas var dabūt jebkurš. Tomēr uzbrucējiem tās gadās biežāk, jo viņiem ir vairāk jāskrien, jālien stūros. Vārtsargiem traumu mazāk, viņiem lielākais risks ir notraumēties ar ripu.

    – NHL ir tāds termins – bloķētie metieni. Tas nozīmē kā Matrosovam reāli mesties virsū dzotam – zem ripas?

    – Ir jāatrodas metiena pozīcijā. Pat ja tu stāvi, bet ripa tev trāpa pa slidu, kājsargu vai biksēm, tas skaitās bloķēts metiens. Es pie metieniem, bloķēšanas esmu jau pieradis, tas viss jau notiek automātiski.

    – Bet vai var pierast arī pie sāpēm?

    Var. Dienās, kad ķermenim nekas nesāp, sāc brīnīties, ka kaut kas nav riktīgi. Parasti katru dienu kaut kas sāp. Vai tas ir zilums pēc bloķēta metiena vai cirkšņi pēc pārslodzes. Katru rītu ceļoties, mugura parasti ir stīva.

    – Vai metiena brīdī jau var zināt, ka tas būs ļoti sāpīgs?

    – Ja redzu, ka nepaspēšu vai ķermenis nav pareizajā pozīcijā, gluži zem katra metiena es neeju.

    Ir jādomā, kur lido ripa, lai netrāpa pa seju vai neaizsargātu vietu.

    Es jau daudz ko daru instinktīvi, ķermenis noreaģē automātiski.

    – Droši vien jau ir zināms, kurš spēlētājs ko var izdarīt.

    – Jā, NHL ir nospēlēti daudzi gadi. Jau apmēram zinu, kuram stiprā puse ir metiens, kuram apvešana. KHL stilam vēl ir jāpielāgojas – te spēlētāji ir tehniskāki un met mazāk. Bet tas nenozīmē, ka būs vieglāk.

    – Vai spēlētāji ir māņticīgi?

    Pirmajos gados kā jauniņais skatījos, ko lielie dara. Spēles dienā nedrīkstēja griezt nagus, dzīt bārdu, darīt ko tādu, kas saistīts ar griešanu. Laika gaitā arī man ir izveidojusies sava rutīna, kā es gatavojos spēlei. Parasti divarpus stundas pirms spēles ierodos arēnā. Vispirms sakārtoju nūjas (uz katru spēli tiek dotas trīs), aptinu lentu. Lēnām sāku iesildīties. Lai iesvīstu, tas var būt futbols, sprintiņi, staipīšanās. Pārbaudu apģērbu, slidas. Visu velku, sākot ar labo pusi – elkoņa sargu, slidu. Varbūt tā ir māņticība, bet es to jau daru automātiski. Tad iedzeru kafiju.

    – Jums ķēdītes nav?

    – Nē, ar ķēdītēm vai gredzeniem, ja trāpa ripa, var smagāk satraumēties. Un ja pēkšņi sanāk izkauties… Hokejā uz visu jābūt gatavam. Zinu, ka KHL ir viena komanda, kura to tik vien dara kā kaujas. Pēc Vitjaz pārbaudes spēles ar Ufu, visi džeki par to tik vien runāja. Par Mirastī neesmu dzirdējis, bet Jablonska seju es atceros. Aiz okeāna viss ir citādāk.

    Ja vienā komandā ir jablonskis, tad otrā – tāds pat pretī. Tiklīdz kāds aiziet zvaigzni, tā nākamajā maiņā izlec jablonskis un sadod.

    Starp citu, NHL dabūt spēlētāju, kurš ir gan labs kauslis, gan hokejists, kļūst arvien grūtāk. Policisti spēlei gatavojas citādāk. Ja aizsargi pēta pretinieka komandas uzbrucējus, tad policisti analizē, kāds ir pretinieka sitiens, kaušanās maniere. Pajautājiet tam pašam Raitim Ivanānam, kā jūtas spēlētājs, kurš gatavojas spēlei, zinot, ka tā var būt pēdējā. Jo galvu ir ļoti viegli satraumēt, neviens negrib dabūt smadzeņu satricinājumu. Amerikā tomēr ir pieņemts kauties vienam pret vienu, nevis meklēt jebkuru. Tā ir goda lieta – kauties ar spēlētāju, kurš ar to nodarbojas.

    Vitjaz kaušļi lien uz visiem.

    – Redziet, KHL ir citādāk. Kaušļiem te ir vieglāk, jo nav pretinieku. Arī Jaroslavļā speciālu kaušļu nav.

    – Pēc tam, kad Raitis (Ivanāns – red.) kautiņā guva traumu, esat tikušies?

    – Jā, es biju pie viņa trīs nedēļas pēc kautiņa. Tā tiešām ir smaga trauma. Man šķiet, ka Raitis pēc smadzeņu satricinājuma laukumā gribēja atgriezties ātrāk nekā vajag, sāka trenēties ar lielāku slodzi un tā bija kļūda. Ar šādu traumu svarīgākais ir izārstēties līdz galam.

    – Kādu reputāciju Raitis bija iemantojis NHL?

    – Viņš nebija pirmajā trijniekā, taču jebkurš spēlētājs, ieskaitot manas komandas kaušļus, gatavojoties spēlei pret Losandželosu, Raiti respektēja, teica labus vārdus.

    Skatoties uz Raita muskuļiem vien, kājas var sākt trīcēt. No tāda dabūt pa galvu nevienam negribas.

    – Ar ko atšķiras spēlēšana izlasē?

    – Amerikā sezonā ir 82 spēles un, gatavojoties tām, jau iestājas rutīna. Izlasē ir smagāk, jo lielāka atbildība – tu pārstāvi valsti. Pasaules čempionātā gandrīz katra spēle ir zelta vērtē. Tāpēc gatavošanās un attieksme ir nopietnāka.

    – Šogad, kad Latvijas izlase bija tuvu izkrišanai no A grupas, jūs nesāka mocīt sirdsapziņas pārmetumi par to, ka nesat Slovākijā?

    – Es tieši biju aizbraucis ciemos pie Oskara Bārtuļa uz Filadelfiju, jo pēc olimpiādes mēs esam ar ģimenēm sadraudzējušies. Skatījāmies spēles un, kad džekiem negāja, protams, pārdzīvojām, likās, ka mums bija jābūt tur, lai palīdzētu. No otras puses – es ar vistīrāko sirdsapziņu var teikt – ja varētu, es spēlētu. Bet bija iemesli, kāpēc nebraucu.

    – Vai izlasē visi spēlē ar vienādu pienākuma sajūtu?

    – Olimpiāde notika sezonas vidū, tāpēc uz to centāmies sagatavoties, cik labi vien iespējams. Pasaules čempionāti notiek pēc sezonas. Rīgas Dinamo spēlētāji, kuru izlasē ir vairāk kā puse, daudz emociju ir atstājuši KHL play off turnīrā. Spēlētāji ir ne tik daudz fiziski, cik psiholoģiski noguruši. Gribas atpūsties, bet atkal ir jāspēlē.

    Kad biju jaunāks, man tas šķita pašsaprotami, ka pēc sezonas automātiski ir jābrauc uz izlasi.

    Ja es būtu vesels un man būtu 20 gadīgs ķermenis, brauktu bez domāšanas. Bet manos gados ir jādomā arī par traumām – vai paspēšu izārstēties, sagatavoties jaunajai sezonai.  

    – Cik gadus vēl domājat spēlēt?

    – Tagad katrs gads ir tāds, ka nezinu, ko darīšu tālāk. Nezinu, vai spēlēšu divus, trīs, četrus gadus. Viss atkarīgs no pašsajūtas. Pašlaik koncentrējos šai sezonai. Kā jau minēju, vēl vasarā iezagās doma, ka muguras dēļ ir jābeidz spēlēt.

    – Un kādas būtu iespējamās opcijas?

    – Agri vai vēlu tas brīdis pienāks. Pirmais, ko darīšu – vairāk uzmanības veltīšu ģimenei, meitu audzināšanai, mācībām. Viss, ko es māku un zinu, ir saistīts ar hokejs. Turpmāk es sevi redzu saistībā tikai ar hokeju. Varbūt tas būtu trenera, konsultanta vai ģenerālmenedžera darbs. Vasarā kopā ar Oskaru Bārtuli rīkojām treniņnometni bērniem. Man patika. Sapratu, ka varu viņiem palīdzēt, nodot savu pieredzi.

    – Šķiet, jūsu fiziskā kondīcija šobrīd ir labāka nekā Sandim Ozoliņam, kurš spēles laikā dažkārt mēdz ņemt ožamo spirtu.

    – Es arī to daru. Amerikā tā ir ierasta lieta. Ne tāpēc, ka spēlētājs ir noguris, bet tas palīdz sakoncentrēties. Esmu dzirdējis tieši pretējo – Sandis ir ļoti labā formā, viņš laukumā atrodas pa 25–26 minūtēm. Nav brīnums, ka pēc spēles viņš ir noguris un pārsvīdis.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+