Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
45
-
2
-
1
-
11
-
0
-
1
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā Ievas Stāsti 2019. gada 19. numurā.
***
Pirmoreiz Mirdzu ieraudzīju 1979. gada iestudējumā televīzijā. Andrē Moruā Viesnīcā Tanatos viņa bija Kirbi – Seva kundze – nāvei nolemtā Ģirta Jakovļeva varoņa erotiskā iedvesmotāja, bet patiesībā slepena izklaidēšanas aģente viesnīcā, kas pelna ar eitanāzijas pakalpojumu. Izrāde atstāja satriecošu pēcgaršu, un Mirdza šajā lomā bija neatvairāma – tik skaisti iemīlināja sevī puisi, kuram negribas dzīvot…
Gandrīz neticami, ka Dailes teātra 5. studijā viņa savulaik ienāca kā meitene «tādām cieši sakniebtām lūpiņām», sākotnēji uz skatuves «sasprindzināta līdz nemaņai». Bet Arnolds Liniņš, kaut aizrādījis par ļoti īso kleitiņu, viņai uzreiz ticējis. Pat iedalījis Šarlotes lomu Tenesija Viljamsa lugā Leguānas nakts. Cieši piegulošos šortos, vizuāli nevainojama, bet pirksti stinguši no atbildīgā skolnieciskuma.
«Es biju Liniņa mīļā aktrise. Viņš sekoja man un ļoti mīlēja, vienmēr uzslavēja.
Lietas notiek vienkāršāk, ja ar režisoru ir simpātijas fluīdu līmenī.
Tas nozīmē – tevi kā aktrisi atver, iedrošina. Ļoti svarīgi. Un tajā nav nekā miesiska. Man ir bijuši vairāki tādi režisori, arī sievietes.»
Kinorežisors Aloizs Brenčs, kura filmā Mirāža Mirdza ir mirdzējusi, teicis: «Martinsonei nepiemīt infantilais latviskums»… «Vai! To gan uzrakstiet, nemaz nezināju, ka viņš tā par mani teicis! Kas attiecas uz manu latviskumu… Padomju gados reiz Maskavā bija Krišjānim Baronam veltīts pasākums, abas ar Lilitu Ozoliņu bijām tautas tērpos. Viņa krieviski lasīja tautas dziesmas. Es – nerātnās dainas. Braši visu norunāju, publika uzņēma ar ovācijām… Bet Imants Ziedonis pēc tam teica: «Nē, nē, latvju dainas un Martinsone – tur kaut kas neiet kopā…» Apvainojos tā, ka pat asaras izsprāga… Bet laikam taisnība vien būs – manī ir kaut kas ne visai latvisks.»
Latgalisks taču! Dzimusi Rīgā, bet ik vasaru – pie babiņas elpojusi Latgales gaisu, dzērusi čangaļu gotiņu pienu. Enerģija no turienes! «Jā, čangaļu spēks ir manī…» Ne velti Mirdzai tik ļoti piestāvēja krievu klasikas lomas – viņai ir ķēriens uz krievisko. Tik organiska bija viņas Raņevska Čehova Ķiršu dārzā, Polīna Andrejevna – Kaijā, Šablova Ostrovska Vēlajā mīlā, Natālija Petrovna Turgeņeva Mēnesī uz laukiem Rīgas Krievu drāmas teātrī…
«Mani ļoti saista krievu romances izjūta, krieviskais dziļums – tumši zilais ar zelta maliņu. Ļoti. Varbūt manī tiešām kāda pilīte asiņu ir no turienes. Tagad jau vairs nav tādu lomu, tādu iestudējumu. Negribu būt vecmodīga un teikt, ka manā laikā bija labāk, bet tiešām – ir pienācis citādu iestudējumu periods. Lai gan pasaulē vēl ir dramaturģija, ko es varētu spēlēt – arī mīlestību. Tā taču ir visos vecumos… Kā krievi saka – v ļubvi vse vozrasti pokorni…»
***
Dailes teātrī Mirdza ielēca pa taisno lauvu bedrē – asas konkurences apstākļos. Valdīja Lilita Bērziņa, Vija Artmane, Olga Dreģe… Arī 4. studijas prīmas bija pozīcijās – Lilita Ozoliņa, Marina Janaus… «Biju tik naiva, kad ienācu teātrī… Kad mani brīdināja par intrigām, aizkulišu runām… Viens kaut ko paklačo, cits klauvē pie ģērbtuves durvīm un atstāsta kaut kādu sarunu… Neticēju, un nebija laika klausīties! Man bija bērni, teātris, kino, televīzija, radio… Un tikai pēc gadiem, tad pēkšņi tinu filmiņu atpakaļ – ā, tā aktrise negribēja, lai man būtu tā un tā loma, tagad saprotu, kāpēc viņa izturējās tik noraidoši…
Jā, skaudība teātrī pastāv. Bieži lietas tikušas noskaustas, esmu bijusi tam pakļauta.
Lai gan ir viedoklis: ja stāvi skaudībai pretī ar labsirdību – tā tevi neskar. Diemžēl var skart tavu muguru. Kolēģis varbūt pat skaudību neapzinās, bet to redz caur skatienu, caur nepatiesu smaidu… Cenšos distancēties, ar klātbūtni netraucēt. Uzskatu – labāk, lai manis ir mazāk, nekā par daudz. Man labāk patīk sajūta, ka profesijā esmu brīvāka nekā dzīvē, ka īstā dzīve valda uz skatuves. Bet to jau aktrise saprot tikai ar gadiem.»
Mirdzai bijuši visspožākie skatuves partneri – visi Dailes grandi. Un daudzi sacīs – «Kā man patika Mirdzas acis! Ļoti patika.». Kad lūdzu nosaukt to visīpašāko partneri, aktrise kļūst domīga. «Lai nosauktu tos, ar kuriem iemirdzas acis, ļoti jāpadomā. Ja kādu nepieminēšu, tas saskums. Tāpēc saku tikai tā: savus partnerus iedalu divās grupās – siltajos un aukstajos. Slikti ir tad, ja mīlestība jāspēlē ar auksto. Ir tā kādreiz bijis. Un vairākkārt gadījies, ka planētas nostājas tā, lai satiktos īstie cilvēki, tad lietas izdodas. Tā bijis uz skatuves Mīlestības vēstulēs, tāda ir filma Mirāža, arī seriāls Sirdsmīļā Monika.»
Citā pasaulē un dzīvē Mirdza Martinsone būtu miljonāre tikai ar divām savām kinolomām. Pirmo 1983. gadā viņa nospēlēja detektīvfilmā Mirāža. Jautāju aktrisei, cik toreiz viņai bija gadu… Mirdza atbild, ka neatceras, varbūt 28, bet «sieviete pati ir tiesīga noteikt, cik viņai konkrētajā brīdī ir gadi».
***
Džinnija ir nelaimīga, bet pievilcīga avantūriste. Viņa izplāno nolaupīt bankas bruņumašīnu, kurā ir trīs miljoni dolāru, un palīgos aicina četrus spečukus, tostarp glīto bokseri Kitsonu, kuru spēlē vitālais Mārtiņš Vilsons. Trijās filmas sērijās paralēli noziegumam uzplaukst mīlestība. Skan emocionāla Ivara Vīgnera mūzika. Un mīlētāji nolec no klints, nevis padodas policijai. Uz ekrāna bija viss, kas valdzināja sirdi, – brīvās pasaules gaisotne, eleganti auto, skaisti cilvēki, spēcīgas emocijas… Bet visspilgtākais filmas tēls, protams, bija Mirdzas Martinsones Džinnija (daudzās epizodēs bez krūštura)…
Kādā pasākumā uz lielā ekrāna rādīja to Mirāžas fragmentu, kur Mirdza ar Vilsonu stāv klints malā un pēdējoreiz skūpstās. Ir skaidrs – nebūs pasaule pie viņu kājām… Skūpsts šķiet tik patiess… Tajā brīdī ar acs kaktiņu vēroju Mirdzu Martinsoni, kas turpat sēdēja. Mirdza raudāja.
Šodien viņa saka – pašas izdzīvotais un māksla ir vienkopus. Kad tagad par Mirdzu un mīlestību Mirāžā jautāju aktierim Mārtiņam Vilsonam, viņš uzsver, ka Džinnija, viņaprāt, ir Mirdzas labākā kinoloma. «Man viņa ļoti patika arī kā sieviete dzīvē. Joprojām viņa ir forša.» Bet toreiz ārpus filmēšanas laukuma uz Mirdzu neviens vīrietis nedrīkstējis ne paskatīties. Viņu vaktējis vīrs Mārtiņš Vērdiņš, visu laiku turpat līdzās bijis.
Mirdza atzīst, ka darbs pie filmas bijis ļoti grūts, Brenčs kā režisors – ārkārtīgi stingrs, visu licis darīt pa īstam – gan lēkt, gan skūpstīties, gan izģērbties… «Visi par Brenču šausminājās, bet man patika viņa stingrā roka, vadot kā režisoram. Pret mani viņš bija arī iejūtīgi saudzīgs.»
Kad reiz intervēju Brenča meitu Unu, viņa atcerējās, ka Martinsone bijusi viena no divām tēva vismīļākajām aktrisēm.
Džinnijas loma padarīja aktrisi slavenu visā Padomju Savienībā, pēc pirmizrādes viņa vairs nevarēja iziet uz ielas neatpazīta.
Dažādas Krievijas kinostudijas neskaitāmas reizes Mirdzai piedāvās filmēties un lūgs – nospēlējiet tāpat kā Mirāžā! «Kur tikai nerakstīju autogrāfus – pat uz pieres, uz muguras… Kādam krievam uz baltā krekla manšetes. Prasu: «Ko jums sieva mājās teiks?» Viņa būšot priecīga.» Tipogrāfijās drukāja miljoniem plakātu un kalendāru ar Mirdzas Martinsones portretu, ko izplatīja visā Padomju Savienībā. «Man atsūtīja vēstuli kāds tipogrāfijas darbinieks: noliktavā pastāvīgi tikuši zagti mana plakāta eksemplāri.»
***
Arvīda Krieva 1987. gada filma Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili ir otra spožā filma, kas citos apstākļos būtu varējusi Mirdzu Martinsoni apzeltīt. Neķītrs tabu – skolotājas un skolnieka dēka. Filmas vērtība ir ne vien izsmalcināts attēls, bet arī Alvja Hermaņa kinodebija un Mirdzas Martinsones kailums. «Tās lūpas jau Mirdzai ir ļoti jutekliskas,» reiz man intervijā sacīja Hermanis.
Viņš atzinās: «Ja vajadzēja iemīlēties Mirdzā Martinsonē, tad arī iemīlējos pa īstam, līdz ausīm.» Šī filma nozīmēja arī jaunu attēla jutekliskuma līmeni – kad juteklība ir mistērija.
Jutekliskuma intensitāte tik spēcīga, ka filmai pārmeta noslieci uz perversiju.
Mirdzas spēlētās Judītes skolmeistariski sniegbaltā blūze pretstatā briedīgam ķirbju apaļumam uz kumodes… Viņa šodien neslēpj, ka ar Alvi bijusi fluīdu līmeņa sadarbība. «Biju sieviete pašā pilnbriedā, atvēries viss jutekliskais. Spēlēju būtni ar ilgām pēc romantiska piedzīvojuma, kas tādēļ arī uzvedas, kā uzvedas. Nesen skatījos to dienu fotogrāfijas – dažās abi esam sakļāvušies gluži intīmi.»
Tā bija latviešu aktrises pirmā neaizplīvurotā atkailināšanās… «Man patīk, ja uzņemšanas grupā pārsvarā ir vīrieši, tad labāk atraisos. Šoreiz bija arī kuilis. (Smejas.)» Tolaik grūti bijis radīt titulbildi, kas ir pamatā filmas nosaukumam. Kolbergs romānā, pēc kura filma tapa, rakstīja, ka Judītes foto ar mežakuili ir iestiklots un atrodas Rūdolfa istabā pie sienas. Un ka attēlā ir kas īpašs. Radīt mākslu no kombinācijas – kaila sieviete pie mežakuiļa ar bisi rokās – izrādījies teju neiespējami. Beidzot angažēts pavisam jauns fotogrāfs Valts Kleins – tobrīd labākais. Viņam izdevās. Mirdza šodien atzīst, ka kailfoto tapšana bijusi ļoti delikāta. Ar aktrisi aizslēgtā paviljonā palicis tikai Valts, režisors un grimētāja, kas Mirdzu mazliet ieziedusi – «lai uzspīd dupsis»…
Kad filma iznāca uz ekrāniem, Mirdza ne vien dzirdēja atzinības vārdus, bet arī saņēma nosodījuma vēstuli no skolotājām: viņa degradējot skolotājas tēlu.
Sākumā filmas kailbildi Mirdza nevienam nav rādījusi, baidījusies. Pēc gadiem atļāvusi ielikt žurnālā Klubs. Bērni atzinuši – ļoti estētiski. «Tagad domāju – ak dieniņ – šajā pliko ķermeņu laikmetā tādu mākslas bildi vajadzētu pat uzbliezt uz vāka! Lai visi skatās un brīnās.»
***
«Mirdziet, Mirdza, – man rakstīja teātra un kino skatītāji. Šis tas ir sakrājies kurpju kastēs. Manas mīlestības vēstules, ko nevaru vien beigt glabāt. Gribēju sadedzināt, bet kāda iekšējā balss man neļauj. Varbūt reiz tās publicēšu – jo tādas vēstules vairs mūsdienās neraksta. Uz divdesmit rūtiņu lapām no armijas. Divdesmit!
Ļoti skaista un maiga vēstule no dziļas Krievijas – ka puisis iet gar jūru, skatās mākoņos un domā par manām skropstām, lūpām… «Jūs esat kaut kur tālu, un, kaut arī neesat Padomju Savienībā…» Jā, viņiem likās, ka neesmu šejieniete. Cik vīriešu gribēja ar mani apprecēties… Gruzīns vārsmoja: «Esam radīti viens otram…»»
Viens no Sibīrijas vēstīja, ka viņam esot priekš manis gredzentiņš un sava mājiņa, kurā mīt kopā ar mammu.
Jā, aktrise saņēmusi tik daudz jūtu apliecinājumu, bet vai pati ir mīlējusi? «Es nezinu, kas ir mīlestība. Nezinu. Biju aizrautīgs skuķis, ļoti ātri samīlējos čalī. Patika viens, tas aizgāja armijā, tad – atkal cits. Tā visai platoniski. Bet sirdi tam zēnam armijā laikam salauzu, tā ir mana vaina. Ko lai dara, ka īstu mīlestību nezinu? Bet nemaz nekāda lielā laime tā neesot – liels pārdzīvojums, gandrīz kā slimība, kas jāizslimo. Ne velti aprēķina laulības esot tās noturīgākās. Varbūt. Kad sastapu Mārtiņu Vērdiņu… Šķita – beidzot mīlestība.»
Aktieris Mārtiņš Vērdiņš par Mirdzu ir vairākus gadus vecāks, viņš bija glīts tumšmatis, labsirdīgām acīm, viegli dūmakainām. Viņa jūtas esot Mirdzai uzkritušas kā sniegs uz galvas un – savalgojušas, pakļāvušas… Ap to laiku, kad vecais Dailes teātris pārcēlies uz jauno māju Brīvības ielā, viņiem jau dzimusi Madara…
«Man patika nobrieduši vīrieši. Turklāt viņš bija ļoti talantīgs – gan kā aktieris, gan gleznotājs, rakstnieks… To labo jau vajag atcerēties…» Vēsturē Vērdiņš iegājis ar daudzām kinolomām, ar izcilo Šekspīra Hamletu un spožo Raiņa Induli.
Mirdza bijusi Vērdiņa dzīves lielā mīlestība, kad iepazinušies, viņš «gājis desmit centimetru virs zemes».
Augsts savstarpējs erotisks strāvojums – to redz arī senos dokumentālajos kadros ar šo aktieru pāri – skaisti, gudri, asprātīgi. Mirdza: «Jā, es arī tā jutos… Mūsu pirmie gadi bija ļoti silti. Bet tad sākās tas, kas sākās.»
***
Kad Mirdza un Mārtiņš izšķīrās, publika jutās pārsteigta. Kolēģi nebrīnījās, viņi bija nojautuši. Mirdza neslēpa, ka «nav nekā trakāka par vīrieša dzeršanu, nevienam nenovēlu…» «Kopā nevarējām, viņš salūza…» Mirdza ar bērniem aizgāja. Kopējās Pārdaugavas mājas fasādē palika trīs burti – MMV, guļamistabā pie sienas – Vērdiņa gleznotais Mirdzas portrets. «Vienu nelielu brīdi domāju – varbūt man pamēģināt kārtīgi piedzerties, noplostot, varbūt tas Mārtiņu var izsist no apburtā loka? Man taču arī patīk satikt gudrus draugus, iedzert un runāt par mākslu…
Bet nē, es to nevarēju atļauties. Tādai greznībai vajag daudz laika… Tolaik ļoti daudz strādāju, un man tādas lietas traucē darbā. Biju tik pārapzinīga – man ir izrāde, filma, kaut cik normāli jāizskatās, jārūpējas par bērniem…»
Vērdiņš plaši aprakstījis, ka plostos izpaudies viņa iekšējais izmisums, kad sieva viņu ļoti sāpinājusi, nebūdama uzticīga. No kreņķiem dzēris. «Tādos brīžos saku – tu vari pierādīt? Tu stāvēji blakus? Varbūt ir tieši otrādi.» Kad vīrs ir aizdzēries, tad sievišķība ir ļoti traumēta. Ir vajadzīgs kāds, kas atgādina, ka esi vērtība. «Pareizi. Bet es tajos brīžos pārāk atklāta nebiju.
Man bijušas ļoti labas draudzenes, bet, lai viņām sirdi kratītu – nē. Drīzāk vīrietim.
Man ir bijuši tādi draugi. Kopš bērnības sētā vairāk ar puikām spēlējos – kariņus un visu ko. Radiožurnālists Raitis Kalniņš ir mans bērnības draugs. Avotu ielas rajonā es dzīvoju mājā, kas bija vairāk ielas pusē, viņš – sētas mājā. Brīnišķīgs draugs! Prata pateikt īpašus komplimentus. Ai, ļoti sarežģīti bijis…»
***
«Cenšos par to nedomāt, bet tagad atmiņas atsita mani atpakaļ. Teikt, ka tas laiks bija ļoti grūts – būtu par maz teikts. Tas bija skumji sāpīgs! Žēl gan ģimenes – bērnu, vecāku –, gan pašai sevis. Dramatiskas pārdomu šūpoles: gan dusmu brīži, kad domāju – jārauj saites pušu, tad atkal – nē, varbūt tomēr var visu labot… Jā, biju līdzatkarīga – meklēju, gaidīju. Tā sagaidīšana, glābšana – sirds no sāpēm lec laukā… Asarās negulētas naktis, aiz pārguruma trulas dienas…»
Žēlums, redzot, kā alkoholā iznīkst tuva cilvēka spēks, maigums, talants… Paralizējoša bezspēcība.
Šī dzīves mācība iespaidojusi daudzas Mirdzas izvēles ārpus teātra. Vienmēr izvēlējusies pašpietiekamu brīvību. «Mans stiprais plecs ir mani bērni. Reiz bija arī mani vecāki. Uzticams dzīvesdraugs? Nav.» Bet Mirdza allaž ir patikusi vīriešiem… Un atzīst – viņai nekas nav pretī pret skaistu flirtu. «Bet vājie no manis baidās. Laikam esmu nepieejamos augstumos. Varbūt baidās ieraudzīt, ka, lai arī skatuves māksliniece, tomēr – tikai sieviete? Jā, es gribētu sev līdzās stipru cilvēku. Bet ir – kā ir.»
Kā sacīja Mārtiņš Vilsons – Mirdza joprojām ir forša. Un bauda dzīvi. Puķu dobju vietā viņai ir lodžija un turpat blakus – Botāniskais dārzs. «Kad atbrauca cilvēki no Maskavas veidot filmu par Artmani un gribēja interviju, domāju – nebraukšu ne uz kādu centru, lai viņi brauc šurp. Un satikāmies Botāniskajā dārzā. Es skatos labas filmas ar lieliskiem aktieriem – bērni vienmēr pasaka, kuras un kad var redzēt. Sekoju Mārtiņa Sirmā ceļojumiem un Depardjē… Krievu kanālos vēroju Galkinu vai Malahovu – kad piedalās aktieri, ar kuriem esmu kopā strādājusi, sevišķi mani mīļie lietuvieši.»
Sapnis par primadonnas dzīvi nav miris. Tas bieži licis sevi sapurināt un uzdabūt zirgā, kaut vai sarīkojot savu tērpu izpārdošanu. Tas vēl bija tajos laikos, kad Mirdza dzīvoja Pārdaugavas rančo. Mājas dārzā pie dīķīša starp kokiem novilkusi auklu, izkārusi uz tā šādus tādus apģērba gabalus. Nolikusi spoguli… Sasaukusi draudzenes, cienājusi ar kafiju un teikusi – pērciet.
Skatītāju mīlestībā Martinsone peldas joprojām.
Jaunāka paaudze viņu saista ar ekscentrisko mājsaimnieci Moniku. Vai ļoti valdzinošo Meža māti pasaku filmā Sprīdītis. Par šo lomu Mirdzai tikusi Vissavienības kinofestivāla Pasaka Bērnu žūrijas balva…
«Reiz iet sieviete ar milzīgu dzeltenu sīkziedu mārtiņrožu pušķi podā. Ierauga mani un spiež man rokās visu to podu. Cita skrēja pakaļ: «Man nav nekā, ko jums iedot, vismaz šokolādi paņemiet.» Atbrauca mana Kanādas draudzene, gājām pa Vecrīgu – iegājām veikaliņā, vienā, otrā… Visur atpazīst. Krieviski runājošie prasa autogrāfus, latvieši tikai smaida. Melnsila ielas tirdziņā apskauj, samīļo… Pat bērni. Māsīca dzīvo Londonā, pa pusei krieviete, viņa jūsmo – u tebja že imja! Fani Orenburgā, Pēterburgā, Maskavā, Blagoveščenskā, kas noskatījušies visas filmas, kur piedalos… Neesmu saņēmusi milzīgus apbalvojumus par lomām un arī nekāroju, šis ir mans apbalvojums – katru dienu saņemu mīlestības valūtā.»
