Rīga +18°C 
Priecājas par Mārupi
Mūziķa Arņa Medņa dzīve pašlaik rit nelielā privātmājā Mārupē, kur viņš dzīvo kopā ar diviem kaķiem – Bumibolu un Minku. «Šeit esmu trešo gadu. Pirms tam mitu īrētā dzīvoklī Āgenskalnā, jo šo māju izīrēju citiem. Īrnieki izvācās, pārcēlos šurp pats. Man ļoti patīk Mārupe – te ir mazliet kā laukos, vienlaikus 15 minūšu brauciens līdz Rīgas centram, tuvu arī jūra. Te ir vairāki veikali, līdz ar to varu izvēlēties, kurā pirkt maizi,» stāsta Mednis.
Viņš žurnālu Privātā Dzīve uzņem mazā istabā, kas kalpo par kabinetu. «Šis ir mans darba galds,» viņš norāda uz sintezatoru. Mūzika no mazām dienām līdz pat šim brīdim ir klātesoša Medņa dzīvē, un šobrīd viņš pie sava darba galda sēžas arvien biežāk, jo rudenī gaidāmi koncerti. Taču Mednis atzīst, ka radoši aktīvākais laiks viņam jau pagātnē – dzīvi uz pusēm pāršķēla insults, ko Arnis piedzīvoja 2011. gadā.
«Pirms tam biju tik aizņemts mūziķis, ka pat algoju trīs asistentes, lai ar visu tiktu galā,» viņš secina.
Mākslinieks toreiz izķepurojās, taču slimības sekas jūtamas vēl tagad un tiešā veidā ietekmē viņa dzīvi. «Baigi viegli jau nav. Veselība ir uzlabojusies, bet paralīze ir joprojām. Es lēnām tipinu. Man ir speciāls trenažieris, uz kura jāvingrinās. Uz veikalu un citās darīšanās braucu pats ar mašīnu, kurai ir automātiskā kārba,» saka mūziķis.
Pozitīvo mirkļu groziņš
Grūtos mirkļus Arnim Mednim palīdz pārvarēt optimisms un humora izjūta. «Veselīga pašironija ir tas, kas palīdz visam tikt pāri. Īsto attieksmi esmu mantojis no sava tēva Oskara. Viņš bija vokālais pedagogs, pie kura arī pats mācījos. Tēvam piemita tādas īpašības, kādu man gan nav, – ģeniāla atmiņa un mākslinieka talants,» ironizē Mednis.
«Tētis spēja no galvas noskaitīt Pumpura eposu Lāčplēsis. Viņš arī ļoti skaisti gleznoja,» viņš saka un piebilst, ka tēva mākslinieciskais gēns iedzimies mūziķa meitai Diānai, kas patlaban dzīvo Norvēģijā un dāvājusi Mednim divus mazbērnus: mazmeitai jau seši gadi, mazdēlam – trīs.
Visi satiekas Latvijā tad, kad Diāna atbrauc atvaļinājumā, bet ikdienā ģimene sazvanās.
«Vectētiņa loma man ļoti labi patīk. Telefonā mazbērniem saku: «Šeit jums zvana vecais kāmis!»
Kad mazie atbrauc, priecājos vērot, ko viņi mājās sastrādā. Mani vispār tagad iepriecina sīkumi – pat tāds nieks kā garšīgs jogurts vai kaķu nedarbi mani var sajūsmināt.
Šos pozitīvos mirkļus kolekcionēju un lieku savā groziņā. Šāds pozitīvo mirkļu groziņš ļauj pārvarēt nepatīkamākas situācijas. Ja kaut kas nesanāk, kā gribētos, cenšos sevi nešaustīt un nedomāt par to ilgi. Vairāk koncentrējos uz pozitīvo,» saka Mednis.
Trakulības atstātas pagātnē
Baudot mierpilnās dienas klusajā Mārupē, Mednis tagad labprāt kavējas jaunības dienu atmiņās, kad, protams, netrūka arī bohēmas. Viņa grupas Odis slavas gados mūziķi bieži ballējās Arņa dzīvoklī Brīvības ielā.
«Tur šaurā koridorā notika varenas ballītes līdz pat rīta gaismai. Mums ar grupu Jumprava pat bija sacensība par to, kurai blicei trakāks gaismotājs. Mūsējo sauca Džems. Reiz Maskavā, jau labi uzpildījušies gastronomā, iekāpām vilcienā uz Rīgu un sapratām, ka krājumu nav, esam tukšā. Vilcienā varēja nopirkt šņabīti, un sūtījām Džemu izlūkos. Viņa pudeles meklējumi aizveda pat līdz mašīnista kabīnei, kurš pielika mūsu gaismotāju pie sastāva vadības pults un pats devās savās mantās meklēt alkoholu. Tā nu Džems sēdēja un vadīja vilcienu. Pēc šī izgājiena Jumprava ar savu gaismotāju mūs vairs nevarēja pārspēt,» smejoties atceras Mednis.
Tagad viņam ar alkoholu ir citas attiecības. «Bohēma ir medaļa ar divām pusēm. Jau 15 gadus nedzeru, tāpēc arī vairs nav tik amizantu atgadījumu kā ar Džemu. No Odis biedriem neviens vairs nelieto, dzimšanas dienās saskandinām ābolu sulu,» stāsta viņš. «Manā laikā tie griesti bija zemi – iespēju maz, ārzemju braucieni reti… Tāpēc jau daudzi talantīgi mūziķi pārlieku cilāja glāzīti. Zaļā pūķa dēļ daudzu vairs nav starp mums. Paldies Dievam, ka jaunie mūziķi vairs tik ļoti neaizraujas ar bohēmu,» spriež Mednis un kā savu piemēru atturībā min Raimondu Paulu, kas nedzer kopš 1962. gada. «Atceros, kā komponists Igors Krutojs piedāvāja Paulam glāzi viskija, uz ko Maestro atbildēja: «Ja es šo iedzeršu, būšu turpat, kur biju pirms daudziem gadiem,» par atkarības viltīgo dabu stāsta Mednis. Viņš dara tāpat kā Pauls – vienkārši nedzer. Tā arī izdevies šo grēku atmest.
