Rīga +12°C 
Diskusija par psihoterapijas vietu un robežām laikam gan uzvirmo ik pa laikam, vai ne?
Jā, jautājums par to, kas īsti ir psihoterapija un kurā plauktiņā to var ievietot, ir sens, tāpat kā dažādu jomu centieni psihoterapiju piesavināt sev – to mēģinājusi gan zinātne, gan māksla, gan filozofija. Katrā ziņā ir interesanti palūkoties uz psihoterapiju mākslas aspektā. Patiesībā šo tematu varētu noformulēt vēl plašāk – psihoterapija, māksla un filozofija.
Jo māksla jau nav tikai par formu. Māksla gandrīz vienmēr ir vēstījums, līdz ar to tas vienmēr ir kaut kas eksistenciāls, tātad filozofisks. Pat ja tas ir tikai zīmējums, kas attēlots uz T krekla, ar to kāds kaut ko centies pateikt. Tas pats mūsu slavenais Marks Rotko – varētu likties, ka viņa darbi ir tikai estētiski izteiksmīgi krāsu laukumi, taču būtībā ar savām proporcijām, kompozīciju ļoti daudz pastāsta par pasauli. Arī bērna zīmējums ir sava veida teksts. Pat ja tur uzzīmēts kāds ķiņķēziņš, tas var ļoti daudz pastāstīt par bērna dvēseles procesiem.
Ja uz psihoterapiju raugāmies kā uz mākslu, kādu jaunu skatījumu tas mums dod?
Būtībā tas nav nekas jauns, tas ir labi aizmirsts vecais. Jo ir pilnībā aizmirsta psihoterapijas filozofiskā bāze, kas balstās uz pieņēmumu, ka cilvēks spēj izzināt sevi, saprast un zināt, kas viņam būtu labākais. Te arī sava loma reliģijai, jo psihoterapijas attīstība nez vai būtu iespējama bez protestantisma kustības, kas deva jaunu skatījumu, proti, ka Dievs ir cilvēka sirdī. Tātad patiesība atrodas cilvēkā pašā, un mēs palīdzam klientam iepazīt sevi, ticot, ka viņš pats zina, kā pareizi rīkoties. Psihoterapija nevarēja rasties katoliskajā pasaulē, arī ne pareizticībā vai musulmanismā, par budismu varētu diskutēt. Tas šobrīd ir piemirsts, bet savā veidā tieši protestantisma filozofija ir humānistiskās psihoterapijas pamatā. Un mazliet žēl, ka psihoterapija, iztopot politkorektumam un vēlmei iekļauties sistēmā, nereti zaudē savus eksistenciālos un humānisma pamatus.
Bet, runājot par mākslu, psihoterapija ir radošs process. Cilvēki ir dažādi, turklāt katrs cilvēks ir mainīgs, un, strādājot ar klientu, mēs ikreiz esam spiesti radīt unikālu savstarpējās mijiedarbības veidu. Mēs nevaram izveidot vienu universālu protokolu. Var standartizēt simptomus, bet nevar standartizēt cilvēku. Tātad psihoterapeits vienmēr rada unikālu formulu, ir radošs.
Savā veidā mākslinieks.
Jā. Protams, arī māksliniekam ir savas amata prasmes, viņš apgūst kompozīciju, krāsas, perspektīvu, tomēr katru gleznu rada no jauna. Ja tās sāk tiražēt, tā ir ielu māksla, kam nav vērtības. Arī psihoterapeitam nākas būt māksliniekam, citādi viņš ir robots, mašīna. Es gan teiktu, ka katra profesija ir radoša. Arī grāmatvedība var būt ļoti radoša, ja ir augstā līmenī.
Kā vēl mijiedarbojas psihoterapija un māksla?
Arī pavisam tieši – psihoterapija izmanto mākslas metodes. Mākslas terapija, psihodrāma, smilšu terapija, mūzikas terapija, deju terapija… Turklāt psihoterapija ir dialogs, un, ja psihoterapeits nav apguvis runas mākslu, aktiermākslu – balss intonācijas, artikulāciju –, bet izmanto tikai aukstu formālo runu (kā nereti nez kāpēc rāda kino), nez vai viņš būs veiksmīgs. Vienmēr ir nepieciešams atrast unikālo metodi, kā mijiedarboties tieši ar šo cilvēku, un tas ir atkarīgs no klienta personības, dzimuma, dzīvesveida, arī no vides un tradīcijām. To visu nevar formalizēt, tad tas nestrādās.
Vēl būtisks aspekts – māksla jau pati par sevi spēj panākt terapeitisku efektu. Teātris, kino, mākslas darbi spēj ārstēt – kad atjauno vai rada iekšēju līdzsvaru. Klausoties klasisko mūziku, mēs taču ceram uz harmonizējošu, līdzsvarojošu efektu.
Bet ir mākslas darbi, kas, tieši otrādi, izsit no līdzsvara.
Jā, tā var būt, bet beigu beigās to mērķis ir ļaut vairāk saprast par dzīvi un tādējādi radīt iekšējo līdzsvaru. Tarkovska filmas ir sarežģītas, taču tās pilnīgi noteikti ārstē tādā nozīmē, ka sakārto dvēseli un psihi. Turklāt – kas ir līdzsvars? Tas jau nav statisks process, līdzsvaru nevar iegūt reizi un uz visu mūžu. Drīzāk varam runāt par dinamisku līdzsvaru, kas visu laiku ir kustībā. Citādi tas ir sastingums, un tad gan mākslai, gan psihoterapijai ir uzdevums izsist no tā. Ja mākslas darbs liek raudāt, iespējams, tieši tad cilvēks sakārto savu sirdsapziņu un dvēseli.
Runājot par mākslas un psihoterapijas paralēlēm – kā zināms, mākslā īsti nevar garantēt rezultātu, izdošanos. Tas nav prognozējami. Psihoterapijā tomēr gribētos…
Godīgi sakot, psihoterapija līdz galam nav prognozējama. Var runāt par efektivitātes prognozi, bet arī to nevar garantēt. Te gan vēl jautājums, ko uzskatām par efektivitāti psihoterapijā. Ja efektivitāti mēra ar sociālās adaptācijas mērauklu, tad jā. Bet sociālā adaptācija nozīmē, ka, piemēram, totalitārā valstī disidents būtu uzskatāms par psihiski neveselu un ārstējamu cilvēku. Bet vai tad cilvēks, kas cīnās par brīvību, tiešām ir slims? No ētikas un vērtību viedokļa te drīzāk ir slima sabiedrība, kas piekrīt šādai totalitārai sistēmai.
– Kas vēl būtisks tika pārrunāts konferencē?
– Ar referātiem par psihoterapiju filozofiskā skatījumā uzstājās vairāki kolēģi, piemēram, labi pazīstamā Larisa Ditkovska no Ukrainas, viņa runāja par psihoterapiju kā mākslu uzturēt cilvēkā garīgo līdzsvaru. Tas svarīgi gan šobrīd viņas valstī, gan vispār šajā laikā. Bija arī saruna par psihoterapijas saistību ar tādu fenomenu kā sirdsapziņa – kas diemžēl nav sevišķi moderna tēma. Esmu pat dzirdējis viedokli, ka sirdsapziņa ir introjekcija, kaut kas no malas, ārpus cilvēka dabas. Man tas šķiet absurdi, jo sirdsapziņu var skaidrot dažādi, bet tas nav kaut kas ārpus. Un šis jautājums ir aktuāls arī psihoterapijā. Protams, varam uztvert psihoterapiju kā tīri pragmatisku, medikamentozi regulējamu lietu un šo sirdsapziņas jautājumu aizvākt, taču šāda pieeja neatbild uz pašu galveno – jēgas jautājumu. Tas neatbild uz jautājumu – kas es esmu un ko es daru šajā pasaulē? Protams, arī var dzīvot, ja tāda ir izvēle…
Tā kā konferencē daudz runājām par mākslu, parādījās jautājums, ar kādu mākslas veidu varētu salīdzināt psihoterapiju. Man pašam šķiet, ka psihoterapija vistuvāk ir arhitektūrai. Jo arhitektūrā ir gan funkcionalitāte, gan estētika. Pareizāk sakot, te estētika ir funkcionāla. Nevar kaut ko tāpat vien ņemt un sakruzuļot, ja tam nav funkcijas. Nē, nu var, protams, bet tā nebūs laba arhitektūra un šādā ēkā nebūs labi, ērti dzīvot. Padomju hruščovkas te ir labs piemērs – ēkas, kurās it kā viss ir, bet negribas dzīvot. Pat mūsdienu pilnīgais minimālisms šajā ziņā ir estētiskāks – tur ir proporcijas, kompozīcija, gaismu spēles. Bet galvenais – funkcionalitāte. Jo mājai jābūt pareizi būvētai no konstrukciju viedokļa, stabilai, bet ar iespēju laika gaitā remontēt – arī tas ir svarīgi. Lai nav tā, ka vienas caurules nomaiņai jāizlauž grīdas veselā stāvā. Mājai jāiekļaujas kontekstā, domājot par vidi un apkārtējām ēkām, un arī te var vilkt paralēles ar psihoterapiju. Kā zināms, kādu laiku psihoterapija vairāk centrējās uz individuālismu, bet nu jau skaidrs, ka tas ved uz vientulību un visai skumju eksistenci, mēs tomēr esam vajadzīgi viens otram. Tāpēc man šī metafora par arhitektūru patīk.
Varbūt vēl metafora varētu būt deja, bet deja – tas tomēr ir mirklīgs process, savukārt arhitektūra – tas ir ilglaicīgi un pamatīgi.
Mēdz teikt, ka māksla atspoguļo savu laikmetu, un tāpēc šobrīd tā bieži vien ir destruktīva, haotiska, provokatīva. Kā ar psihoterapiju?
Psihoterapija, kā zināms, radās uz 19. un 20. gadsimta robežas, jo tai bija pienācis īstais laiks. Tā radās noteiktā vēsturiskā situācijā – industrializācija, līdz tam nebijis zinātnes izrāviens, pirmoreiz sāka runāt par cilvēka brīvību, no teorētiska jēdziena tā kļuva par sociālu vērtību. Reliģija atkāpās, un tā radās vieta psihoterapijai. Un, ja reiz tā radās kā laikmeta zīme, tā arī acīmredzot kādreiz izzudīs. Ir naivi domāt, ka vēl pēc tūkstoš gadiem pastāvēs geštaltterapija vai psihoanalīze. Galu galā mūsdienās psihoterapeiti runā ne jau par to, par ko savulaik sprieda Freids. Māksla ir citāda, kubistu un impresionistu vairs nav, un arī psihoterapija ir citāda.
Sarunās par psihoterapiju parādās pilnīgi jaunas šķautnes. No vienas puses, tā kļūst aizvien pareizāka, aizvien institucionālāka, no otras – kaut kas ļoti mainās, burbuļo, dzimst jaunas vēsmas. Beidzamo desmit gadu laikā psihoterapija diezgan manāmi bija gājusi klīniskajā virzienā. Bet tagad aizvien vairāk dzirdams, ka tas nav īsti pareizi, jo – kur tad šādā gadījumā paliek vērtības, ētika? Paredzams, ka šie virzieni noteikti cīnīsies un, kā jau tas mēdz notikt, to abu sintēzē radīsies kas jauns. To arī gaidīsim.
SADARBĪBĀ AR
