Rīga +22°C 
Pirms tikšanās vienojāmies, ka nerunāsim par medicīnu, bet par dzīvi, kāda tā ir, – kāda bija pasaule Latgales lauku puikas acīm, kā viņš kļuva par sabiedrībā atzītu ārstu gastroenterologu, kas ir veiksmes atslēga un kur tas neizsmeļamais spēka un dzīvīguma avots. Tiesa, bez pieskaršanās veselības tēmai saruna būtu nepilnīga, turklāt šī ir laba iespēja tikt pie padomiem, kuru profesoram nudien netrūkst. Visam klāt – viņa dzirkstošā humora mazliet pikantā mērcīte.
Pakši, spiedogi un pēriens
Anatolijs Danilāns ir dzimis Kārsavā, taču bērnība, ko aizvien spilgti atceras, pagāja Preiļu pusē, kur vecāki strādāja par lauku skolotājiem. Mazā Toļuka (tā tolaik dēvēja Anatoliju) ikdiena ritēja draudzībā ar kaimiņu puiku Jāni – abi delveri pastrādāja ne vienu vien palaidnību. «Vecās koka mājas un klēts bija uzsēdinātas uz laukakmeņiem, nevis būvētas uz pamatiem zemē. Tukšo daļu zem mājas sauca par pakšiem – ar Jāni mīlējām lodāt pa apakšu. Mums bija aptuveni pieci gadi, kad atradām tur divas šmakovkas pudeles. Jānis vienai pudelei galā, es – otrai, un lokam no kakliņa iekšā. Brīnos, kā varēju, tagad nevarētu! Izdzēruši gandrīz visu, gājām uz mežu nokārtoties. Nesapratu, kas tāds jocīgs ar mani noticis – netieku atpakaļ biksēs. Jo vairāk cenšos, jo nesanāk, un Jānim negāja labāk. Turpat mežā arī aizmigām.
Vēlāk Jāni uz slimnīcu aizveda, bet tas, ko es atceros, ka nākamajā dienā pamodos skolotāju istabā, kur tētis pie galda strādāja.
Protams, dabūju pa mizu! Reiz tēta galda atvilktnē uzgājām spiedogus. Toreiz nesapratām, cik tie ir svarīgi. Visus paņēmām, iegājām mežiņā un sametām tos krūmos. Tētis un mamma tobrīd nebija mājās, bet, kad atbrauca un uzzināja, dabūju pērienu ar žagariem. Saprotu vecākus, viņi bija nobijušies – par spiedogu pazaudēšanu cietumā varēja nonākt. Mani per (ne nu stipri), brēcu, cik skaļi varu, un dzirdu, ka kaimiņos arī Jānis brēc – abi vienu taktiku piekopām. Tad pārgāju uz citu – vedu rādīt, kur nometām spiedogus. Kamēr vecāki meklē, tikmēr neper. Tur nav? Vedu pie nākamā krūma. Kad atradām spiedoga spilventiņu, man likās, ka tā ir vissvarīgākā sastāvdaļa, bet nē. Par pērienu nebiju apvainojies, sapratu, ka ar Jāni esam lielas ziepes sataisījuši.»
Direktora dēla skolas gaitas
«Mācījos četrgadīgā pamatskolā, kuras direktors bija mans tētis, bet skolotāju kolektīvs – mana mamma. Tētis mācīja aritmētiku, mamma – valodu. Tētis kā skolotājs man patika, viņam arī bija laba humora izjūta.» Tēvs esot bijis gana stingrs skolotājs, tomēr, ja kļūdījies, spējis to atzīt. «Vienreiz rēķinu uzdevumu un pamanu, ka grāmatā ir drukas kļūda. Tētis mani izsauc, bet es saku, ka uzdevums nav atrisināms – tajā ir kļūda. Saprotams, skolotājam vajag respektu, tādēļ viņš norāj un izdzen no klases.
Tomēr pēc tam, kad pārliecinājās, ka uzdevumā tiešām drukas kļūda, tētis man atvainojās.» Izglītību Anatolija tēvs bija ieguvis Aglonas ģimnāzijā, kas Ulmaņa laikos bijusi laba mācību iestāde, un uzreiz arī ticis darbā par skolotāju. Kad ienāca vācieši, viņu paņēma policijā par rakstvedi. Pēc tam nāca krievi un sākās izsūtīšanas.
«Nejauki laiki bija. Tēti neizsūtīja, bet visu laiku turēja aizdomās. Lai justos drošāk, no Kārsavas pārcēlāmies uz Preiļiem, kur viņš sāka strādāt skolā, bet vienmēr bija tāda kā slēpšanās sajūta. Reiz braucām uz ezeru makšķerēt.
Kāds no krasta tēti pasauca, bet viņš aizbēga mežā. Piegāju, skatos – kaimiņš. Vēlāk tēvam jautāju, kāpēc muka. Domājis, ka pēc viņa nākot, baidījās, ka kāds var nodot. Nodeva pēc divdesmit gadiem, kad es jau biju ārsts.
Tēvu izsauca uz miliciju, lai izstāsta par darbu vācu laikā. Laime, ka tad vairs uz Sibīriju nesūtīja.» Anatolija vecāki nav bijuši no tiem, kas ar bērniem ucinās, tomēr bija sirsnīgi, taisnīgi un gādīgi.
«Man gan kādreiz patika ar maziem bērniem paucināties. Reiz pirms gadiem ar vienu mazuli mīlīgi runājos, bet mazais paskatās uz mani tādām gudrām acīm, it kā domātu: nu ko tas onkulis muļķojas! Sarāvos, un man kļuva skaidrs, ka mazs cilvēks saprot daudz labāk, nekā šķiet pieaugušajiem. No tā laika ar bērniem runāju nopietni, bet viņiem saprotami. Tāpat arī ar pacientiem – sarežģītas lietas stāstu vienkāršiem vārdiem. Jā, tam vajag laiku, bet atmaksājas – zālēm klāt ir vajadzīgs vārds, vajag pastāstīt, kā tās lietot un kā darbosies.»
Par jaunu feldšerim
Anatolijs smej, ka neesot pabeidzis vidusskolu. Kā tā – ārsts, profesors un nav pabeidzis vidusskolu? «Kad absolvēju septiņgadīgo skolu, ģimenē bija apspriede, par ko man kļūt – dakteri vai baznīckungu. Sacīju, ka gribētu būt mediķis. Labi! Aizbraucu iesniegt dokumentus Rīgas 2. medicīnas skolā. Tur nikna kundze man saka: «Būs sievietes jāapskata, bet tev ir tikai trīspadsmit gadu! Dokumentus nepieņemšu!» Ko darīt? Braucu mājās un gāju uz vidusskolu. Pēc gada atkal braucu uz Rīgu. Nu jau man bija četrpadsmit un es drīkstēju izmeklēt arī sievietes. Kopmītņu nebija, dzīvoju pie tēva brāļa, kurš bija karojis Sarkanajā armijā, par ko dabūja Rīgā dzīvojamo platību, viņš strādāja tirgū.»
Rīgas 2. medicīnas skolā nākamajam feldšerim klājās gluži labi – gan medicīna gāja pie sirds, gan citādi dzīve bija aizraujoša.
«Medicīnas skolā uz septiņpadsmit meitenēm bija viens puisis. Milzīga izvēle! Taču mēs ar klases biedru bijām ieskatījušies vienā skuķī, un viņas dēļ pat sakāvāmies. Kaut kas jau Benitā bija! Kautiņš notika koridorā, un kāvāmies pa īstam. Viņam savs līdzjutēju pulciņš, man – savs, kuram labāk veicas, tam uzgavilē. Kautiņa karstumā jūtu, ka manas līdzjutējas pieklusušas. Paskatos – blakus stāv un vērīgi skatās skolas direktors Polockis. Šausmas – mediķi kaujas, un vēl skolas telpās!»
Lai vai kā, Anatolijam patika mācīties un skolu viņš pabeidza ar izcilām sekmēm, iegūstot sarkano diplomu. Pēc medicīnas skolas bija obligāti jānostrādā profesijā trīs gadi, taču tie, kuri saņēma sarkano diplomu, izņēmuma kārtā un bez atstrādāšanas varēja stāties Rīgas Medicīnas institūtā.
«Par spīti kautiņam, direktors Polockis manī kaut ko tomēr bija saskatījis un rekomendēja studijām institūtā. Atceros, kad jau biju ārsts ar bārdu un strādāju ministrijā, Polockis reiz ienāca, mani atpazina un priecīgs izsaucās: Danilān, tas esi tu!»
Putamen, tapetum un citas gudrības
Uz dakteriem tolaik bijis liels konkurss, un visu izšķīra iestājeksāmenu rezultāti, tādēļ Anatolijs nav paļāvies tikai uz veiksmi, bet gan visu vasaru kārtīgi grauzis ķīmiju, fiziku un citus iestājeksāmeniem izšķirošus priekšmetus. «Fizikas pasniedzējam bija laba humora izjūta, ko toreiz nesapratu. Iestājeksāmenā pasniedzējs saka: «Uz palodzes saulītē esmu nolicis vāzi ar ūdeni. Patausti! Loga pusē vāze ir vēsa, bet uz telpas iekšpusi – silta. Kāpēc tā? Izskaidro!»
Kaut ko zināju gan par kinētisko, gan statisko enerģiju, sāku fantazēt par staru diversiju, par to, kā ūdenī stari lauž līnijas, koncentrējas uz vāzes aizmugurējās sienas, un tāpēc tā sasilst. Pasniedzējs noklausījās un teica: «Labi, bet tā lieta ir citādāka – pirms tam es vāzi pagriezu otrādi.»
Šitā mani iznesa cauri! Baidījos, ka būšu eksāmenā izkritis, tomēr pasniedzējs ielika četri ar plusu. Izskrienu ārā no telpas un bļaustos aiz prieka, ka eksāmenu esmu nokārtojis, ignorējot pārējos, kuri vēl savu kārtu gaida. Starp gaidītājiem bija arī mana nākamā sieva Irēna – viņu toreiz mana uzvedība riktīgi nokaitināja. Tādas bija manas Irēnītes pirmās atmiņas par mūsu satikšanos.»
Institūtā nācās mācīties daudz un cītīgi, taču pat medicīnas studentiem bija dzīve ārpus lekcijām. Anatolijs bijis sportisks jauneklis. «Lai iemācītos kauties, gāju uz boksu. Trenējāmies atklātajos ringos, nāca skatītāji. Es biju tāds stingrs, stiprs un veikls.
Kad puisis, ar ko cīnījos, atsedzās, man pa to vietu izdevās trāpīt. Pēc brīža viņš nokrita un skatītāji mani sveica, ka vinnēju.
Tai reizē sapratu, ka tās ir manas boksa karjeras beigas – negribēju nevienam darīt pāri. Pievērsos vingrošanai – ļoti labs sporta veids, kur uz sešiem rīkiem var dabūt kārtīgu slodzi. Spēlēju arī šahu, biju Medicīnas institūta čempions svarcelšanā.» Jau studiju gados Anatolijam patika izzināt, izpētīt, kaut ko vairāk izlasīt un ar to visu dalīties.
«Man patika mācīt. Visa grupa, arī Irēna, nāca uz mūsu kopmītņu istabu, lai kopā gatavotos eksāmeniem – lasījām, atkārtojām, apspriedām. Irēnīte bija skaista meitene! Atceros, ka citi ieteica i nedomāt, viņai divmetrīgie apkārt staigā. Ar humoriņu, ar mīļiem vārdiem es viņai iepatikos. Laikam jau Irēnīte pēc acīm redzēja, kā man viņa patīk un kā es gribu patikt viņai.» Tā laika medicīnas studijās vajadzēja apgūt milzīgu zināšanu apjomu, kas bija burtiski jāiekaļ, daudz nedomājot, vai un kā tas praksē noderēs.
«Institūtā mums baigi dzina neiroloģijas pamatus. Redziet, te smadzenēs ir tāds putamen un te – tapetum. Joka pēc sākām sveicināties: es kolēģim saku putamen!, viņš atbild – tapetum. Tā mēs tos vārdus iegaumējām, un nevis tāpēc, ka smadzenes rūpīgi iemācījāmies. Pēc divdesmit gadiem kādā starptautiskā konferencē pamanu mūsu anatomijas profesori, apsēžos blakus un, būdams palaidnīgs puika, prasu: cienījamā profesore, kā jums tagad veicas, kas jauns izpētīts par putamen un tapetum? Viņa smaida kā saulīte, priecīga saka: «Redziet, cik svarīgas zināšanas, aizvien atceraties! » Es māju ar galvu, bet, ja man pajautātu, kur tie divi smadzenēs atrodas, diez vai prastu atbildēt.»
Terapeits Preiļos
«Ķirurgs negribēju būt, gribējās, lai ir vairāk jāpaprāto. Tādas diagnostikas kā tagad tolaik nebija, terapeitam vajadzēja iztaustīt, izspriest, kas par vainu. Pabeidzot institūtu, izvēlējos terapeita darbu Preiļu slimnīcā. Atceros, ka vienā no pirmajām nakts dežūrām ieveda bronhiālās astmas slimnieku.
Redzu, ka grib man kaut ko teikt, pieliecos un dzirdu: «Dakterīt, būs jau labi.» Viņš bija pamanījis, ka es bāls un nobijies, bet viņam lēkmes jau pazīstamas, ņēmās mani mierināt. Tādi Latgalē cilvēki – sirsnīgi, ja palīdzēji, visu mūžu atcerējās.»
Jaunībā Anatolijam bijis motocikls Jawa. Lepni – brauc, kur vēlies! «Uzsēdināju savu nākamo sieviņu un vedu uz Latgali pie saviem vecākiem.
Ceļā uzbraucu akmeņiem, un Irēnīte sadauzīja kājas pirkstu. Nekas liels jau tur nebija, bet istabā iegāja, mazliet klibodama.
Kaimiņi, to redzot, sprieda: «Školotoju dālam būs loba sīva, tikai kliba.»» Pēc Medicīnas institūta Irēna devās uz Preiļiem kopā ar Anatoliju, un tur arī abi apprecējās. Znots Irēnas vecākiem paticis – jau studiju laikā bieži ciemojies pie viņiem Jaunjelgavā. Uzņemts labi, kā savs puika.
«Vienreiz nākamais sievastēvs mani paaicina uz pļavu pļaut. Bija paņēmis palīgā arī kaimiņu onkuli. Skatos uz to veco vīru un domās atkārtoju atdzīvināšanu – kad vecītis sāks pļaut, noderēs. Bet notika brīnums – viņš pļauj aiz manis, un jūtu, min man uz papēžiem! Domāju, ka būs jāatdzīvina, bet nodzenāja mani tā, ka biju galīgi beigts. Vēl tagad glabāju man izsniegto diplomu par oriģinālāko pļaušanas stilu. Nākamajā rītā Irēnītes mamma mani modina, prasa, kā jūtos, un saka, ka kaimiņš jau pļavā. Paķircināja!»
Preiļos mājas pagalmā esot stāvējusi sarūsējusi, norakstīta mašīna, ko iesaukuši par pelīti. Kad izdevies uzkurbulēt, braukuši ar to uz ezeriem. «Lai neveras vaļā motora pārsegs, to piesējām ar drāti. Pelīti pat miliči neapturēja, kautrīgi pagrieza muguru, kad braucām garām iecirknim. Reiz ar kolēģi no Rīgas devāmies makšķerēt. Blakus ezeram – lauku sēta.
Pēkšņi no stūra izlien īsta ragana un bar mūs latgaliešu valodā par to, ka zāli izbraukājam.
Viņai taisnība, ceļa tur patiešām nebija. Jau grasījāmies braukt projām, kad viņa mani atpazina un no raganas pārvērtās par skaistuli feju: vai, dakterītis! Atnesa pienu un pajautāja, vai vēl ko nevajag.» Apkaimes ezeru ūdeņos Anatolijs pievērsās ūdensslēpošanai – tā kustīgajam, sportiskajam ārstam labi padevās. Arī par šo aizraušanos ir, ko atcerēties.
«Preiļos par pediatri strādāja mana kursa biedre Vilma. Viņa sadomāja, ka grib iemēģināt ūdensslēpes. Labi! Tomēr uzkāpt uz slēpēm un noturēties nav tik vienkārši. Vilma pabrauca gan kādus piecdesmit metrus, bet, tā kā kājas turēja par platu, iekrita ūdenī. Redzu, ka Vilma ienirst un tad sveicienā māj ar roku, atkal ienirst un atkal sveicina. Puisis, kurš viņu vilka, lec ūdenī un peld pie Vilmas. Krastā kāds man jautā, vai viņa māk peldēt. Vai dieniņ, pat prātā neienāca, ka Vilma nemāk peldēt! Sakampusi savu glābēju, viņa pa to rāpjas uz augšu, bet viņš vairs nevar noturēties virs ūdens. Paņēmu peldvesti, riņķi un metos palīgā, lai abus dabūtu laivā.»
Piedzīvojumi un divas disertācijas
Kad Preiļos bija nostrādāti nepilni trīs gadi, Anatolijs no profesora Nikolaja Skujas saņēma vēstuli ar piedāvājumu mācīties aspirantūrā gastroenteroloģijā. «Profesors Skuja bija mūsu pasniedzējs, un laikam viņam bija palikušas atmiņā mūsu diskusijas, ne velti tieši mani uzaicināja, varēja ņemt jebkuru citu. Aspirantūrā mācījos trīs gadus, pēc tam studēju doktorantūrā. Uzrakstīju divas disertācijas – pirmo kā medicīnas zinātņu kandidāts, ko aizstāvot kļuvu par docentu, un pēc diviem gadiem aizstāvēju doktora disertāciju un kļuvu par profesoru.»
Strādājot Stradiņa slimnīcā, piedzīvotas dažādas, nereti pārsteidzošas, situācijas ne vien no medicīniskā skatpunkta. Dažas no tām rosināja citādi padomāt par to, kā dzīvo cilvēki, kas notiek sabiedrībā. «Dežūras laikā ieveda kādu ubagotāju bezsamaņā.
Pirmo reizi redzēju, ka tādu kaudzi naudas var saubagot – no kabatām veļas ārā!
Man, par ārstu strādājot, nebija tik daudz. Sapratu, ka dzīvē ir dažādi – viens nodzeras, citam tiešām nepaveicas un viņš nonāk uz ielas, bet tas, ko todien redzēju, lika iedomāties, ka dažreiz ubagotāji ir tikai slaisti, kas grib izspiest naudu no tiem, kuri strādā darbu un ir ar mieru dalīties.»
Savulaik profesors Danilāns uzņēmās Latvijas Gastroenterologu asociācijas prezidenta amatu (aizvien ir tās goda prezidents). Gan šis amats, gan profesora statuss paredz būt nozares notikumu priekšgalā ne tikai Latvijā, bet arī turēt roku uz pulsa par to, kas notiek pasaulē. Tiesa, ārsta garās darba dzīves laikā līdztekus pieredzes un jaunas informācijas iegūšanai gadījies arī pa kādam piedzīvojumam, ko atcerēties ar smaidu.
«Daudz esmu braucis pa konferencēm, jau padomju laikā pabiju Bulgārijā, Dienvidslāvijā. Reiz, sen atpakaļ, vēl gana jauns būdams, biju Taizemē. Brīvajā brīdī sauļojos Phatajas pludmalē, piebrauc ar tuktuku vietējais un piedāvā aizvest pie meitenēm. Man ne visai laba angļu valoda, bet sarunāties varu. Saku, ka meitenes neinteresē, tomēr viņš uzstāj, lai aizbraucu paskatīties, un sola atvest atpakaļ. Aizbraucam. Jā, meiteņu daudz. Redzot manu apmulsumu, pat viņu brigadiere sāk rosīties. Tūlīt lēcu tuktukā un bēgu projām.» Profesors smejas un kavējas atmiņās par vēl kādu atgadījumu, kur pirmo vijoli nospēlēja viņa suns.
«Man bija īru seters. Uz gastroenterologu konferenci Rīgā bija sabraukuši ārsti no Amerikas. Kā viesmīlīgs namatēvs uzaicināju viņus ciemos. Bērnībā pašmācības ceļā biju apguvis akordeonu, tīri labi spēlēju un dziedāju brīvi, ne pēc notīm. Cilvēkiem patika, uz kāzām par muzikantu aicināja. Man jau tās aktiera dotības un patīk arī parunāt.
Spēlēdams nekad nesēdēju, dažreiz uz galda uzkāpu. Ir visādi gājis un visādi bijis, ir iedzerts un dziedāts, uz soliņa kāpts, pēc kaut kā cēla, vēl labāka slāpts…
Visas dziesmas atceros! Toreiz, lai iepriecinātu viesus no Amerikas, ņēmu akordeonu, spēlēju, bet blakus apsēdās mans suns un sāka skaļi gaudot. Viesi pārsteigti fotografēja dziedošo suni, bet manis izpildītās latviešu dziesmas vairs neviens neklausījās.»
Daloties dzīves gudrībās
Pierakstīt pieredzēto Anatolijs Danilāns sācis studiju gados. Tā laika piezīmēs var atrast stāstus par medicīnas studentu dzīvi un piedzīvojumiem. Ārsta ikdiena izrādījās ne mazāk interesanta – tā krājusies pieredze un pieaugusi vēlme ar to dalīties.
«Viena grāmata radās pēc tam, kad, atgriežoties no ekskursijas, diskutējām ar manu draugu Pēteri Strubergu – viņš runāja par šamaņiem, es liku pretī medicīnas zinātni. Ierosināju, ka vajag uzrakstīt grāmatu, kur lasāmi abi viedokļi. Tā radās mūsu kopdarbs Dakteri un šamaņi. Aizgāja, cilvēkiem patika! Braucot pa konferencēm, biju savācis interesantus medicīnas datus, un man gribējās ar tiem dalīties. Uzrakstīju grāmatu Zinību zibšņi medicīnas baltajos plankumos. Visu medicīnu jau nevaru aptvert, bet dažus zinību zibšņus parādīt varu. Pēc tam sekoja citas grāmatas un ne tikai par gastroenteroloģiju, man patīk parunāt par filozofiju, ārsta un pacienta attiecībām.» Profesors pieticīgi piemin vien dažas grāmatas, taču viņa kontā to ir gandrīz divdesmit, un kur nu vēl visas gadu gaitā tapušās publikācijas!
«Saprotu, ka ar cilvēkiem vajag runāt, tāpēc labprāt atbildu arī žurnālistiem, piedalos raidījumos, lasu lekcijas. Man patīk dzīves gudrības, atrodu tādas, ko attiecinu uz sevi. Patīk Salmana Rušdi grāmata Maura pēdējā nopūta. Tur bija teikts: neviens īsts blēdis pēc blēža neizskatās.
Es arī esmu kā tāds blēdis – stāstu ar humoriņu, liekas, ka nāk viegli, bet visā ir ielikts liels darbs.
Šo to, kas labi teikts un kam piekrītu no grāmatām, esmu sev izrakstījis. Te būs, varbūt vēl kādam noderēs! «Mana laime ir viegla un strauja.» Jā, tas ir par mani! «Dažkārt ir vieglāk runāt, kad tevi nesaprot.» Taisnība! Kolēģi ārsti reizēm uzskata, ka ar pacientiem vajag runāt maksimāli sarežģīti. Nevajag! Gudro vārdu runāšana rāda nevis tavu gudrību, bet lielību. Arī es zinu sarežģītos nosaukumus, bet pārvēršu tos pacientiem saprotamā valodā. «Mīli mazāk, bet mīli ilgi.» Tas ir par attiecībām – dzīvo blakām, palīdzi, atbalsti, lai otrs jūt cieņu! Un vēl man tuva šī atziņa: laime, ja māki par sevi pasmaidīt.»
Profesors un veselība
Ārsta profesija nebūt nenozīmē aizsardzību no veselības likstām. Arī profesors Danilāns ir piedzīvojis pacienta pieredzi un dažas reizes pat par mata tiesu izglābies no neatgriezeniska iznākuma.
«Ejot pa ielu, piedzīvoju asins izplūdumu smadzenēs. Ilgi nogulēju slimnīcā, biju tuvu nāvei, bet mani izvilka. Kovidu dabūju, kad par šo slimību vēl neko daudz nezinājām. Smagi gāja, bet izķepurojos. Tādēļ mani kovida laikā kaitināja tie, kuri nepotējas. Nāk un stāsta: es nesaslimšu! Tu varbūt nesaslimsi, bet citi? Ir svarīgi runāt par cilvēciskām attiecībām, par to, ka jādomā arī par citiem. Man ir bijusi anūrija – akūta nieru mazspēja. Mēnesi biju pie dialīzes (mākslīgās nieres) aparāta.
Esmu ārstējies no ādas vēža – tā ir ļauna slimība. Cilvēks nedrīkst mirt ar ādas vēzi. Vajag laikus iet pie ārsta, lai veidojumu izņem.
Iekšējo orgānu vēzi ir grūti savlaicīgi pamanīt, bet ādas veidojumus var. Bija arī agresīvs prostatas vēzis. Izgāju apstarošanas kursu un tiku galā. Man gadās pacienti, kuri atnāk jau ar audzēja metastāzēm. Kad prasu, kāpēc nenāca ātrāk, atbild, ka nav bijis nekādu sūdzību. Vairāk parunājot, atzīstas, ka sūdzības bija gan. Ir arī tādi, kuri neiet pie ārsta, jo baidās, ka vēzi atradīs. Kur nu vēl stulbāk! Ja vēzi laikus atrod, cilvēku var izglābt! Mans padoms: griezieties pie ārsta, sūdzieties, stāstiet, nevis baidieties, ko atklās. Sāp sirds, ka daudzi to nedara, un, kad slimību atklāj, ir jau ielaista. Gan būs labi – tā ir bīstama filozofija. Pārbaudies! Ir pierādīts, ka, piemēram, kolonoskopija un gastroskopija, kas veikta no 45 gadu vecuma, var paildzināt cilvēka mūžu. Kobra un kolonoskopija neārstē, bet izmeklējoties slimību savlaicīgi atrod, kas nevar notikt, ja izmeklējumus neveic.»
Labi audzināts vīrs
Aizvadītajā gadā mūžībā devās Anatolija mūža mīlestība Irēna. Kopā nodzīvoti gandrīz sešdesmit gadi, izaudzināti divi bērni – dēls Kristaps un meita Ieva. Irēnītes, kā viņš joprojām mīļi sauc sievu, ļoti pietrūkst, taču ir rūpēs, atbalstā, mīlestībā un cieņā vadīti gadi, ir bērni un mazbērni.
«Izstāstīšu par Irēnītes pedagoģisko veiksmi. Draudzenes viņai kādreiz teica, ka esot labu vīru uzaudzinājusi. Pilnīgi piekrītu! Ja nopietni, attiecībās vienmēr ir jāuzklausa, jāsaprot, ka otrs arī ir cilvēks. Irēnīte pieņēma mani, kāds esmu. Atceros, gāju viņai līdzi uz bodēm pēc produktiem, bet man bija garlaicīgi. Kamēr Irēnīte izvēlējās produktus, es sameklēju kādu, lai parunātu. Skatos, smuka meitene pie vīnogām stāv. Pieeju un saku: pēc ģīmīša spriežu, ka vīnogas ir saldas. Viņa ar humoru kaut ko atbild, mēs triecam, jokojamies. Pienāk Irēnīte, iesim projām, un smukā meitene saka: pasveiciniet Ievu! Izrādās, viņa ir manas meitas draudzene. Redzi, kā – neko neteikusi, ar to veci dzen amizieri!»
Anatolijs atklāj, ka visus garos kopdzīves gadus nav bijis tā, ka teikšana tikai vienam, abi viens par otru padomājuši, uzticējušies.
«Uz manām pacientēm sieviņa nebija greizsirdīga, bija pieradusi un zināja, ka mīlu tikai viņu vienu. Viņa bija jauka meitene ne tikai izskatā, bet arī kā cilvēks, un bija arī laba daktere Asins donoru centrā. Irēnītes zaudējumu bija smagi pārdzīvot. Liels atbalsts ir meita Ieva – daudz palīdz, un es arī ļaujos, bet ar Irēnīti arvien bieži domās parunājos.»
Kustēties un nečīkstēt
Reizi nedēļā ar meitu un viņas vīru profesors dodas uz sporta zāli. Tur ir svari, zviedru siena, celiņš – viss noder spēka un veselīgas formas uzturēšanai. «Zinātnieki pierādījuši, ka kustību laikā kaulos izdalās osteokalcīns, kas var ārstēt, paildzināt mūžu. Tātad cilvēks dzīvo ilgāk arī tāpēc, ka kustas.»
Nedēļas plānā vienmēr ir iekļauts somu pirts apmeklējums. Pēdējā laikā gan ceļš no tramvaja pieturas līdz somu pirtij šķietot divreiz garāks. «Nosmaidu un eju! Kādreiz pat uz Gaiļezeru no Bruņinieku ielas cauri mežam gāju kājām. Kolēģi teica, ka laiku tērēju. Ai, nē, es jau nestaigāju viens! Staigājot pastrīdos ar sevi, man dzimst domas, idejas. Tas nav laika zaudējums. Tagad garākos gabalus braucu ar sabiedrisko transportu. No novecošanas nav ko baidīties. Jā, gadi nāk klāt, bet tu nevis bēdā un raudi par to, cik vairs palicis, bet padomā, kas tev ir, ko atcerēties, priecājies par garo dzīves posmu, ko citi nemaz nepiedzīvo. Es piedzīvoju, un man par to tagad ir, ko stāstīt.
Saviem pacientiem reizēm saku, ka mazāk jādomā par sūdzībām. Nedomājiet par to visu laiku, dariet kaut ko citu!
Mācu ēst lēni – tas ir labi gremošanai. Neticu, ja saka, ka tam nav laika. Ar mani dažreiz runā kā ar pavāru vai dietologu, bet esmu gastroenterologs. To gan varu teikt – svarīgs ir ne tikai ēdiens. Obligāts noteikums ir fiziskās aktivitātes. Ja gulšņā, no tavas diētas nebūs jēgas. Svara zaudēšanai labs ir arī vēsums. Tie, kas plānāk ģērbjas, nevis vairāk slimo, bet paliek veselīgāki. Nākamais – labi izgulēties un mazāk rīt medikamentus. Jāizrunā ar ārstu, ko patiešām vajag un ko ne. Un pēdējais – negremdē sevi slimībā, ar to sev nepalīdzēsi. Dzīvē ir daudz labu lietu, skaistuma, ir teātri, sports, aizraušanās – tas palīdz!»
Par ģimeni profesors Danilāns runā ar sirsnību un lepnumu – bērni izskoloti un veiksmīgi atraduši savu ceļu dzīvē. Vecākais dēls Kristaps dzīvo ārzemēs. Viņš un mazdēli turpina Danilāna dzimtas uzvārdu. Te pat tuvumā – meita Ieva. «Ar Ievu daudz laika pavadām kopā, man ir arī ļoti labas mazmeitas. Ar mazmeitu bijām uz Rīgas panorāmas ratu. Ieva saka: labi, ka mazmeitu aizvedi. Bet es viņai: tu runā aplam, nevis es aizvedu, bet mani aizveda. Rūpējās, lai redzu pakāpienu, lai nepakrītu. Man patīk, ka jaunieši rūpējas, bet vēl jau pats jūtos gana enerģisks. Kas man vainas? Nekādas! Man dzīvē ir veicies – ir sirdsdarbs, palīdzu cilvēkiem, bija laba sieva, ir ģimene, patīk fiziskas aktivitātes, aizvien varu kustēties. Dzejnieks Leons Briedis ir sacījis, ka pat eņģelim nekas šajā dzīvē nenāk par velti – viss ir jānopelna. Tam es piekrītu.»
