Rīga +17°C 
Tie stāsti par sievietēm, kas pēkšņi jūtas kā slazdā, jo savas dzīves vairs nav, ir tikai vīra un bērnu vajadzības, vai vīriešiem, kas smok nost, jo noriebies par visu atskaitīties un pilnīgi katru brīvo brīdi pavadīt kopā ar sievu, – visticamāk, šie stāsti ir par to, ka cilvēkam arī attiecībās un ģimenes karuselī izmisīgi vajadzīga sava personīgā telpa. Daži tāpēc arī burtiski izlaužas un aizmūk no attiecībām, lai gan citādi viss bijis labi. Un vai viņi paši vispār saprata, kas notiek?
Uzskati par personīgo telpu mēdz būt dažādi – reizēm par to smīkņā, reizēm uzskata par egoismu, reizēm brīnās: «Kas tā vispār par savu telpu? Ja tev vajag savu telpu, tev otrs cilvēks vienkārši ir apnicis! Ja esi attiecībās, tad dzīvo kopā!»
«Nereti nav skaidras robežas – ko tas vispār nozīmē,» saka psiholoģe Zane Jankovska. «Bet tas ir svarīgi!» Var jau būt, ka kādās attiecībās cilvēki joprojām dzīvo kā pēc kāzu žurnālu lozungiem («Viņa dzīve ir mana dzīve, mana dzīve ir viņa dzīve, un esam tikai mēs!»). Bet parasti pēc rozā briļļu perioda vai pat agrāk attiecībās pastāv gan intīmais mēs, gan neatkarīgie es un tu. Personīgā telpa ir tas laiks un vieta, kur cilvēks saglabā savu es un var būt pats ar sevi – tas ir laiks sev, ar savām domām, ieradumiem, interesēm. Tomēr reizēm tu jūties vainīga par to, ka gribi pabūt viena.
6 situācijas un to iespējamie risinājumi
Vai mēs vispār saderam kopā?
1. situācija. Viņš grib klusumu, viņa grib runāties. Līdz viņš neiztur, noskaišas, ar troksni iemet savu tējas krūzi izlietnē un aiziet. Bet viņa apvainojusies paliek virtuvē un raud.
Tā reizēm notiek – viens no pāra nesaprot, ka otrs kādā brīdī grib klusumu un tas ir tikai normāli. Daudzus, piemēram, kaitina sarunas no rītiem, kad gribas mierīgi pasēdēt ar savu kafijas krūzi un līdz galam pamosties, vai vakarā nogurušam pārnākot no darba. Uzmācoties ar dzīvespriecīgu vidžināšanu, otru var tikai nokaitināt. Patiesībā tas būtu jāizrunā uzreiz, pirms konflikts uzkarsis. Var vienkārši paskaidrot: «Nekas nav noticis, es neesmu apvainojusies, tikai neesmu vēl īsti pamodusies.» Vai arī: «Piedod, parunāsimies pēc pusstundas! Gribu tagad pēc darba mazliet atpūsties klusumā!» Kad tas izrunāts, visbiežāk rodas laba, brīva sajūta bez saspīlējuma, jo otrs tevi sadzird un pieņem tavas vajadzības.
Un vēl: ja otrs cilvēks visu laiku ir blakus, var rasties tā saucamā sensorā pārslodze – kaut kā vienkārši ir par daudz. Viņš saka: «Man vajag pabūt vienam.» – «Bet es tev netraucēšu, es te tikai pasēdēšu!» – «Taču es tiešām vēlos kādu brīdi pabūt viens!» – «Es sēžu pavisam klusu, es vispār nerunāju!» Un kurš tagad izies, skaļi aizcērtot durvis?
Jo ir brīži, kad pat pavisam nemanāma otra cilvēka klātbūtne telpā var traucēt, un tas ir normāli.
Mēs esam dažādi, un vienam šī personīgā telpa vajadzīga plaša kā deju zāle, citam – kā maza rūķu istabiņa. To var skaidrot ar iepriekšējo pieredzi, temperamentu un daudz ko citu, bet galvenokārt ar to, ko psiholoģijā dēvē par piesaistes stilu. Cilvēkam ar drošo piesaisti savu telpu vajadzēs veselīgā daudzumā, savukārt tie, kuriem piesaistes stils ir trauksmains, biežāk ir tādi brīvie vēji un, iespējams, nemaz nebūs ilgstoši tuvumā noturami. Turpretī cilvēkam ar izvairīgo piesaisti vajadzēs daudz vairāk tuvības, jo kaut kur dziļumos joprojām mīt bailes no pamešanas. Ja viens cieš par katru atšķirtības dienu, bet otrs nevar izturēt šo pārlieko čubināšanos, attiecības viegli var nonākt uz iziršanas robežas. Ja jūti, ka tev otra cilvēka ir mazliet par daudz, par to jārunā pēc iespējas ātrāk. Tāpat arī tad, ja ir otrādi – ja gribas visu laiku būt kopā, bet otram tādas vēlmes nav. Ir jātiek skaidrībā, kā mēs varētu radīt labu līdzsvaru, kur ir prieks un tuvība un neviens nav sapūties un apvainojies.
Bet varbūt ar to pat jāsāk, veidojot attiecības, – vai šā cilvēka dzīvesstils un vajadzība pēc savas dzīves un personīgās telpas saskanēs ar manējo? «Tu man esi svarīga, taču tev jāzina, ka mana dzīve ir dinamiska, es bieži braucu komandējumos, tiekos ar draugiem, eju pārgājienos – vai tu varēsi ar to sadzīvot?» Vai otrādi: «Es zinu, ka tev patīk mierīgāka dzīve. Es daudz strādāju, esmu arī brīvprātīgā, sestdienās eju dejot salsu – vai tu varēsi to pieņemt?»
Svarīgākais – visu izrunāt
2. situācija. Partneris paziņo, ka gulēs atsevišķi. Paņem savu segu, spilvenu un aiziet uz citu istabu, bet otram šķiet, ka pasaule apgriezusies kājām gaisā. Kā saprast – tā ir vēlēšanās pēc savas telpas vai atsvešināšanās? Varbūt attiecību beigu sākums?
«Gulēšana atsevišķi nebūt uzreiz nenozīmē attiecību krīzi. Tas var būt vienkārši stāsts par kvalitatīvu miegu,» Zane Jankovska ir pārliecināta. Miegs vispār ir smalka un jutīga joma – varbūt visu laiku bija labi gulēt kopā, bet nu sākušās miega problēmas, kad naktī jāgrozās vai traucē otra krākšana un labāk var izgulēties vienatnē.
Lai to saprastu, vienkārši jāpajautā: «Kas ir mainījies – kāpēc tu gribi gulēt viens?» Atbilde var būt pavisam vienkārša, piemēram: «Ai, es pēdējās trīs naktis esmu slikti gulējis, man svarīgi izgulēties!» Vēl labāk būtu jau pirms tam otram paskaidrot: «Zini, esmu sākusi slikti gulēt, nakts vidū pamostos un nevaru aizmigt. Man liekas, ka būtu vieglāk aizmigt, ja es varētu ieslēgt gaismu un mazliet palasīt. Mazliet traucē arī tava krākšana. Ko tu teiktu, ja es pamēģinātu gulēt otrā istabā?» Svarīgākais ir, kā tas tiek izrunāts. Ja otrs ignorē tavas emocijas vai nespēj pieņemt tavas vajadzības, tas var būt attiecību sarkanais karodziņš. Bet reizēm nesadzird, nesaprot vai ignorē tāpēc, ka otrs cilvēks par to nerunā. Jo kā gan to lai uzmin? Un neziņa patiešām var radīt nevajadzīgu spriedzi.
«Nevajag skriet laikam pa priekšu un iedomāties, ka viņš vairs tevi nemīl vai tu esi viņam apnikusi.
Tā ir viena no biežākajām domāšanas kļūdām – ka es zinu, ko otrs cilvēks domā vai jūt,» saka psiholoģe. Ja tev ir sajūta, ka patiesībā notiek kas cits, arī to var jautāt: «Zini, man ir sajūta, ka pēdējā laikā esam atsvešinājušies, – vai tas saistīts ar to?» Ir jāuzdod ļoti konkrēti jautājumi – vienkārši, bez pārmetuma, pastāstot par savām izjūtām un bailēm. Varbūt atbilde būs: «Nē, nē, man tikai vajag izgulēties!» Bet varbūt: «Jā, īstenībā man arī liekas, ka mēs atsvešināmies.» Un tas jau atver durvis dziļākai sarunai.
Starp mums nav noslēpumu?!
3. situācija. Sieva grib, lai vīrs vienmēr atskaitās, kur bijis un ko darījis: «Ja tu man nestāsti, tad tu kaut ko no manis slēp! Mums nevajag noslēpumus vienam no otra!» Bet tas šķiet kontrolējoši un kaitinoši, un reizēm par spīti negribas neko stāstīt. Vai tiešām jāstāsta pilnīgi viss?
Savā ziņā tā ir taisnība – attiecībās nevajadzētu būt noslēpumiem. Ne velti ziepju operās var izvilkt septiņdesmit sērijas, visu savērpjot ap slepeniem bērniem, senām nodevībām vai noklusētiem nevainīgiem grēciņiem, lai gan viss būtu atrisinājies ar mierīgu, atklātu sarunu pirmajā sērijā. Bet vai tomēr arī te nebūtu vajadzīga vieta personīgajai telpai? «Protams, nav ar visu simtprocentīgi jādalās! Tu neesi otrs cilvēks, un viņš nav tavs terapeits,» uzskata Zane Jankovska. Reizēm vērts padomāt – kāds ir mērķis un jēga šai sarunai?
Ir lietas, kuras mierīgi var otram nestāstīt, jo šī informācija neko nedos.
Taču te ir arī otrs grāvis, jo reizēm argumentus par personīgajām robežām izmanto arī manipulācijām, lai spēlētu paslēpes un nerunātu par to, kas būtu jāizrunā: es negribu par to runāt, tā ir mana darīšana, liec mani mierā. Varbūt šis cilvēks negrib uzņemties atbildību par savu rīcību, varbūt atbildi patiesībā nezina, varbūt negrib iespringt nopietnai sarunai. Vai ar to var kaut ko iesākt?
«Ja tāds jautājums vispār ir radies, tad kaut kas nav kārtībā un otrs cilvēks nejūtas sadzirdēts,» uzskata psiholoģe. Vērts mēģināt šīs durvis atvērt, piemēram, ar teikumu: «Klau! Bet man tas ir svarīgi! Kā mēs varam to izrunāt, nepārkāpjot tavas robežas?»
Sava vieta mājās
4. situācija. Vīrs strādā Dānijā, un darbs sakārtots tā, ka ik pēc trim nedēļām viņš nedēļu var pavadīt Latvijā pie ģimenes. Visi ir pārlaimīgi par tēta atbraukšanu, bet jau nākamajā dienā viņš jūtas neveikls un neiederīgs. Virtuvē īsti nav, ko darīt, bērnu istabā ilgi nesēdēsi, jo puikām jāmācās, prombūtnes laikā visur ieviesta sava kārtība, un ir sajūta, ka paša mājās vairs īsti nav savas vietas. Varbūt cilvēkam arī fiziski vajadzīga sava telpa?
«Jā, personīgā telpa var būt gan emocionāla, gan fiziska. Fiziska autonomija palīdz atslēgties, sajust savu es un dod sava veida drošības izjūtu – te es varu justies tā, kā vēlos. Tai pat nav jābūt atsevišķai telpai, dažkārt ģimenē tas ir vienkārši mammas dīvāna stūrītis vai tēta krēsls – sava vieta, kur netraucēti pabūt ar sevi un savām domām,» saka Zane Jankovska.
Vai digitālā telpa var būt personīga?
5. situācija. Vīrietis regulāri lasa sarakstes draudzenes telefonā. Lasa, reizēm komentē un jūtas pavisam brīvi. Draudzene iepriekš nekad tā strikti nav pateikusi, ka nedrīkst to darīt, tomēr jūtas slikti – arī pavisam nevainīgi sarakstoties ar cilvēkiem, ir sajūta kā zem lupas. Taču viņa nevar saņemties to pateikt mīļotajam, jo bail viņu aizvainot.
«Šeit ir pārkāpta sarkanā līnija, un par to noteikti ir jārunā! Robežas ir jānovelk,» uzskata psiholoģe. Protams, situācijas var būt dažādas – varbūt attiecībās iepriekš ir bijis sānsolis, un vīrietis iedomājies, ka tagad pārbaudīs, vai tas neatkārtojas. Bet ar pieaugušiem cilvēkiem tas tā nestrādā!
Un, ja vienam ir sajūta, ka viņš grib lasīt otra sarakstes, ar attiecībām jau kaut kas nav kārtībā.
Digitālā telpa jau tā ir nežēlīga, jo mobilais telefons cilvēku padara pieejamu un atrodamu 24 stundas diennaktī, – ja neesmu izslēgusi telefonu, ziņa var notinkšķēt arī divos naktī. Tomēr arī digitālajā telpā var novilkt savas robežas. Piemēram: «Pēc desmitiem vakarā man, lūdzu, nezvaniet!» Vai: «Nesūti man, lūdzu, balss ziņas, jo es tās nevaru noklausīties.» Vai: «Jā, reizēm var būt tā, ka esmu onlainā, taču nevaru atbildēt! Sazināšos, kad varēšu!» Varbūt es izlasu ziņu, bet neatbildu, jo vienkārši aizmirstu to izdarīt vai man vajag laiku padomāt. Man ir arī tiesības izlasīt un vispār neatbildēt. Un tas nenozīmē, ka šis cilvēks man nav svarīgs. Tāpēc vismaz ar partneri, ģimeni un draugiem vērts par to izrunāties un vienoties.
Par otra cilvēka sociālajiem medijiem, par viņa e-pastu un ziņu lasīšanu telefonā vienas atbildes nav. Parasti tas nav veselīgi, taču – situācijas var būt dažādas.
Varbūt šiem diviem cilvēkiem, piemēram, ir kopīgs bizness? Varbūt cilvēks ir tik aizņemts, ka saziņu uzticējis partnerim? Tomēr noteikti to nevajag darīt, ja sajūta par to nav laba. Tev ir tiesības uz saviem draugiem, savām sarakstēm un arī saviem noslēpumiem, ja tā vēlies. Un telefons noteikti ir privātā telpa.
Jābūt savai dzīvei un savām interesēm
6. situācija. Sievietei nav savu vaļasprieku un nav savu draugu, viņa nestrādā algotu darbu, bet dzīvo mājās ar bērniem un vakaros gaida mājās pārnākam vīru. Vai patiesībā viņa dzīvo nevis savu, bet vīra un bērnu dzīvi?
Tā notiek diezgan bieži. Vīrs strādā, viņam ir darbs, hobiji, draugi, bet sieva dzīvo mājās un viņu gaida. Ja sievai nav savas dzīves, draugu, vaļasprieku, mācību, nav savas saimniecības, tās parasti nav īsti veselīgas attiecības. Un vīrietis pat var sajusties slikti, ja viņš vakarā grib aiziet, piemēram, uz treniņu ar draugiem, bet sieva sēž mājās un viņu gaida. Attiecības ir veselīgas, ja ir gan kopīgas intereses, gan katram arī sava dzīve, savi draugi un savas aizraušanās.
Daudzās ģimenēs ir skaidra vienošanās – vīrietis pelna ģimenei naudu, bet sieviete dzīvo mājās un audzina bērnus. Tomēr, arī dzīvojot mājās, sievietei var būt draugi un hobiji. Mājas jau nav cietums!
Un, ja apjaut, ka dzīvo citu dzīvi, bet savējo īsti ne, pašai jārada šī sava privātā telpa. Jaunas intereses un jaunas prasmes dzīvi padara daudz foršāku un krāsaināku, un, ja mēs sev to liedzam, pienāk brīdis, kad gribas sākt īgņoties gan pašam uz sevi, gan uz otru, kurš nesēž mājās pie televizora, bet dodas uz treniņiem vai deju nodarbībām, iet pārgājienos – dzīvo pilnasinīgi.
«Jābūt savai dzīvei un savām interesēm. Vispirms es, tikai tad citi. Tu nevari citiem dot, ja neuzpildi sevi, nepabaro savu dvēseli un prātu. Ir jāizdomā un jāsaprot: kas man ir vajadzīgs? Ko es gribu? Kas man patīk?» iesaka psiholoģe.
Vislabāk, ja ir gan abiem kopīgi piedzīvojumi, izaicinājumi, vaļasprieki un mērķi, gan katram savi, par kuriem varam stāstīt viens otram. Kad mēs katrs sakārtojam savu telpu, tad arī kopā ir vieglāk, un, ja viss ir ar izpratni izrunāts, tad personiskās telpas ievērošana attiecības var tikai uzlabot. Mums katrai pašai jāparūpējas par savām robežām – ja to nedarīsim, tas var beigties ar izdegšanu vai līdzatkarīgām attiecībām.
Cieņpilni un atklāti
Kā partnerim izstāstīt, ka tev vajag savu telpu, tā, lai otrs neapvainotos?
- Vislabāk runāt es formātā: es jūtos…, man vajag…
- Sarunai jābūt ļoti vienkāršai un atklātai: es gribu pastaigāties viens; es gribu viena aiziet uz filmu; es gribu izgulēties viena otrā istabā.
- Ja otram radīsies jautājumi – lūdzu, uz tiem var atbildēt: gribu pabūt ar savām domām; jūtos pārslogota ar informāciju; gribu pilnīgu klusumu; man šobrīd ir tāda pārslodze, ka viss krīt uz nerviem, tāpēc jūtu – man vajag pabūt vienai.
Sarkanie karodziņi
Tie vēsta, ka pamatīgi tiek pārkāptas personīgās telpas robežas
- Tev pieprasa sociālo mediju kontu vai telefona paroles vai PIN kodus.
- Tev obligāti vienmēr sīki jāatskaitās, kur tu esi un ko dari.
- Tevi neuzklausa, ignorē, visu laiku sīki zāģē vai izsmej, kad tu vēlies vienatni vai personīgo telpu un laiku.
Vai tā ir attiecību krīze?
Aizbildināšanās ar personīgo telpu patiesībā var vēstīt arī par attiecību krīzi, ja:
- partnera izturēšanās ir mainījusies ļoti krasi un viņš nespēj vai negrib to izskaidrot;
- viņš izvairās no atbildēm, izmantojot tādas frāzes kā, piemēram, «es par to nerunāšu!»;
- tu pamani, ka viņš it kā atbild uz jautājumu, bet patiesībā neatbild.
