Etīde purpura toņos. Svarīgākais par dekoratīvās ābelītes izvēli un labāko šķirņu tops

Senajos muižu un saimniecību dārzos pavasarī uzplaukst sārts mākonis. Tas ir tik skaists savā sārtuma dažādībā, ka pat pieredzējušam daiļkrāsotājam būtu grūti uzskaitīt visus iespējamos sārtos toņus no pašiem bordo lillīgi piesātinātajiem līdz zemeņu zefīra rozīgajam maigumam vai rītausmas vieglajam sārtenumiņam. Visus, kas to redzējis, šis ziedonis apbur. Un tikai pašiem praktiskākajiem liek aizdomāties arī par to, kas notiks pēc trakās ziedēšanas. Proti, kādas tam kociņam būs lapas un vainaga forma? Un vispār – cik liela tāda dekoratīvā ābelīte izaug? Vai tā spēs ierūmēties akmensdārzā, kur, šķiet, iederētos vislabāk, vai tomēr vajadzēs ierādīt plašāku vietu? Kā ar plankumainību un laputīm – būs vai nebūs jācīnās? Un pats galvenais – vai augļus drīkst arī ēst?

Ar ko sākt?

Dekoratīvo ābeļu (latīniski – Malus) galvenā vērtība ir skaisti ziedi pavasarī, košas, dažādu nokrāsu lapas vasarā un rudenī un pievilcīga vainaga forma ziemā. Tai, kā jau ābelei, ir arī augļi, turklāt tie ir bagātāki ar bioloģiski aktīvām vielām, piemēram, vērtīgajiem antioksidantiem polifenoliem, nekā dārza ābelei, taču diezin vai par gardiem cilvēks atšķirībā no putniem tos uzlūkos. Tātad šī ābele paredzēta acu, nevis vēdera priekam, tāpēc īstā kociņa izvēlē jābūt īpaši apdomīgam.