Rīga +14°C 
Zeme, kur gribēja atgriezties
Domājot par dāvanu mammai jubilejā, Baibai nebija šaubu – tai jābūt piedzīvojumam, nevis praktiskai lietai. «Mamma savā vecumā, paldies Dievam, vēl ir ļoti aktīva. Viņa pati organizē ekskursijas, pasākumus, balles un konferences savā Jaunpils senioru biedrībā. Skaidrs bija viens – viņai daudz lielāku prieku sniegtu iespēja piedzīvot kaut ko jaunu.» 80. dzimšanas dienā ģimene Austrai uzdāvināja lidojumu ar gaisa balonu virs Jaunpils. «Tas bija viņas sapnis. Lidojām rudenīgā dienā, kad koku lapas bija visās iespējamās krāsās. Tas bija neaprakstāmi skaisti,» atminas Baiba.
Domājot, ko mammai uzdāvināt, TV un radio personība atminējusies, ka mamma ik pa laikam piemin fjordus, kurus vēlētos redzēt. «Pirms gadiem 30 viņa uz Norvēģiju bija aizbraukusi martā, kad viss vēl sasalis un puse tūrisma maršrutu slēgti.
Autobuss pa ceļam plīsa, gids putrojās, vienu sievieti pat aizmirsa pusceļā.
Diezgan ekstrēms brauciens,» smejas Baiba. «Bet mamma toreiz saprata: Norvēģija ir tik skaista, ka viņa tur noteikti grib atgriezties. Domāts – darīts! Uzdāvināju viņai braucienu uz Norvēģiju, lai piepildītu viņas sapni par fjordiem.»
Ievēro striktu plānu
Ģimene uz Norvēģiju devās maijā – laikā, kad kalnos kūst sniegs un ūdenskritumi rāda savu varenību pilnā spēkā. Turklāt tas ir arī rododendru ziedēšanas laiks. Bergenā, pateicoties mitrajam klimatam, tie aug īpaši krāšņi, un pilsētas dārzi un pakalni pavasarī pārvēršas īstā ziedu jūrā. «Kādās krāsās tik tie tur nebija!» sajūsminās Baiba. «Sanāca divi vienā – gan fjordi un ūdenskritumi, gan rododendri pilnā plaukumā.» Ceļojumā devās arī Baibas māsa Krista un viņas vīrs Aigars. Katram bijis savs uzdevums. «Māsa izplānoja maršrutu, viņas vīrs bija atbildīgs par mašīnu un nokļūšanu visur, kur vajag, bet es organizēju naktsmītnes. Mammai atlika tikai iekāpt lidmašīnā un baudīt.»
Baibas Sipenieces-Gavares ceļojums ar mammu uz Norvēģiju
«Četru dienu laikā mums bija mērķis apskatīt iespējami daudz, tāpēc viss notika pēc strikta plāna, var teikt, galopā,» smej Baiba. «Mēs bijām Bergenā un tās apkaimē. Uz Norvēģiju jābrauc ar ļoti pārdomātu plānu, jo tas nav kā Spānijā vai Franču Rivjērā, kur var no rīta izdomāt – ai, aizbrauksim kaut ko apskatīt. Tur viss aizņem daudz ilgāku laiku – kalni, līkumainie ceļi, prāmji… Latvijā 50 kilometrus pievārē 40 minūtēs, taču Norvēģijā tās var būt divas stundas,» skaidro viņa. Baiba atzīst – arī lietus un migla Norvēģijā ir daļa no šarma. «Kad no rīta atver acis, visbiežāk līst. Un tad ir tā – tu vienkārši neņem to vērā un dari visu pēc plāna. Turklāt – jo vairāk lietus, jo iespaidīgāki ir ūdenskritumi.»
Dzīvo fjorda krastā
Bergenā Baiba jau reiz bija 18. novembra svētkos viesojusies ar stāvizrādi pie vietējiem latviešiem. «Toreiz neko daudz neredzēju – ielidoju tumsā un izlidoju tumsā. Un visu laiku lija. Bergenas latvieši man teica – atbrauc maijā, tad redzēsi pavisam citu Norvēģiju. Tā arī izdarīju.» Par naktsmītni parūpējās kāds īpašs cilvēks – Bergenā viesizrādes laikā iepazītais Normonds. «Viņš teica: man ir liela māja fjorda malā, brauciet pie manis! Vienīgā samaksa bija kūpināta gaļa no Latvijas, kādu Norvēģijā nekur nevar dabūt,» smejas Baiba. «Viņš bija fantastisks namatēvs. Vakari pagāja garās un jautrās sarunās, un viņam vēl bija burvīgs borderkollijs. Var teikt, ieguvām jaunu draugu.»
Lai gan Norvēģija tiek uzskatīta par vienu no dārgākajām valstīm pasaulē, Baiba par cenām nav šausminājusies. «Tie, kas uz šo valsti ceļo, ir visam gatavi.
Kad ieraudzīju, ka vīna glāze maksā 20 eiro, sapratu: tā ir Norvēģija.
Toties pretī saņem tādus skatus un dabas varenību, ko nevar nopirkt ne par kādu naudu.» Baibu pārsteigusi arī norvēģu attieksme pret vietējiem ražotājiem. «Norvēģi ļoti sargā savu tirgu, pārtikas veikalos lielākoties ir vietējās preces. Tas ir ļoti patriotiski. Kas gan cits sevi aizsargās ja ne pats?»
No skaistuma aizraujas elpa
Ceļojuma laikā ģimene apskatīja arī iespaidīgo Tvindefossen ūdenskritumu. Tas ir aptuveni 150 metrus augsts, un jau izsenis apvīts leģendām par īpašu spēku un spējām atgriezt jaunību. «Tā dabas varenuma priekšā sajutos tik maziņa. Es vienkārši klusēju un skatījos, kā gāžas tonnas ar ūdeni,» atminas Baiba. Šādos brīžos viņai vairākkārt gribējies sev iekniebt. «Ļoti bieži, ieraugot kaut ko tik skaistu, man bija doma: «Iekniebiet man! Tas tiešām nav sapnis?» Skatoties uz klintīm un ūdenskritumiem, domāju: «Ak mans Dievs… šādi laikam izskatās paradīzē!»
Baiba mammai parādīja arī varenos fjordus – tos, kā dēļ viņi vispār devās uz Norvēģiju. «Devāmies garām tiem ar kuģīti. Mamma bija sajūsmā un ķēra katru mirkli,» saka Baiba. «Un tas arī ir tas pats skaistākais – jūti, ka esi uzdāvinājis savam tuvākajam cilvēkam atmiņu, kas paliks uz visu mūžu. Jo skaistākās dāvanas jau nav lietas, bet gan piedzīvotās emocijas, elpu aizraujoši skati un brīži, kad mamma klusējot raugās fjordos vai ūdenskritumos, bet es pie sevis gandarījumā nodomāju: sapnis patiešām ir piepildīts.»
