Arī operatori raud. Ivans Milovs par dzīvi aiz kameras, ukraiņu saknēm un karu
«Šis ir bijis mans sapņu darbs kopš bērnības!» saka Latvijas Televīzijas Ziņu dienesta operators IVANS MILOVS. Pat mazliet jāapbrīno, ar kādu drosmi toreiz, pirms 28 gadiem, septiņpadsmitgadīgais Skrundas puika ieradās Zaķusalā un paziņoja, ka grib te strādāt! Bet šodien viņa lielais dārgums ir bērni – pēc šķiršanās Ivans no visas sirds cenšas būt vislabākais tētis Albertam un Helēnai.
Foto: Matīss Markovskis
Šopavasar iznāca dokumentālā filma Ļauj man būt – par mazo Anci, kuru zīdaiņa vecumā piekāva viņas bioloģiskā māte, tāpēc Ance tagad neredz un nestaigā. Tu biji viens no filmas operatoriem un pēc tās iznākšanas atzinies, ka tavā darba pieredzē šī bija pirmā reize, kad patiešām bija jāraud.
Man visaizkustinošākais brīdis bija tad, kad pie Ances atbrauca dziedātāja Stirna, kas šai filmai gribēja uzrakstīt dziesmu. Stirna noteikti gribēja saņemt no Ances atļauju, un es domāju – kā gan tā meitenīte varētu dot atļauju? Viņa taču neredz un nerunā! Bet Ance labi dzird un tādā veidā izrāda savas emocijas. Kad Stirna spēlēja, es ieraudzīju, ka Ance sāk smaidīt un vilkt līdzi. Tad man tiešām lija asaras, un bija tā, kā pēc tam teica režisore Dace Kokle, – raudošs ziņu dienesta operators.
Piedzīvoju, kā dažu soļu attālumā no manis cilvēks nomirst. Dakteri darbojas ap vienu pacientu, pēc tam pagriežas pret otru gultu, paskatās un noplāta rokas.
