Rīga +17°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Perifērās nervu sistēmas CV
- Pārsvarā veido nervu šķiedras – nervu šūnu izaugumi. PNS ir izkliedēta visos audos.
- Novada visus signālus (kairinājumus) no to rašanās vietas (receptoriem) līdz muguras un galvas smadzenēm (CNS).
- Novada komandas no CNS līdz realizācijas vietai – piemēram, muskuļiem.
- Perifērajam nervam ir barjera, taču tā laiž cauri kaitīgās vielas un ir arī citādi viegli ietekmējama.
- Barošanu nodrošina sīki asinsvadi, kas atrodas nervu saistaudu apvalkos. Šie asinsvadi daudz vairāk cieš no sistēmiskām, asinsvadu un vielmaiņas slimībām.
– Pateikt, ka tirpšana ir norma, nedrīkst, taču vispār tirpšana, kas ir sajūta, var būt pilnīgi normāla organisma reakcija uz kādu iedarbību konkrētajā brīdī. Tirpšana nozīmē, ka kaut kas bijis par daudz, nepareizs. Kaut vai audiem pietrūcis skābekļa, jo tie ilgāku laiku bijuši saspiesti. Tas pat ir labi, ka tirpst, – tātad cilvēks ir dzīvs!
Bet tirpšana, dedzināšana ir arī tipiska tad, ja bojāti sajūtu orgāni – receptori, perifērie nervi un citas struktūras.
– Kā saprast, kad tirpšana ir kas nopietns? Kuras ir tipiskākās situācijas?
– Arodu un pārslodžu neiropātijas – tās bija, ir un būs. Proti, fiziska pārpūle, vienveidīgs darbs diendienā, monotonas kustības: sūtījumu šķirošana pastā, ilgstoša adīšana, tekstu ievadīšana datorā, govju slaukšana ar rokām, vijoles spēlēšana, tipiskais stāsts, ka dārzs bija jāizravē vienā dienā, un otrā dienā brīnās, ka rokas tirpst…
Pārslodze parasti bojā attiecīgo muskuli, attiecīgo cīpslu, attiecīgo locītavu un apakšā vai blakus esošo nervu, un beigās ir tirpšana un dedzināšana kā pie neiropātiskām sāpēm.
Kā attīstās nerva nospiedums? Cīpslas, kas tiek nepārtraukti nodarbinātas, strādājot ar rokām, iet caur to pašu šauro tuneli jeb kanālu, kur atrodas nervs. Ja slodze ir pārāk liela, cīpslu makstīs izveidojas tūska, audi sabiezē un sāk spiest nervu. Tūskai progresējot, tiek nospiesta nerva asinsrite, tas vairs nesaņem pietiekami daudz skābekļa, un veidojas vēl dziļāks paša nerva bojājums.
Biežākais variants ir karpālā kanāla sindroms. Cieš vidusnervs, kas atrodas pie plaukstas pamatnes tunelī, kurā savukārt atrodas arī deviņas cīpslas, kas iet uz visiem pieciem pirkstiem, to norobežo vairāki kauliņi, pāri vēl saite, un tas viss var no pārslodzes satūkt, iekaist un radīt bojājumu.
Pirmais simptoms ir pārejoša tirpšana, tā skar plaukstu, pirmo, otro, trešo, daļēji ceturto pirkstu, jo tos inervē attiecīgais nervs.
Pirksti no rītiem šķiet nejutīgi, pietūkuši. Ja lietas labā neko nedara, ar laiku plauksta kļūst nespēcīgāka un sākas muskuļu izdilums, ir traucēta jušana, apgrūtinātas kustības. Vairs nespēj veikt smalkus darbus – aizpogāt apģērba pogas, šūt… Ielaista kompresijas neiropātija var novest pie nerva neatgriezeniska bojājuma.
Ilgstoši strādājot ar datoru, mēdz būt arī elkoņa nerva saspiedums. Īpaši, ja iepriekš bijušas traumas vai veidojas kaulu izaugumi jeb osteofīti. Un – peles slimība, ja datora peli intensīvi izmanto vairāk nekā desmit stundu nedēļā.
Atkal tas pats: saspiežas elkoņa nervs, kas atrodas plaukstas pamatnē mazā kanāliņā.
Sākumā cilvēks jūt rokas muskulatūras nogurumu, kas izpaužas ar asām sāpēm, tirpšanu, kam var pievienoties arī sāpes plecu muskulatūrā.
Perifērie nervi bieži cieš no sīkas atkārtotas traumatizācijas. Piemēram, profesionāliem riteņbraucējiem, kas balstās uz stūres ar delnas vietu, kuru šķērso nervi, rodas nerva bojājums.
– Karpālā kanāla sindromu var ārstēt tikai ar operāciju?
– Nav obligāti uzreiz jāgriež! Pirmkārt, operācijai ir sava vieta ārstēšanā, ķirurģiski atbrīvo saspiesto nervu, bet diemžēl ne vienmēr tas ir galvenais. Dažreiz ir arī citi cēloņi, un tāpēc operācija var nepalīdzēt. Piemēram, pie karpālā kanāla sindroma mēdz būt vainīgs arī cukura diabēts – problēma rodas, jo nervs ir slikti apasiņots. Vai arī grūtniecei piepampst pirksti, un nervs karpālajā kanālā sāk justies diskomfortabli.
Pazudīs tūska – pāries arī šī nelaime!
Otrkārt, vispirms ārstēšanos vajag sākt ar pretiekaisuma ziedēm (piemēram, olfēnu, voltarēnu, kam pamatā ir diklofenaks, vai ar ziedēm, kas satur bišu indi, čūsku indi, citas…), jo šie virspusējie nervi atrodas ne dziļāk par centimetru zem ādas, un ziede tādā dziļumā iesūksies. Tāpēc arī lokālās metodes ar kompresēm ir pietiekami efektīvas. Mana mamma lietoja zelta stīgu un teica, ka der labāk par visu. Tautas medicīna iesaka arī jūras sīpolu, kartupeļu asnu, kastaņu, ceriņu ziedu spirta vai degvīna uzlējuma kompreses. Pirtī rokas var izsildīt nātru izvilkumā. Var piesiet sāpošajai vietai dadža lapu.
Ja runājam par citiem perifērajiem nerviem, šie līdzekļi neder, bet pie virspusējiem – var nostrādāt.
Protams, der arī blokāžu terapija, kad problēmas skartajā vietā ievada pretiekaisuma zāles. Un galvenais – kad tā lieta sākas, jādomā par profilaksi un situācijas atvieglošanu. Jācenšas nepārslogot iesaistītās muskuļu grupas. Vajag pamainīt darbus, uztaisīt pārtraukumu. Strādājot ar datoru, jāizmanto plaukstai paliktnītis.
Tas par atsevišķu perifēro nervu bojājumiem… Savukārt, ja darbs saistīts ar pastāvīgu vibrāciju, karstumu, aukstumu, mitrumu (gumijas zābaki kā ikdienas darba apavi arī pēc būtības ir mitrums), tas rada jau vairāku, daudzu perifēro nervu bojājumu jeb polineiropātiju. Sākumā raksturīgas tirpšanas, salšanas un citas sajūtas pēdās un plaukstās.
– Lasīju, ka Latvijā ar polineiropātiju slimojot aptuveni 67–70 tūkstoši.
– Medicīnas publikācijās dati atšķiras. Vienā rakstīts, ka neiropātija ir 9 procentiem populācijas. Ja Latvijā dzīvo divi miljoni, tad sanāk – 180 tūkstošiem. Citi raksta, ka 4 procenti populācijas slimo ar polineiropātiju, arī sanāk daudz, tikai – vai šie cilvēki paši to zina?
Perifēro nervu sistēmu bojā vairāk nekā 200 kaitīgi faktori.
Pagājušā gadsimta 80. gados Vācijas epidemio-logi apsekoja vairākus tūkstošus pacientu un secināja, ka viena trešā daļa polineiropātiju ir saistīta ar cukura diabētu, viena trešā daļa – ar alkohola pārmērīgu lietošanu, un vēl viena trešā daļa – ar pārējiem faktoriem. Tie ir arī vairogdziedzera darbības izmaiņas (hipotireoze), sīko asinsvadu iekaisumi, kāju artēriju vainas, aknu kaites, infekcijas un citi cēloņi.
Ir arī 2010. gadā publicēts franču epidemioloģiskais pētījums. Viņi apsekoja četras Eiropas valstis, vairākus tūkstošus pacientu un secināja, ka 7–8 procenti populācijā cieš no neiropātiskām sāpēm.
– Kas tās ir?
– Perifērie nervi sastāv no triju veidu šķiedrām: ir motorās, sensorās jeb jušanas un veģetatīvās jeb autonomās šķiedras. Lūk, sensoro šķiedru bojājums ir sāpes un to analogi: tirpšana, durstīšana, elektriskā sitiena sajūtas, dedzināšana un tamlīdzīgi. Motorās šķiedras liek sarauties muskulim, kustēties kājai vai rokai, bet motoro šķiedru bojājums smagās situācijās nozīmē paralīzi, vieglākās, piemēram, tikai izdilušas, tievas, slaidas kājas, cīpslu refleksu izzudumu, un cilvēku tas gadiem ilgi netraucē.
Tā arī ir polineiropātija, bet viņam nav sūdzību!
Savukārt nervu veģetatīvo šķiedru bojājums izraisa ādas krāsas un temperatūras, nagu pārmaiņas, sviedru izdalīšanās traucējumus, slikti dzīst brūces. Tā kā šīs smalkās šķiedras atrodas ne tikai rokās un kājās, bet arī iekšējos orgānos, veģetatīvo šķiedru bojājums reizēm izpaužas arī kā iekšējo orgānu darbības traucējumi. Tad to visbiežāk dēvē par autonomo neiropātiju.
Ja slimība skar sirds un asinsvadu sistēmu, raksturīgi sirds ritma traucējumi un situācijas, kad, ceļoties no gultas, cilvēkam krasi pazeminās asinsspiediens un viņš ģībst. Ja bojāti ar gremošanas traktu saistītie veģetatīvie nervi, var būt zarnu kūtrums, bet reizēm – bieža caureja.
– Vai var būt bojāta tikai viena no trim nervu struktūrām un pārējās divas – veselas?
– Viss atkarīgs no cēloņa un slimības gaitas. Polineiropātija var būt tikai ar sāpēm, sensoriem un veģetatīviem traucējumiem, un pēc tam bojājums aiziet pa visām šķiedrām. Studentiem demonstrēju tādu gadījumu…
Uz pieņemšanu atnāk kungs, kuram kājas tirpst, tās salst, nevar paiet. Viņš jau pārbaudījis vēnas, jo tās esot paplašinātas. Bet patiesībā vīrietim nav palielinātas vēnas – viņam ir atrofiski muskuļi, un tāpēc vēnas labi saskatāmas. Cīpslu refleksu arī kājās nav, līdz beigās noskaidrojās, ka šim kungam ir cukura diabēts! Tas bojā sīkos asinsvadus, kuri apasiņo nervus.
– Viņš to nezināja?
– Nē. Tas, ka caur citu audu bojājumu var atklāt diabētu, nav retums. Ar to mēs arī sākam, pārbaudot neiropātiju.
Kā jau teicu, ir vairāk nekā 200 kaitīgu faktoru, kas var ietekmēt perifēros nervus. Vēl nepieminēju toksiskos faktorus: narkotikas, alkoholu.
Aknu bojājums alkohola lietotājiem traucē organisma atindēšanos, bet sārņi bojā perifēro nervu sistēmu.
Arī medikamenti, kurus lieto tuberkulozes, vēža, HIV/AIDS ārstēšanā, to slikti ietekmē. Palielināts risks saslimt ar polineiropātiju ir cilvēkiem, kuri ilgstoši saskaras ar dzīvsudrabu, arsēnu, sēroglekli, politūru, benzīnu ar svina piejaukumu. Atceros saindēšanās gadījumus ar svinu rūpnīcā…
– Kuri nervi tad cieš?
– Parasti polineiropātija izpaužas distāli, tas ir, galos: pēdās un plaukstās.
Polineiropātiju izraisa arī B grupas vitamīnu deficīts. Tiem, kam operēts kuņģis, var būt problēmas ar vitamīnu uzsūkšanos un attīstīties šī kaite.
Hroniskiem alkoholiķiem ir traucēta B1 vitamīna uzsūkšanās no zarnu trakta.
Vārdu sakot, polineiropātijas simptomi ir ārkārtīgi daudzveidīgi. Tai ir daudz seju, un reizēm, jā, arī ārsti uzreiz īsti nesaprot, kas par vainu. Pat ļoti modernās pasaules līmeņa klīnikās polineiropātijas cēlonis paliek nenoskaidrots apmēram 20 procentos gadījumu.
– Un, ja nav skaidras diagnozes, nevar arī izārstēt?
– Piekrītu. Bet, būsim atklāti, reizēm mēs nemaz nespējam pagriezt atpakaļ to, kas jau noticis. Piemēram, cilvēks saņēmis ķīmijterapiju. Daudzos gadījumos polineiropātiju izdodas apturēt, tā vairs neprogresē, bet vai vispār pazudīs tirpšana, grūti apsolīt.
Vai arī – trauma, lūzis kauls, un nervs ir bojāts.
Viss beidzies labi, roka kustas – priecājies par to pašu, bet, protams, tirpšana, kas palikusi pēc traumas, traucē. Žēl, bet ne visu var izārstēt un padarīt par nebijušu.
Staru terapija sievietēm ar krūts vēzi… Tur taču arī ir nervi, un pēc tam sāpes parādās tāpēc, ka nervs starošanas laikā cietis.
– Bet ne visām tā ir. Kāpēc?
– Pirmkārt, ir anatomiskās īpatnības: kur vienai ir nervs, tur otrai nav, tas atrodas citā, neapstarotā vietā. Otrkārt, ir arī dažādas cilvēku audu stipruma pakāpes, ja tā drīkst teikt. Vienam starojums (arī citi izraisītāji) ir kā pīlei ūdens, bet otram rada nopietnus bojājumus.
– Polineiropātija varot rasties arī pēc Laimas slimības, un tā kļūst arvien biežāka.
– Nē, ja nav bijusi pati Laimas slimība ar tipiskajiem riņķveida plankumiem uz ādas, polineiropātijas risks ir ļoti mazs. Toties to pilnīgi droši spēj izraisīt difterijas toksīns. Nezinu, vai var diskutēt par atsevišķām vakcīnām, bet uzskatu, ka nevakcinēt bērnu un arī pašam nepotēties pret tādām slimībām, kas var radīt paralīzi un nāvi – poliomielītu un difteriju –, ir noziegums.
Mums bija difterijas polineiropātijas pacients, kurš divus mēnešus tika mākslīgi elpināts, jo difterijas toksīns pielīp pie nervu šķiedrām, un to nekādi nevar dabūt nost, kamēr tas pats neatkrīt.
Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kad bija difterijas uzliesmojums, – nemaz ne tik sen –, mēs ar studentiem veicām pētījumu: no difterijas polineiropātijas mirstība bija 40 procenti.
Arī vīrushepatīts var radīt polineiropātiju gan tieši, gan caur aknu bojājumiem.
– Kurš vīrushepatīts?
– Gan C, gan A. Pie polineiropātiju izraisošām infekcijām pieder arī sifiliss un HIV/AIDS.
– Ar ko jāsāk, lai nonāktu līdz diagnozei?
– Galvenais ir saprast, par kuru kaiti ir runa. Vai tā ir polineiropātija vai atsevišķs nerva bojājums, vai citu struktūru patoloģija, un kas to radījis. Vārdu sakot, kad kaut kas traucē, cilvēkam jāiet pie daktera.
– Pie neirologa?
– Nē, kāpēc uzreiz?! Protams, bieži vien cilvēki paši pierakstās pie neirologa (un tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc pie neirologiem veidojas garas rindas), kaut gan mērķtiecīgāk būtu izmeklēties pie cita speciālista.
Jo varbūt pie rokas tirpšanas vainīga savilktā cīpsla vai greizums, nevis neiropātija!
Piemēram, pēc operācijas sāk tirpt otra kāja: izoperētā visu laiku bijusi bez slodzes, otra pārpūlējusies, garāka par otru. Vai tad būtu jāiet pie neirologa, lai secinātu, ka apavi jāpiekoriģē ar ieliekamajām zolītēm?! Svarīgs tomēr kopskats un cilvēka, personas, izvērtēšana, un par to atbild ģimenes ārsts. Viņam jānoorientējas, kurā virzienā pacientu sūtīt, – pie reimatologa, endokrinologa vai fizioterapeita.
Savukārt, ja ir pazīmes, kas liecina par nervu sistēmas bojājumu, tad gan pēc iespējas ātrāk jādodas pie neirologa.
Proti, ja parādās kaut kādas paralīzes pazīmes: sāk kļūt grūtāk izpildīt sīkas darbības, rokās zūd spēks, ir ļenganums, gaitas traucējumi, nestabilitāte.
Medicīniski pareizi to sauc par parēzi, un tā izpaužas vairākās pakāpēs. Bet, no otras puses… Cilvēks var būt tikai pārstrādājies vai depresijā, tad arī vairs nav spēka ne rokas, ne kājas pakustināt. Tāpēc tik un tā, lai pieņemtu lēmumu doties pie neirologa, pirmais siets ir un paliek ģimenes ārsts. Arī mēs, neirologi, ja atrodam polineiropātiju un meklējam iemeslu, bieži vien cilvēku sūtām izmeklēties pie citiem speciālistiem. Sakām: «Ja reimatologs atrod jums vainu, pie manis vairs nenāciet.»
– Kāds ir izmeklējumu standarts?
– Lai pierādītu perifēro nervu šķiedru bojājumu, vadošās metodes ir neirogrāfija – nervu impulsu pārvades pārbaude, cik ātri impulsi pa nervu šķiedrām noskrien no punkta A līdz punktam B, un elektromiogrāfija (EMG), kuru izmanto, kad vajag izvērtēt nerva kairinājuma izraisītos muskuļu reakcijas potenciālus – proti, kā muskulis saraujas.
Taču ar šīm abām elektriskajām metodēm nevar izmērīt smalkās nervu šķiedras, un sāp tieši tās sīkākās.
Kādreiz neirogrāfija parāda, ka nerva vadīšana ir pilnīgi normāla, taču cilvēkam ir sāpes un ļoti dziļš bojājums sensorajā sistēmā – tad vajadzīga izmeklēšanas metode, ko sauc par kvantitatīvo sensoro testēšanu.
– Ko tas nozīmē?
– Īstajā kvantitatīvās sensorās testēšanas metodē izmanto termokairinājumu: zināms, ka aukstums kairina viena veida nerva šķiedras, siltums – otra veida šķiedras, tās, kas atbild par sāpēm. Ir arī kvantitatīvajai sensorajai testēšanai analoga metode – neirometrija, kad izmanto maiņstrāvu. Cilvēkam jāpasaka, kad viņš jūt strāvas kairinājumu, jāpiespiež pele – ir izpētīts, kuras šķiedras uz kādām frekvencēm reaģē.
– Ārstēšana…
– Ja polineiropātija stipri traucē, tad glābjam un ārstējam sāpju sistēmu ar medikamentiem, kas noņem sāpes. Cilvēki kādreiz saka: «Dakter, izārstējiet man slimību, un man pāries sāpes.»
Bet – sāpes jau ir tā slimība!
Pēc kaut kāda notikuma ir sabojāti jušanas ceļi, sabojājusies sāpju vadīšanas sistēma – neiropātiskām sāpēm pamatā ir nepareizu impulsu rašanās nervu šķiedrās, un tas, kas to ārstē jeb bloķē, nomāc nepareizos impulsus, ir pretsāpju zāles. Tātad vienlaikus jādarbojas gan uz audiem, ja tie spiež uz nerviem, gan uz sāpju sistēmu. Ir trīs pamatmedikamentu grupas: pretepileptiskie, antidepresanti (turklāt vecie, ar kuriem depresijas sen vairs neārstē) un narkotiskie līdzekļi.
– Medikamenti sakārto sāpju vadīšanas sistēmu?
– Modulē. Neiropātisku sāpju terapijas taktika: kaut kādā laika periodā kāpina medikamenta devu, līdz tiek panākts apmierinošs efekts, tad to kādu laiku notur, un pēc tam mēģina zāļu devu samazināt.
Un te, lūk, galvenā kļūda: daudzi pacienti lieto nepietiekamas devas, un arī ārsti reizēm baidās kāpināt devas.
Ja mēs runājam tieši par neiropātiskām sāpēm, tad īpaši baidās no opiātiem. «Es nedzeršu zāles tik daudz! Pieradīšu!» Jā, nedrīkst noliegt, ka atkarības risks pastāv, tomēr tos, kuriem ir stipras neiropātiskas sāpes, gribu brīdināt: lai ārstēšanās izdotos, tomēr vajag kādu brīdi noturēt zināmu medikamenta koncentrāciju asinīs, tādu stāvokli, kas apmierina, un tikai tad samazināt medikamenta devas – tikpat pakāpeniski, kā to palielināja.
Nākamā kļūda: pietiekami nenovērtē lokālās ārstēšanas metodes – ja iespējams tās pielietot.
– Dūņas, magnētiskais lauks, lāzerstarojums, parafīna aplikācijas, masāža?
– Jā, viss der. Faktiski mēs nevis atbrīvojam nervu, bet iedarbojamies uz muskuļiem, kas ir savilkti un šādi rada sāpes.
Vēl tipiska kļūda, ka pie visām tirpšanām kājās un rokās vaino muguru, un reizēm neadekvāti labo šīs problēmas pat ar operāciju.
Spondiloze un osteohondroze – man tirpas skrien pār kauliem no šiem vārdiem vien! Spondiloze un osteoporoze ir normāla novecošanas slimība – nav neviena pēc sešdesmit vai septiņdesmit gadu vecuma, kuram nebūtu šo izmaiņu mugurkaulā, bet tas nebūt nenozīmē, ka tās vienmēr vainojamas pie roku vai kāju tirpšanas un sāpēm.
Mazā vārdnīca
- Mononeiropātija jeb neirīts – atsevišķa nerva iekaisīgs vai cita veida bojājums.
- Polineiropātija – daudzu perifērisko nervu vienlaicīgs bojājums.
- Neirogrāfija (NG) – impulsu pārvades ātruma noteikšana pa perifērā nerva motorajām un sensorajām šķiedrām. Izmeklējuma laikā uz ādas virsmas piestiprina specifiskus elektrodus un nervu stimulē ar elektrisko strāvas impulsu.
- Elektromiogrāfija (EMG) – diagnostikas metode, kad izvērtē nervu un muskuļu veselību. Izmeklējuma laikā muskulī ievada adatiņas elektrodu, reģistrē muskuļa elektrisko aktivitāti. EMG un neirogrāfija palīdz neirologiem noskaidrot diagnozi, ja slimības galvenās izpausmes ir sāpes, nejutīgums, tirpšana vai vājums vienā vai vairākās ķermeņa daļās.
