«Snaudmirklīšus nav iespējams prognozēt.» Ēriks Hānbergs par savu mūža sabiedroto – narkolepsiju
Savā redaktores slejā jau rakstīju – viendien piezvanīja Ēriks Hānbergs un ieminējās, ka tagad, ļoti vērtos gados (29. maijā palika 93!), viņā nobriedusi vēlme aprunāties ar miega speciālistu. Jo bieži vien aizsnaužas visnegaidītākajās un visnopietnākajās situācijās. Apsolīju līdzēt rast atbildi: kāpēc tā?
Foto: Inese Kalniņa. Šoreiz vizīte pie daktera ir citādāka, tā notiek nevis ārsta, bet Ērika darba kabinetā
Pacients ĒRIKS HĀNBERGS
- Pirmo reizi dzīvē uzrunā miega dakteri. «Domāju, jūs šodien būsiet mana atklāsme…»
- Arī žurnālists un, kā pats saka, biškucīt rakstnieks.
Ārste – konsultante Dr. MADARA MIČULE
- Neiroloģe, kura specializējusies miega medicīnā – iemigšanas un miega kvalitātes problēmas, krākšana, miegainība dienas laikā.
- Ikdienā pacientus pieņem Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā, Veselības centrā 4 un Miega slimību centrā.
Anamnēzes ievākšana
Madara: Droši, es jūs uzmanīgi klausos…
Ēriks: Nesen Dailes teātrī viesojās japāņu taiko bungu grupa Kodo. Mēs ar Velgu, manu sievu, uzaicinājām deviņgadīgo radinieku Eduardu, Velgas mazdēlu, kas Dārziņa mūzikas skolā apgūst sitaminstrumentu spēli. Laikam jau zēnam koncerts bija licies pārāk vienmuļš, un, pārnācis mājās, jaunmūziķis saviem vecākiem Kristīnei un Martam vispirms paziņojis: «Ērikonkulis gulēja!» Un Velga, atskatoties uz tovakaru, arī pauda: varbūt kādas desmit minūtes es esot iesnaudies… Iedomājieties, vissakāpinātākajā skaļumā, tieši tad, kad dārdināja 14 (!) bundzinieki, es aizmiegu!
Madara: Varu iedomāties.
Ēriks: Tajā zvilnī, kur pirms brīža sēdējāt, es dienas ritumā reizes piecas vai sešas aizsnaužos. Savā laikā, kad septembrī Rakstnieku savienība Dzejas dienas organizēja, tajās piedalījās arī prozaiķi, dramaturgi, literatūras kritiķi, veselas grupas. Kad esi viens ar auditoriju, tad jūties aizņemts runāšanā un nav laika piemigt. Bet, kad piedalās vairāki runātāji un man ir dīkstāve – to visgrūtāk izturēt. Tāpēc, sēžot arī prezidijā, kamēr citi uzstājas, es noliecu galvu un dziļdomīgi domāju. Jo nav jau kur sprukt! Notiek arī visādas negaidītības.
Tā 2003. gada maijā bija memoriālo muzeju darbinieku trīs dienu radošā vasaras nometne Rumbiņos, Bārdu dzimtas muzejā, un es tiku uzaicināts stāstīt par muzejiskām kolekcijām zemnieku sētās. Bet man pa dienu uznāk miegs un es brīsniņu atlaižos dzejnieka Friča Bārdas brāļa Antona memoriālajā gultā. Un tieši tobrīd Rumbiņu saimniece Aija ekskursantus ieved Antona istabā. Un tūdaļ pie Antona darbagalda, kur patiešām daudz interesantumu. Es nedzirdu ne stāstījumu, ne jautājumus.
Pēkšņi uztrūkstos no smieklu brāzmas. Izrādās – apmeklētāja vaicājusi, vai gultā ir Antona vaska atveids. Tikai tad Aija krēslainajā istabas stūrī pamana mani: «Tas taču Hānbergs!»
Šie mazie aizsnaušanās brīži jebkurā dienas laikā notiek pēkšņi. Tāpēc es apzinājos, ka nedrīkstu sēsties pie stūres, un man nekad nav bijis autovadītāja tiesību. Jo droši vien kādā brīdī, braucot ar mašīnu, es aizsnaustos. Sakiet, kur savu pacientu saimes tabulā jūs ierindotu mani ar šādu ļoti ciešo, pārāk spēcīgo miegu un ar ļoti īslaicīgo?
Iespējamā diagnoze
Madara: Man ir nojauta, kas jums varētu – nezinu, vai kaitēt, bet kas ir tā izpausme, ar ko jūs visas savas dzīves laikā sadzīvojat.
