Leģendārais dakteris Ivars Siliņš: Nekad nebiju tik turīgs, lai iedomātos, ka spēju uzcelt māju

– Uzreiz kompliments, jums, profesor, ir ļoti laba valoda – tāda ar laika piesitienu. Esmu ieskatījusies dažās jūsu grāmatās. 
– Dzīves laikā sarakstītas dažādas rokasgrāmatas ārstiem. Lielākoties esmu līdzautors, bet viena no pirmajām grāmatām, ko iecerēju un kurai piesaistīju savus kolēģus Ilmāru Lazovski, Gati Brežinski un citus, bija Iekšķīgās slimības. Tā bija tik populāra, ka mums nācās to vēl divreiz papildināt, pārstrādāt, jo grāmatu izpirka. Studenti konstatēja, ka tas ir labs mācību materiāls, droši vien arī daļa ārstu un varbūt viens otrs pacients.

Mākslinieks man zvanīja: «Dakter, atnāc pie manis ciemos. Man nav īsti labi.»

Tā ka to valodu man ir nācies slīpēt, daudz rakstot un daudz runājot. 

– Tagad gan zinātne ārkārtīgi attīstās, un ir visai riskanti rakstīt šādas grāmatas. Nu labi, pamatlietas jau saglabājas…
– Jebkura grāmata neizbēgami noveco. Bet jebkurš daudzmaz sevi cienošs un domājošs ārsts zina, ka medicīna – tā ir mūžizglītība.