Rīga +10°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pirms Kaspars un Una sāka ceļot, viņu virtuvē nebija pat sāls un piparu. Tagad virtuve ir stāvgrūdām pilna ar dažādām garšvielām, bet tieši garšu niansēm bagātie ēdieni bieži ir galvenais dzinulis atkal un atkal doties uz siltajām zemēm.
– Pirms pāris gadiem Kaspars intervēja mani un jautāja, kā es sāku ceļot un kāpēc. Gribu šo jautājumu uzdot arī jums abiem.
Kaspars: Sākām ceļot, jo bija sajūta, ka visi apkārtējie sākuši ceļot. Pirms tam šķita, ka cilvēki neceļo, bet pēkšņi likās, ka katrs kaut kur ir bijis ar lētajām biļetēm.
Una: Tas bija tieši pēc krīzes, kad situācija mazliet uzlabojās.
Kaspars: 2012. gadā arī mēs iegājām Ryanair mājaslapā un skatījāmies, kur var aizlidot. Mums gribējās maksimāli tālu. Tālākais, kur Ryanair tolaik lidoja, bija Portugāle. Mēs aizlidojām, nezinot pilnīgi neko. Aizgājām uz lidostu un prasījām: «Kur te ir jāiet? Kas jādara?» (Smejas.) Mums bija pārsēšanās caur Itāliju, mazliet redzējām Bergamo. Pēc tam nonācām Porto. Pirmās sajūtas bija – kāpēc te viss ir tik briesmīgi?
Una: Mēs sapratām, cik Latvija ir tīra. Itālijā un Portugālē valdīja tāds haoss!
Kaspars: Tajā pašā laikā radās sajūta, ka ir ļoti interesanti atrasties ārzemēs un citā vidē. Uzreiz jutām, ka vajag vēl.
– Un tā jūs turpinājāt?
Kaspars: Mani kā blogeri uzaicināja uz tehnoloģiju konferenci Berlīnē. Tolaik rakstīju par tehnoloģijām. Unai arī radās iespēja braukt, un apmēram mēnesi pēc Portugāles brauciena mēs devāmies uz Berlīni. Pēc tam gribējās vēl, un mēs aizlidojām uz Stambulu. Dažus mēnešus vēlāk aizlidojām uz Spāniju. Vēl trīs mēnešus vēlāk ar vienvirziena biļeti devāmies uz Indiju.
Una: Kopš tā laika regulāri braucam ar vienvirziena biļeti uz ilgāku laiku.
Kaspars: Sešus gadus mums nebija dzīvesvietas Rīgā. Mājās bijām nedēļu, divas. Ilgākais – trīs mēnešus gadā.
Una: Pirms pāris gadiem sākām īrēt dzīvokli Rīgā.
Kaspars: Sapratām, ka vajag dzīvokli Latvijā, lai mēs ārzemēs justos vēl labāk. Mums jau tāpat bija labi, bet tik un tā bija brīži, kad saslimsti vai kaut kas notiek un tu jūties slikti, bet dzīvoklis deva sajūtu – ja vajadzēs, brauksim prom.
Una: Nekad gan nav bijis tā, ka viss būtu slikti.
– Par mājām jūs saucat Latviju?
Una: Teorētiski – jā, šeit ir mūsu mājas. Bet, kad esam citur, arī tur ir māju sajūta.
Kaspars: Latvijā jūtamies labi. Tomēr, kad šeit nodzīvojam mēnesi, esam gatavi braukt prom.
Una: Tajā pašā laikā esam arī gatavi braukt atpakaļ! Latvijā noteikti ir forši, jo te viss ir zināms. Te dzīvo draugi un ģimene. Ir jābrauc uz Latviju! Jā, var teikt, ka mājas ir Latvijā, bet mājas ir arī citās vietās. Bet ne visur! Es, piemēram, nevarētu justies kā mājās Vjetnamā vai Kambodžā.
Kaspars: Nesen lasīju pētījumu, kur tieši par šo runāja. Neatceros precīzos vārdus, bet tam ir konkrēts skaidrojums, ka ir vietas, kur tu jūties kā mājās pat neatkarīgi no tā, vai tev tur ir īpašums. Kādam tā ir viena vieta, kādam ir vairākas.
Mēs piederam pie tiem, kam ir vairākas vietas.
Bet tās ir konkrētas vietas. Vjetnamā es arī negribētu dzīvot.
– Kas vainas Vjetnamai?
Una: Kaut kā nejutāmies omulīgi, to pat nevar paskaidrot. It kā forša vieta, forši cilvēki. Viss ir droši, neviens neuzbāžas, nečakarē. Bet māju sajūtas nav.
Kaspars: Droši vien, ka tur pietrūkst komforta. Tajās vietās, kas liekas mājīgas, ir dažas konkrētas lietas. Pirmais: patīkami apstākļi dzīvošanai – dzīvoklis vai viesnīca par vēlamo cenu, ar zināmu komforta līmeni. Otrais: garšīgs ēdiens. Trešais: īstā sajūta gan ielās, gan ar cilvēkiem. Es teiktu, ka Vjetnamas ēdiens nebija mūsu gaumē.
– Kas vispār ir tas, kas dzen jūs ceļā? Kāpēc jūs kaut kur dodaties?
Una: Gribam paēst!
Paēst var arī šeit.
Kaspars: Mēs par to neesam daudz runājuši publiski, bet savā starpā bieži sakām, piemēram: «Kā gribas aizbraukt jebkur, kur ir labs indiešu ēdiens!»
Una: Jo es nemāku atdarināt. Lai cik labi es gatavotu ēst, es nemāku atdarināt viņu kulināriju. Pirmkārt, ceļojumos mani interesē ēdiens. Viņu ēdiens, ar viņu rokām gatavots. Otrkārt, es gribu peldēties.
Kaspars: Un peldēties var tikai tad, ja ūdens temperatūra ir sākot no +26ºC!
Una: Treškārt, man svarīgs siltums. Gribu iepazīties ar vietējiem, redzēt citu kultūru un arhitektūru, doties pārgājienos.
Kaspars: Es to raksturotu pavisam vienkārši – man gribas, lai, ejot uz veikalu pēc maizes, man ir interesanti.
Šeit esam jau pusgadu. Regulāri ir sajūta, ka galva sāk uzkārties, – tas pats, tas pats, tas pats, ko esmu redzējis jau vairāk nekā 30 gadu! Nekas vairs īsti nepārsteidz. Tu it kā mēģini kaut ko atrast, bet… man pašam gribas kaut ko, kas mani pārsteidz. Un ir tādas vietas, kur tas ir ļoti izteikti, – haotiskākajās Āzijas valstīs, Indonēzijā, Indijā, Taizemē. Kaut kāds brīnums ikdienā.
– Vai ceļošana un šīs haotiskās valstis ir mainījušas jūsu pasaules uztveri?
Una: Jā, bet ne uzreiz. Jāpaiet laikam, lai viss redzētais nosēstos. Kad pēc ceļojuma sāc lasīt grāmatas, skatīties filmas, iedziļināties vairāk, tad nāk tā īstā saprašana. Tad arī mainās skatījums uz dzīvi.
Kaspars: No ceļošanas var iemācīties daudz. Īpaši jau novērtēt to, kas tev ir. Es ļoti ilgu laiku pretojos tam, ko saka par mums, baltajiem ceļotājiem, ka mēs esam privileģēti. Man visu laiku gribējās teikt: «Nē, bet es nāku no Latvijas, mums algas ir piecreiz mazākas nekā Anglijā!»
Una: Ne jau naudas daudzums ir privilēģija, bet gan tas, kas mēs esam. Mums ir baltas sejas.
Kaspars: Tu iebrauc Malaizijā, un tev prasa: «Tev nauda ir?» Tu saki: «Jā, jā, 2000 eiro!» Lai gan kontā tevi ir divi eiro.
Una: Varam braukt, kur vien gribam. Neviens neskatās šķībi uz mums. Tu sāc saprast, ka visi nebaltie cilvēki ir pakļauti rasismam, viņus vērtē pēc ādas krāsas. Daudzi saka, ka ceļot var jebkurš. Nevar jebkurš! Tā jau ir tā privilēģija, ka tu esi baltais.
– Kādi ir lielākie izaicinājumi, ko esat piedzīvojuši savos ceļojumos?
Una: Kad mēs braucām ar velosipēdiem pāri Indijai, bija grūti, jo nebijām pieraduši pie ēdiena, valsts, apkārtējiem cilvēkiem. Mēs sevi iemetām tādā kā zupas katlā, no kura mums vajadzēja izkulties.
Kaspars: Tas bija daudz grūtāk, nekā bijām gaidījuši. Līdzi bija arī mans brālis, un viņš teica: «Ja izdzīvojām Indiju, tad izdzīvosim visu!» Tas bija ļoti izaicinoši. Cilvēki mums rakstīja un prasīja, kāpēc mēs neēdot indiešu ēdienu, – sākumā daudz ēdām McDonald’s un Subway. Viņi neapzinājās, kā tas ir, kad tu esi slims, tev ir vēdera problēmas, tu esi nobraucis simts kilometrus 35 grādu karstumā un vienkārši gribi apsēsties McDonald’s un apēst saldējumu.
Una: Cilvēks, kurš nekad nav bijis Indijā, pat pieredzējis ceļotājs, nevar uzreiz iemīlēt indiešu ēdienu. Tas nav tas indiešu ēdiens, ko pārdod Latvijā.
Kaspars:
Īstenībā mums pašiem bieži bija sajūta, ka esam kādā izdzīvošanas spēlē, kur finišs ir tikai pēc trīsarpus mēnešiem.
Indija bija izaicinājums. Vēl viens izaicinājums, ko piedzīvojām šajos gados… Mēs ceļojām, iztērējām naudu, pastrādājām, ceļojām, bijām brīvprātīgie. Tad mums atkal gribējās iegūt ceļošanas iespēju uz ilgāku laiku, un mēs izdomājām, ka iesim strādāt pirmo darbu, ko dabūsim. Tas bija gaļas fabrikā. Izturējām pusgadu. Mums bija konkrēts mērķis, cik gribam nopelnīt. Mēs ņēmām visas virsstundas. Katru dienu cēlāmies plkst. 4.40. Tāpēc tagad es vairs neceļos 4.40.
Una: Un mēs vairs neēdam pusfabrikātus un desiņas.
Kaspars: Mēs domājām, ka būs grūts darbs, būs fiziski smagi, garas darbadienas. Bet īstenībā tur bija arī ļoti smaga vide. Apkārt bija cilvēki, kuriem nav konkrēta mērķa. Nopelna trīssimt eiro nedēļā un divās dienās iztērē…
Una: Ne visi! Bet daudzi. Tā viņi tur dzīvo un dzīvo…
Kaspars: Tu ar viņiem kopā dzīvo, strādā, brauc uz veikalu. Katru rītu celies plkst. 4.40, darbs besī. Izturējām. Bet pirmajā nedēļā pie sevis nodomāju, ka ļoti labi saprotu, kāpēc cilvēki nodzeras un nonarkojas. Tas bija vienkārši ārprāts! Slikta dūša no pārslodzes! No emocionālās pārslodzes.
Una: Bet mēs nenodzērāmies un nenonarkojāmies.
– Kur jūs pēc tam aizbraucāt par šo sūri grūti nopelnīto naudu?
Kaspars: Kad pabeidzām darbu, izmetām drēbes miskastē un nākamajā dienā bijām Vācijā. Aizvedām vecākus triju nedēļu ceļojumā uz Indiju. Aizbraucām uz Malaiziju, devāmies pirmajā kalnu pārgājienā Nepālā. Mēnesi pavadījām Krievijā, mēnesi – Kambodžā. Tad nonācām Portugālē. Apmēram gada ceļojums no pusgada mocīšanās.
Una: Vēl viens izaicinājums bija pagājušogad, kad sākās kovids. Mēs bijām Bali un izlēmām nebraukt uz Latviju ar repatriācijas reisu, jo domājām, ka pēc mēneša tas viss beigsies. Vēlāk sapratām, ka nebeigsies. Darba un naudas bija arvien mazāk.
Kaspars: Bija liela neziņa par to, kas būs.
– Bet beigās jūs atgriezāties Latvijā?
Una: Pusgadu vēlāk.
– Kā ir būt Latvijā?
Una: Mēs priecājamies, ka tagad bija tāda ziema, kādu mēs gadiem ilgi nebijām redzējuši. Bet saprotam, ka ziema drīz pazudīs un gribēsies izbaudīt īstu siltumu, nevis brist pa peļķēm. Tāpēc jau domājam, ka varbūt kaut kur varētu aizbraukt, ja atļaus finanses un kovids nesāks plosīties trakāk.
– Kuras ir jūsu iemīļotākās vietas Latvijā, ko varbūt esat atklājuši pēdējā laikā?
Kaspars: Viss, kas ir blakus Gaujai! Mēs no jauna atklājām, ka tur ir ļoti skaisti.
Una: Jūras krasts. Kuldīga ir smuka. Cēsis.
Kaspars: Man nevajag konkrētas vietas. Ja tā ir slavenākā grava vai augstākā klints Latvijā, ļoti iespējams, ka tā mani nemaz nepārsteigs un nešķitīs iespaidīga. Ja mēs vienkārši aiziesim uz mežu, tad gan ir ļoti liela iespējamība, ka teiksim: «Wow, te gan ir ļoti smuki! Tāds klusums!» Vai aizbrauksim uz jūru – plašums! Mums tiešām ļoti patīk Latvijas daba, bet tādu konkrētu vietu nav. Gar Gauju gan, jā. Tā ir ļoti skaidra izvēle.
Una: Man patīk tas, ka Latvijā var iet kājām, braukt ar riteni, slēpot, braukt ar skričām. Ne visur iespējams pa trotuāru braukt ar riteni.
Kaspars: Tas ir tas, kā pietrūkst Bali. Pusgadu dzīvojām Bali, mums pietrūka Latvijas trotuāru.
– Kā vēl jums ceļojumos pietrūkst no Latvijas?
Una: Gaišo dienu vasarā, kas sākas plkst. 4.00 un beidzas ap pusnakti.
Kaspars: Āzijā dienas ir apmēram divpadsmit stundu garas visu gadu.
Una: Āzijā pietrūkst pārtikas lielveikalu. Vienmēr noderētu kāds liels Rimi vai Maxima.
Kaspars: Jā, lai tu pats pagatavotu ēdienu. Āzijā mēs 95% ēdiena pērkam gatavu. Kad pusgadu ēd pirktu ēdienu, tev vienkārši gribas pagatavot mājās.
Una: Jā, tāpēc tagad visu laiku gatavojam mājās un to izbaudām.
Kaspars: Sākumā pietrūka Latvijas ēdienu, bet tagad vairs tā nav. Reizēm pietrūkst kaut kā eiropeiska – siera, jogurta. Bet arī Āzija mainās. Mums pietrūkst cilvēku. To mainīt nevari, tu vienkārši atbrauc atpakaļ.
– Vai Latvijā pietrūkst kaut kā no pasaules dvesmas?
Una: Siltuma. Okeāna. Ēdienu.
Kaspars: Ēdienu ļoti, jā!
Una: Trūkst lielo pilsētu multikulturālās vides, kur sajaukušās visādas nacionalitātes, kur dzīve kūsā. Tu šeit nokļūsti, un tev liekas, ka no maza ciemata esi ieradies lielā pasaulē.
Kaspars: Rīga mums liekas ļoti maza pilsēta.
Man pietrūkst sajūtas, ka, ejot uz tuvējo veikalu pēc maizes, būtu, par ko pabrīnīties un teikt Wow!» vai Oi, šausmas!
Una: Labāk Wow! nekā Oi, šausmas! Neesmu droša, ka esmu gatava braukt tur, kur tev jāiet pēc maizes un jāsaka: «Oi, šausmas!» (Smejas.) Bet, jā, pietrūkst kaut kā, kas izraisītu emocijas.
– Jūsu jaunāko blogu sauc Make Adventure Happen. Kā jūs definējat piedzīvojumus?
Una: Lai var aiziet pēc maizes ar šausmām. (Smejas.) Piedzīvojums ir tas, kas liek sirdij pukstēt straujāk. Tam nav jābūt nekam īpašam. Tas var būt liels pārgājiens tūkstoš dienu garumā ar mugursomu, bet tas var arī būt kaut kas tāds, ko tu jau sen esi gribējis un kas tev liekas īpašs, un tu beidzot to izdari.
Kaspars: Neesmu aizdomājies par vārdu piedzīvojums, bet ar bloga ideju kopumā saprotu to, ka tu spēj atrast interesanto arī jebkurā parastā situācijā. Piemēram, paskaties uz Rīgas karti un desmit kilometru attālumā ieraugi mežu, kurā nekad neesi bijis. Un tu dodies pārgājienā. Tu dodies, kusties un kaut ko dari neatkarīgi no tā, kur esi. Tu esi Rīgā un gribi vienas stundas piedzīvojumu vai arī tev ir viens gads laika un tu dodies apkārt pasaulei. Tu dodies kaut ko atklāt. Gan tālāk, gan tuvāk. Tu dari to, kas pašam liekas interesanti.
