Gribu filmēties! Praktisks ceļvedis, kā nokļūt kino aizkulisēs un reklāmās

Pirms dažiem gadiem kādā saldumu fabrikas televīzijas reklāmā bērni pamanīja mūsu trīsdesmitgadīgo kaimiņu: reku Māris! Ikreiz, kad šo reklāmu rādīja atkal, mājās visi griezās uz televizora pusi: tūlīt rādīs Māri! Pēc tam Māri, ikdienā parastu puisi, rādīja arī kāda lielveikala rudens modes kolekcijas reklāmā, uzcirtušos kā tādu švītiņu. Tā bija mana pirmā dzirdēšana, ka cilvēki parastie var pieteikties filmēties, un arī mans kaimiņš, kas nudien nav nekāds aktieris, var nonākt spožās reklāmās. 

Pati tā arī neesmu pieteikusies filmēties, toties savu pusauga puiku pieteicu oktobrēna lomai filmā Mātes piens – tur meklēja zēnus ar ne pārāk kārtīgiem matiem, un manējam tieši tādi tobrīd bija. Filmēšanās ilga pusi dienas – bijis jāstaigā pa gaiteni uz priekšu un atpakaļ zilajā skolēna formā. Ar interesi gājām uz kinoteātri skatīties filmu, bet – manu puiku tur redzēt nevarēja, toties titros pieminēts viņš ir.

Vēlāk ik pa laikam no paziņām esmu dzirdējusi par lielāku vai mazāku filmēšanās pieredzi – tas esot foršs piedzīvojums, it īpaši, ja ir daudz brīva laika vai gribas, lai kabatā iekrīt kāda naudiņa. Ar šādu filmēšanos bagāts nekļūs, toties pusdienas būs paēstas un jauni draugi arī iegūti.

Filmēšanai atvēlu arī savas mājas

Elīna Puncule no Mārupes: «Man vienmēr paticis teātris. Bērnībā pat likās, varbūt varētu kļūt par aktrisi, un, lai gan vēlāk sapratu, ka laikam tomēr nē, interese par skatuvi un ekrānu nezuda. Jau studiju gados izmantoju iespējas filmēties masu skatos vai reklāmās. Turpinu to darīt tagad – ja redzu, ka atbilstu kādam filmēšanās projektam, piesakos un mudinu pieteikties arī draugus un ģimenes locekļus. Parasti jāsūta bildes vai video ar savu pieteikumu, nereti jāpiemeklē prasībām atbilstošas drēbes no sava skapja.

Filmēšanos uztveru gan kā piedzīvojumu ar iespēju iekāpt citās kurpēs, gan iespēju ieskatīties kino aizkulisēs. Tagad zinu, cik daudz jāiegulda, lai taptu, piemēram, divu minūšu stāsts.