«Ja varētu pagriezt laiku atpakaļ, šodien es tā nedarītu.» Santa Kasparsone par šķiršanos un laulības otro cēlienu
Šlāgerdziedātāja un mūzikas skolotāja jēkabpiliete SANTA KASPARSONE zina, kas ir īsta vasaras sajūta, – tālu prom no lielpilsētas bruģa, ar sauli, mežu, ogām, sēnēm un zivīm. Dzīve ir pilnbriedā. Santa smaida, kaislību pilnie attiecību labirinti nolikti pagātnē, tikai kaut kur tepat tuvumā grozās draudzene veģetatīvā distonija, kura atnāk tieši tad, kad to vismazāk gaida.
Foto: Lauris Vīksne. Stils – Agija Vismane. Grims un matu sakārtojums – Kristīne Papša
Izvēlējos vieglāko ceļu – nevis būt blakus cilvēkam, kam ir grūti, bet aiziet uz izveidot citas attiecības. Ja varētu pagriezt laiku atpakaļ, šodien es tā nedarītu.
Jēkabpilī nupat bija ieklīdis lācis! Satiki?
Pati nesatiku. Dēls vakarā gribēja, lai aizbraucam paskatīties, bet pilsētas mērs jēkabpiliešus uzrunāja, teica: nekur nebrauciet un lāci netrobelējiet, lai viņš var iziet no pilsētas! Pirmā ziņa par lāci Jēkabpilī bija pulksten divos dienā. Mēs ar vīru vedām dārzā melnzemi, vārti vaļā. Vēlāk uzzinājām, ka tieši tajā laikā lācis bija skraidījis vienu šķērsielu no mums – tikai pārdesmit metru attālumā!
Varbūt šovasar, no lāča baidīdamās, vairs neiesi sēnēs?
No sēņošanas mani nevar atturēt neviens lācis! Pa mežu eju, skaļi dziedādama, – lai lācis baidās no manis, nevis es no viņa! Man ir arī tādas sēņu vietas, kur varu ar mašīnu piebraukt pie pašas bekas. Ieslēgšu skaļu mūziku, izkāpšu un beku nogriezīšu! Kaislīga sēņotāja esmu jau no bērnības. Sēņošana man ir dvēseles veldzējums. Vecmamma, vectēvs, mamma, tētis vienmēr brauca uz mežu, un es tiku ņemta līdzi. Es varētu mežā pat dzīvot, man neko citu nevajadzētu. Kādreiz mums bija lauku īpašums tieši blakus mežam. Katru rītu piecos izslaucu govis, tad spainīti un nazīti rokā – un uz mežu prom. Sanesu apšu bekas, baravikas, gailenes. Septiņos no rīta jau viss cepās uz pannas. Vīrs bija sazvejojis dīķī karūsiņas, tās uz otras pannas. Jā, tie bija jaukie jaunības laiki…
Lauki manī ir joprojām, un to jūtu ik uz soļa. Esmu ļoti vienkārša, īsts dabas bērns, manī ir kaut kas no meža meitas. Man nekad nav bijis kaut kādu aizspriedumu, ko par mani padomās, vai – ak kungs, kā es izskatos!
Vasara jau saplānota?
