Sliņķa laime jeb kas ir Bubļika metode dārzā?

Dārzkopībā ir līdzīgi kā daudzās jomās – jo vairāk zini un saproti, jo efektīvāk vari  saimniekot. Ar mazāku piepūli gūstot lielāku rezultātu. Un kurš gan to negrib? Bagātīgu ražu, lielas bietes, sulīgus burkānus un leknus lokus! To – turklāt ar matemātisku precizitāti – sakāroja arī Boriss Bubļiks, kurš savas karjeras ziedu laikos bija matemātiķis, bet, aiziedams pensijā, pievērsās dārzam.

Iepazīsties!

• Boriss Bubļiks (1932–2018).
• Ievērojams zinātnieks, kibernētiķis no Kijivas.
• Aizejot pensijā, aizrāvies ar dārzkopību amatiera līmenī.
• Grāmatu Dārzs bez raizēm, Jūsu dārzs: neierasta pieeja ierastām lietām, Draudzīgais dārzs, Par dārzu saudzīgajam un slinkajam u. c. autors. Tās galvenokārt ir krievu, bet pieejamas arī ukraiņu un lietuviešu valodā; iespējams lejuplādēt internetā bez maksas vai iegādāties amazon.com.
• Informācija par dārzkopības metodi un semināri pieejami krieviski YouTube un russianpermaculture.ru, kā arī citās tīmekļa vietnēs.

Bada skola
Ko tad māca cienījamais profesors? Un kā viņš no matemātikas formulām nonāca dobē? Visa sākums meklējams pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados – bēdīgi slavenā lielā bada laikā jeb holodomorā. To 1932.–1933. gadā mākslīgi izraisīja padomju vara Ukrainas PSR un ukraiņu apdzīvotajā Kubaņas reģionā, un par bada upuriem toreiz kļuva vairāki miljoni cilvēku. Pats Bubļiks šo nosaucis par savas dzīves lielāko skolu. Izdzīvot palīdzējusi zeme – tas, ko tajā iesēj vai iestādi, dod iespēju dzīvot. Līdzīgi kā šopavasar, kad kara apstākļos bruņuvestēs tērpušies zemnieki steidza apstādīt un apsēt savus laukus. Lai būtu maize.

Citi lasa

Santa.lv

Holivuda

Amerika ir sajūsmā par latviešu kaķi! Ir lielas cerības pacīnīties par «Oskaru»

Ziņu aģentūra LETA

Dailes teātris

Kādu algu saņems Dailes teātra valdes locekļi? Daudzi būs pārsteigti

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Sūrās trīsdesmito gadu bērnības atmiņas atstāja iespaidu uz Bubļika dzīvi, un cienījamā vecumā viņš azartiski metās dārzā, augsnē, zemē un sakarībās, kas dod lielāku ražu.

Analizēja un pētīja, piemēram, to, kā aršana bojā augsni, kā minerālvielas un ķīmiskie līdzekļi, kas domāti kaitēkļiem un augu aizsardzībai, vienlaikus kaitē apkārtējai videi.

Profesora mērķis bija atrast gudru metodi, kas tiešām darbojas.

Dārzu lieki netraucēt
Mēdz teikt, ka progresu virza slinkums. Kas to lai zina, vai arī Borisu Bubļiku jaunatklājumiem mudināja slinkums vai tomēr izgudrotāja nervs? Savas dzīves vēlīnajos gados zinātnieks koncentrējās uz tām dārzkopības metodēm, kas veicina vides atjaunošanos ar pēc iespējas mazāku paša dārznieka līdzdalību. Viņa pārliecība bija, ka tradicionālā dārzkopība ir ļoti nogurdinoša, dārza darbi ir vienveidīgi, neatliekami, arī smagi, tāpēc visiem nemaz nav fiziski pa spēkam. Ņemot vērā mūsdienu pieredzi un pieejas visā pasaulē, Bubļiks tradicionālajiem dārza mīlētājiem sāka mācīt mazliet atkāpties no tā, ko un kā tie darīja līdz šim. Viņu interesēja, kā sasniegt labākus rezultātus ar mazāku piepūli.

Nebūdams teorētiķis, visu, par ko runājis un uzrakstījis, autors pats arī pārbaudījis savā dārzā. To, cik svarīgi zemei pašai atjaunoties, cik svarīgi saglabāt augu daudzveidību, ievērot to izvietojumu dārzā, lai tie palīdzētu un bagātinātu cits citu. Citiem vārdiem, tā ir dārzkopība, kur ielikts mazliet vairāk prāta. Kad astoņdesmit gadu vecais Boriss Bubļiks dēvēts par slinko dārznieku, viņš neesot apvainojies. Gluži pretēji – ar to pat lepojies! Krieviski runājošajā pasaulē viņš ir viens no pazīstamākajiem vārdiem permakultūrā – novirzienā, kas uzskata, ka, lai sasniegtu labu ražu, zemei lieki nevajag traucēt. «Viss, ko dārzā darām ar lāpstu vai kapli, patiesībā kaitē dārzam,» savulaik teicis Bubļiks. «Rušinām, pārrokam, pārplēšam un domājam, ka tas ir pareizi, tā zemei vajag, taču patiesībā tā tikai traucējam dabai. Augiem vienkārši vajag palīdzēt citam citu mīlēt – atrast saikni starp tiem un likt, lai šīs savstarpējās attiecības strādā mūsu, dārza saimnieku, labā bez paša dārznieka iejaukšanās.»

Pārbaudīts Vidzemē!
Par Bubļika metodi uzzinājām, viesojoties Vanagu ģimenes sētā netālu no Gaiziņa. Saimnieks Valdis Vanags kopā ar sievu Edīti dzīvo atbilstoši ekoloģiska dzīvesveida principiem, tāpēc ar lielu prieku meties izmēģināt no paziņas Daces Grīnbergas dzirdēto – citādo – dārzkopības metodi. Vēlāk arī interneta dzīlēs iepazīta Bubļika metode, kas pēc savas būtības iesaka nepiesārņot esošo, ļaut tam dzīvot un turpināties. «Piemēram, mums ir divu veidu komposts – labais un ne tik labais,» demonstrē Valdis. «Labais nozīmē, ka tie ir atkritumi no visa, ko esam paši izaudzējuši, – to arī liekam šeit pat dārzā. Bet to, kas nopirkts veikalā – banānu mizas, kas, iespējams, apstrādātas ar ķīmiju –, liekam zem kļavas. Dārzu turam tīru.» Saimnieki uzsver, ka ir iesācēji Bubļika metodē, taču gatavi dalīties savā pieredzē.

Bubļika dobe soli pa solim
Iesaka Edīte un Valdis Vanagi

Bubļika metodes pamatā ir ideja, ka dārzs pats par sevi ir kā komposts. Tiek veidotas divas siles, kas tiek mērķtiecīgi un plānoti aizbērtas un aizpildītas ar dažādiem komposta materiāliem.

1. Sākumā liek baļķi vai kādu citu koku, var arī zarus, ja nav baļķa. Koksnei pa virsu regulāri ber visdažādākos organiskos atkritumus. Šīs siles visu laiku jāpapildina, tāpēc atsevišķi citas komposta vietas tīrajiem atkritumiem (kas nav no veikala) dārzā nav.

2. Blakus šī komposta silēm ir parastas dobes, kur pavasaros sēj un stāda visu, ko vien sirds kāro, un rudenī mulčē, turklāt tā pamatīgi. «Lūk, man bija savāktas pērnās lapas, ko bērnu skolā palūdzu, lai nededzina. Atvedu sev uz dārzu. Savukārt kaimiņš piegādāja sienu,» pieredzē dalās Valdis Vanags.

3. Gan dobēm, gan arī komposta silēm liek virsū lapas un sienu. Pavasarī vienkārši paurķē vaļā un iesēj, iestāda dobēs augus, neko nerokot, nerušinot.

4. Bubļika dobes ir ilgtspējīgas vistiešākajā veidā – vienreiz tādu uztaisi, un nekas, izņemot papildināšanu ar kompostu, vairs nav jādara nākamos 10–15 gadus. Mērķis – lai pēc iespējas mazāk būtu jāravē. Tā kā šī kompostdobe pati sevi apgādā ar nepieciešamajām vielām, nav jādomā par papildu mēslojumu. Protams, var piebērt pelnus, ja vēlas, vai ko citu.

Trīs plusi
+ LIELĀKA RAŽA. Saimniece Edīte lepojas, ka jau pieredzējusi tiešām vareno ražu: «Man nekad nebija bijušas tik lielas bietes, bet šajā dobē izdevās jau ar pirmo reizi! Arī kartupeļus zemē vairs turpmāk neraksim. Pērn vienā dārza malā ieraku tradicionāli, bet blakus – pēc Bubļika metodes, kur vienkārši uz vecās zāles uzliku kompostu, mazliet kūts mēslojuma un kartupeļus saliku strīpā pa virsu. Tam visam pāri – sienu. Tā atstāju uz vasaru. Raža bija lielāka Bubļika dobē, nevis tur, kur raku zemē. Vienkārši pacēlu augšā sienu, kas veidoja salīdzinoši biezu kārtu (lai kartupeļi netiktu pie saules gaismas un nekļūtu zaļi), un tad tos salasīju.»
+ KOMPOSTAM NEPIETRŪKST VIETAS. «Tas ir pamatīgs darbs – pirmo reizi uztaisīt komposta sili, bet ir tā vērts. Redzu, ka ir rezultāts – ne tikai bietes, arī burkāni bija izdevušies. Jāatzīst, ka tie gan man bija jādala ar ūdensžurkām, kuru te netrūkst. Tieši ūdensžurku dēļ siltumnīcā mums viss sastādīts maisos, nevis uz zemes. Tās siles vēl jāpapildina, tāpēc nesam šurp visu – dārzeņu mizas, bojātus dārzeņus, vecos lakstus.» 
+ TĪRA PĀRTIKA. «Ar kāpostiem ir interesants stāsts – tie ir kā katalizators,» skaidro Valdis. «Citkārt meitai gan kāposti, gan ziedkāposti uzreiz izsit alerģiskas reakcijas. Tagad, kopš saimniekojam savā dārzā, skaidri redzu, ka tik baltus kā veikalā nopērkamie puķkāposti vienkārši nav iespējams izaudzēt, ja to dara pilnībā dabiski, neapkaisot ar ķimikālijām. Jā, protams, tādus arī tārpi pirmos apsēd un apēd. Tomēr tīras ēšanas jautājums mums ir vienmēr bijis aktuāls, jo divi no trijiem bērniem ir alerģiski.»

Raksts sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild Žurnāls Santa.