• Šobrīd

    weather img

    Rīga +11°C Skaidrs, Z/ZR vējš, 5.66 m/s

    IZPROT TAVAS SĀPES

    Meklēt, taisīt, labot – retro motociklu devīze

    Motocikli
    Ralfs Dravnieks
    Ralfs Dravnieks
    8. maijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Gatis Gierts (f64)
    Biķernieku trases asfalts sakarst. Nē, šoreiz pie vainas nav saule, bet gan mūsu bāleliņu dzelzs rumaki. Galvenie stāsta varoņi – Arnis Tomass un Valdis Veinbergs.

    Raksts publicēts žurnālā «Klubs» 2014. gada 10. numurā.

    Motocikls bez liekā svara

    Ar Arni Tomasu iepazinos aizvadītā gada rudenī, kad Klubam rakstīju par viņa čehu krosa moci «ESO». Kopš tā laika esmu biežs viesis viņa pagrabstāva darbnīcā. Tāpat esmu liecinieks tam, kā tapa «ČZ», jeb «Čezeta», kuru Arnis būvēja retro motociklu «gonkai» Mazmoto šosejas seriālam. Dažas dienas pirms sezonas atklāšanas braucām uz Biķerniekiem. Tā bija pirmā reize, kad motocikls pieskārās asfalta raupjajai ādai. «Vecīt, man ir bail braukt. Nopietni. Man ir bail,» pēc pirmā līkuma, balsij trīsot, komentēja pieredzējušais motosportists.

    Motocikls kā neiejāts savvaļas zirgs ārdījās zem Arņa kājām. Taisnē pie otrā ātruma priekšējais rats, gluži kā zaudējis atkarību no gravitātes, cēlās gaisā.

    Pēc tam, protams, sekoja karburatora regulēšana un citas modifikācijas, līdz motocikls Arni sāka klausīt.

    «2013. gada sezonu retro šosejā nobraucu ar ielas «Jawa 350», kopvērtējumā ieguvu pirmo vietu. Man izdevās pierādīt, ka ar tādu motociklu, kādu ražoja rūpnīca, var braukt pat ļoti labi,» skaidro Arnis.

    Nākamajai sezonai Tomass nolēma gatavoties vēl nopietnāk, tāpēc ķērās pie būvdarbiem, apaudzējot «ČZ» rāmi ar javas motoru, plastmasas dubļu sargiem un speciāli pie meistariem sūtītu sēdekli ar astīti. «Iesākumā iecere bija pavisam citādāka. Plānoju alumīnija dakšu un vēl šo to, kā saka – ieturēt motociklu sportiskā garā. Diemžēl dažas, no manām iecerēm izpalika.»

    «Pie «ČZ» rāmja tiku, pateicoties zēniem no Jelgavas. Motoru savācu pa daļām.» Teju traģikomiska aina raksturo motocikla bākas likteni. «Bāku, kura nebija gluži pirmā svaiguma, nostrūkloju un vedu pie čoma taisnot, jo pēc notīrīšanas atklājās buktes, kuras nevēlējos špaktelēt. Nezinu, ko tieši viņš izdarīja nepareizi, bāku sildot, bet tā uzsprāga. Tā nav joka lieta! Tomēr uz šīs nelaimes iedzīvojos laimē, jo tiku pie tādas pašas jaunas bākas.»

    Lai motocikls būtu sportiskāks, meistars tam pielāgojis īpašus statiskus kāpšļus. «Motora kronšteini ir pārveidoti, turklāt tajos saurbti caurumi, lai atbrīvotos no liekā svara. Tāpat atvieglināti ir dubļusargi – metāls aizstāts ar plastmasu.» Jautāju, kas vēl motociklam ir tik īpašs, bet Arnis kļūst mazliet izvairīgs.

    Receptes īstās sastāvdaļas paturot pie sevis, nosaka: «Cilvēkiem ir galva uz pleciem, lai domā paši.»

    Interesanta detaļa ir alumīnija bumbuļi abos ragu galos. Izrādās tie ir ietaisīti, lai krītot tik vienkārši nesalocītu bremžu hēbeļus un mazinātu iespējamās pirkstu traumas gadījumā, ja kritiens ir neveiksmīgs. «Trasē kritu vairākkārt, salocīju stūri, bet Smiltenē iedzīvojos ceļa traumā.»

    «Gandrīz piemirsu par sajūga kurvi. To meistari taisīja, taisīja, tomēr beigās tas mani neapmierināja, tāpēc ieliku oriģinālo. Pēc sezonas, kad motoru izjaucu, atklājās, ka kurvja ass ir nolūzusi. Pat nezinu, cik ilgi tādā stāvoklī braucu.»

    Dažādām modifikācijām un uzlabojumiem motocikls ticis pakļauts visas sezonas laiku. «Pēc pirmā posma saīsināju amortizatorus. Tad atklājās, ka izpūtēji strīķējās gar zemi, tāpēc nācās tos laist uz iekšu un tas, protams, nav viss,» – uzskaita Arnis.

    «Bet vai tev nav bail krist, ņemot vērā tavu vecumu,» jautāju. «Tad nav ko braukt, ir jāguļ mājās,» strupi sarunu noslēdz Arnis Tomass un turpina pārcilāt uz darba galda izkārtotās motora detaļas.

    Tīrs metāls

    Valdis Veinbergs savos divdesmit astoņos gados pieredzi uzkrājis, braucot ar «baiku» lielajā šosejā tepat mājās – Biķerniekos, bet tad – kā viņš pats saka – kļuvis bail, un tāpēc pievērsies retro motošosejai kartadroma trasē, kur ātrums un risks tomēr nav tik milzīgs.

    «Pirms tam ar šo motociklu braucu skijoringā, bet, kā zināms, šogad ziema bija nekāda. Meklējot detaļas «Jawa» veikalā, tā īpašnieks ieteica par vajadzīgo interesēties pie Arņa. Mēs bijām pazīstami jau iepriekš. Aizbraucu. Arnis jau bija sācis darbu pie šosejas projekta. Vārds pa vārdam, un viņš pierunāja arī mani,» vēsturi skaidro Valdis.

    «Jawa», ar kuru Valdis debitēja retro šosejā, pirms tam ara sniegu un ledu skijoringa sezonā, tāpēc motocikls tika pārbūvēts un pielāgots šosejas specifikai.

    Motocikla rāmis nāk no 634. javas, bet motors un priekšējā dakša no 638. modeļa. Interesanti, ka Valdis piemin dakšu, jo pamanu uz tās pakavam līdzīgu detaļu, kādu neatminos redzējis citām javām. «Tā ir mana modifikācija.

    «Fork brace» jeb dakšas pastiprinātājs domāts, lai izslēgtu dakšas kustības. Pie slodzes līkumā viens štoks var iespiesties dziļāk nekā otrs. Līdz ar to ritenis zaudē savu ģeometriju.

    Starp citu, priekšējais metāla dubļu sargs nāk no Tomasa krājumiem,» skaidro Veinbergs.

    Abus kaulainos, rituālu pīpēm līdzīgos izpūtējus Valdis rēķinājis un metinājis pats. «Problēmas sagādāja garāžā pieejamais elektrības pieslēgums. Izrādījās, ka tas ir par vāju, tāpēc tāda puņķošanās vien sanāca. Patiesībā šie izpūtēji ir eksperimentāli, lai saprastu, kādi būtu jātaisa. Laika trūkuma dēļ izlīdzējos ar šiem pašiem. Bet rasējumi stāv datorā, nekur tie nav zuduši.» Līdzīgi kā Tomasam, arī Veinbergs sezonas laikā izpūtējus pārcēlis, lai tie nestrīķētos līkumos pret asfaltu.

    Vairums detaļu ir no javas, taču ir arī «ČZ» alumīnija riteņu diski un japāņu karburatos. «Ja skatās ar neapbruņotu aci, varētu šķist, ka nekas lieks nav darīts, taču pārveidots ir ikkatrs mezgls. Kur vien pieķeries, gribas kaut ko uzlabot vai pielabot,» atzīst Valdis.

    «Javas sēdekli taisīju «Cafe racer» projektam, tāpēc arī sprauga pie bākas ir palikusi. Process ir vienkāršs. Saliku putuplasta kaudzi, apgraizīju, špaktelēju, krāsoju un slīpēju, līdz izveidoju vajadzīgo formu. Tad to aplīmēju ar stiklašķiedru, pagaidīju, līdz materiāls sakalst un biju ieguvis sēdeklī, kuru vēl vajadzēja izlīmēt no iekšpuses. Grūtākais šajā procesā ir tikt līdz formai, protams, ja neskaita drausmīgo smirdoņu, kura jāpacieš līmējot,» procesu ilustrē Valdis.

    Viņš atzīst, ka sacensība kļūst interesanta tajā brīdī, kad ir ar ko «kosties». «Nav interesanti, ja esi stabili pēdējais vai pirmais.»

    Lai kāptu uz godpilnā augstākā pjedestāla pakāpiena, Valdim vajadzēja vien nobraukt pēdējo posmu un iegūt punktus par piedalīšanos. Neatkarīgi, kurā vietā ierindotos, viņš būtu uzvarētājs. «Pirms izšķirīgās «gonkas» nolēmu, ka nekāda muļļāšanās nebūs. Ja mauc, tad mauc līdz galam.

    Nobraucu treniņus, bet kaut kā mani neapmierināja karburators, tāpēc izjaucu un pārliku adatu. Tomēr nevarēja saprast – ir vai nav labāk, tāpēc saliku visu atkal, kā bija. Pirms iesildīšanās apļa, stāvot uz starta līnijas, atlaižot sajūgu, mocis sāka slāpt. Paskatos, benzīns gāžas no karburatora. Skaidrs, ka, visticamāk, ir ieķērusies noslēdzošā adata. Meklējot kompromisu, atgriezu benzīna padeves krāniņu tikai tik daudz, lai karburators spēj aprīt. Līkumos gāja pavisam labi, bet taisnē krāniņu griezu līdz galam. Izskatījās cerīgi, tomēr tehnika neizturēja un vajadzīgos septiņdesmit piecus punktus nesaņēmu. Kopvērtējumā biju otrais, piekāpjoties Arnim Tomasam, kurš kļuva par sacensību uzvarētāju,» savu skarbo stāstu noslēdz Valdis.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+