Mēs jebkuru no Eiropas valstīm varam pārkost!» Kā jaunais rūpnieks Andris Dlohi piecos gados apsteidza vāciešus

Vai būtu pārspīlēti teikt, ka Latvijā koku jomā esi veicis revolūciju?

Mēs esam veikuši revolūciju koka pārstrādes ziņā, bet diemžēl vietējā būvniecība nav tikusi līdzi. 98 procentus produkcijas eksportējam. Kamēr citās valstīs koku arvien vairāk lieto būvniecībā, mēs joprojām to nedarām.

Valstī, kura pilna ar mežiem… Nesen teici, ka Latvijā ar koka būvniecību pamatā saprot Maskačkas ēkas.

Informācija nu jau ir mazliet novecojusi. Šogad Latvijas Koka būvniecības klasterī runājām ar Citadeles bankas kredītanalītiķiem, kuri atzina, ka Rīgā un Pierīgā 70 procentu kreditēto privātmāju būvē no koka. Man tas bija pārsteigums. Protams, paliek jautājums – cik daudz ir nekreditēto māju, un kas notiek tālāk no Rīgas? Situācija Latvijā strauji mainās, bet citās valstīs ir labāk.

2011. gada nogalē, kad sākām plānot ražotni, mums ģimenē piedzima dvīņu meitenes. Ideja radās tieši tad, kad ar sievu bijām dzemdību namā. Mans tēvs ar biznesa partneri Māri Avotiņu pameta domu par produktu un es to sāku pētīt. Mazās pa nakti bļāva, bet es pa dienu skatījos internetā. Koka mājas izskatījās tik mīlīgas. Gribēju ko tādu taisīt arī Latvijā. Kad internetā iemetu vārdus – CLT būvniecība (Cross-Laminated Timber – krusteniskie koka paneļi), tas bija krasā pretrunā ar to, kas tolaik notika Latvijā. Pēc krīzes viss bija pelēks, būvēja tikai no betona un stikla. Redzot kontrastu starp to, ko ceļ Latvijā un kā var būvēt, man viss salikās kopā.

Kāpēc bija sajūta, ka šis bizness var aiziet?

Tajā laikā atradu vienu hrestomātisku prezentāciju. Grācas Universitātes zinātnieks Gerhards Šikhofers stāstīja par to, kas jādara ar masīvkoku. Manī norezonēja divi aspekti. Pirmais – produkts radies pirms desmit gadiem, un pa šo laiku Eiropā izveidojušās desmit ražotnes, kas kopā apgroza pārsimt miljonus.

Sapratu, ka ir grūti izdomāt ko pilnīgi jaunu un pārliecināt pasauli, ka kādam to vajag. Tad tev jābūt lētākajam. Bet CLT bija produkts ar augšupejošu tendenci. Ar katru gadu tas tiek patērēts par 20 procentiem vairāk. Mums nav jācīnās, lai kādam atņemtu klientus. Tie paši rodas. Vienkārši jāpaņem kāda daļa no augoša tirgus. Sagatavoju īsu biznesa plānu. Jau martā bija uzmetums, kā varam nonākt līdz ražotnei. 2014. gadā sakasījām visu, kas mums ar tēvu bija, piesaistījām investoru, kura ieguldījumu nu jau esmu izpircis, un gājām uz banku pēc kredīta. Pats ražotnes izveides process gan aizņēma nākamos trīs gadus. Melno darbu izdarīju es.

Nekā tāda Latvijā līdz tam nebija…

Nekā nebija pat Ziemeļvalstīs, tik kādas astoņas ražotnes Austrijā un Dienvidvācijā. Bijām pirmie, kas liela mēroga ražotni izveidoja Ziemeļeiropā un Austrumeiropā.

Vai varētu teikt, ka Eiropa no jauna atklājusi to, ko latvieši pratuši jau simtiem gadu?

(Pauze.) No koka būvēja visur. Vecākā koka celtne pasaulē – baznīca, kurai ir vairāk nekā 800 gadu, – atrodas Norvēģijā. Skandināvijā pamatā bija stāvbaļķi, Alpos un arī pie mums – guļbaļķu konstrukcijas. Negribas vilkt iekšā to padomju mantojumu… Bet 20. gadsimtā mēs visu sačakarējām. Pēc Otrā pasaules kara Vācijā, Austrijā, Čehijā atkal sāka būvēt koka ēkas, bet aiz Berlīnes mūra…

Dominēja betons.

Mēs no tā neesam izkāpuši ārā.

Tu ar savu darbu palīdzi izkāpt no padomju mantojuma.

Gribētos teikt – jā. Mums ir pabeigti vairāk nekā 1000 projektu. Gan privātmājas, gan lielie objekti – Ogres bibliotēka, Salaspils bērnudārzs, Ekziperī skola Piņķos, uzņēmums Avoti Lizumā, Latvijas Finiera stādaudzētava Zābaki. Projekti, kuros esam iesaistīti, katru gadu dažādās kategorijās saņem kādu balvu arhitektūrā un būvniecībā.

Ir dzirdēts, ka jaunie arhitekti, meklējot savu stilu, labprāt iesaistās koka projektos. Piemēram, Miķelis Putrāms. Viņš ir mūsu lielākais koka arhitekts?

Masīvkokā – pilnīgi noteikti Miķelis ar sievu Lindu Krūmiņu ir spēcīgākie arhitekti Latvijā. Vēl ir vairāki arhitektu biroji, kuri konsultējušies individuālu projektu vajadzībām, taču mūs nav uzrunājis, mēģinājis saprast neviens no pieredzējušajiem arhitektiem.

Tā ir padomju domāšana?

Nez vai padomju. Kad cilvēks 30 gadu strādā vienā stilā, kāpēc darīt ko citu?

Kopš 2017. gada Latvijā drīkst būvēt 4–6 stāvu augstas koka ēkas. Vajag vēl augstākas?

Nevajag. No 2017. gada normatīvi teorētiski atļauj būvēt no koka, bet bija prasības par kapsulāciju, sprinkleriem un citām lietām, kas koka būvniecību krietni sadārdzināja. Apburtais loks – būvēt var, bet ekonomiski nav izdevīgi. Koks finansiāli zaudēja betonam. Tāpēc šajā posmā uzcelts salīdzinoši maz objektu.

Koks sadārdzina procesu?

Tur jau tā lieta, ka ne. Norma bija nejēdzīga, bet no šā gada tā ir pamainīta. Situācija vieglāka, tagad vajadzētu būvēt vairāk.

Tādu objektu kā Ogres bibliotēka tavs uzņēmums var uzcelt nedēļā?

Mēs gadā varētu tādas 50 uztaisīt. Pasaulē ir vairāk nekā tūkstoš ēku, kas celtas no mūsu ražotā materiāla. Jautrākā atrodas Antarktīdā – Beļģijas polārā stacija, kas 2020. gadā uzcelta no mūsu CLT paneļiem.

Reiz atzini, ka esi iemīlējies kokā.

No sākotnējās idejas līdz ražotnes atvēršanai 2015. gadā koks man bija ļoti iepaticies. Taču vēlāk, kad 2017. gadā izveidojām arī metālapstrādes ražotni, sapratu, ka koks man tomēr patīk labāk. Metāls ir auksts, ciets. Bet koks – daudz siltāks un mīlīgāks.

Metālapstrādes jaunais rūpnieks Kristaps Laipnieks maija KLUBĀ teica: «Mums ir ļoti labi attīstīta kokrūpniecība. Manā skatījumā tā ir lielākais Latvijas dzinējspēks. Bet mēs vedam ārā baļķus. To ar likumu vajadzētu aizliegt. Tas ir kā pārdot jēlnaftu bez apstrādes. Kokam jārada pievienotā vērtība. Uz vietas jārada kokapstrādes rūpnīcas. Tad arī pārējās nozares būs labāk pabarotas.»

Kopš pagājušā gada oktobra esmu Latvijas Kokrūpniecības federācijas viceprezidents ar atbildību par tālākpārstrādi. Turu rūpi par ēkām un mēbelēm. Kopumā statistiski tikai 1,4 procenti no tā, ko nocērtam un sazāģējam dēļos vai zāģmateriālos, no Latvijas eksporta iziet ārā kā būvkonstrukcija.

No lapukokiem lielākā daļa ir saplāksnis, kas ir labs un dārgs produkts. Taču no skujkokiem lielākā daļa ir dēļi, papīrmalka, šķelda un granulas. Sarežģītāku būvkonstrukciju ir ļoti maz. Ja lielās zāģētavas nopērk baļķus, sazāģē un aizsūta projām, tas ir zemas pievienotās vērtības produkts. Protams, viņi apelēs pie tā, ka varēja aizvest vēl sliktāku produktu. Bet, zini, maz medaļu vari iegūt par to, ka esi izdarījis pašu minimumu.

Kad pašvaldībās rādu ciparus, daži ir ļoti nepatīkami pārsteigti. Reģionos, īpaši Vidzemē un Kurzemē, būtiskākais darba devējs ir mežsaimniecības un kokapstrādes nozare. Taču šo uzņēmumu ražotais produkts lielākoties ir ar pārāk zemu pievienoto vērtību. Bet, ja runājam par būvkonstrukcijām, tad, piemēram, Igaunija pēdējos gados būvkonstrukcijas ir eksportējusi 330 miljonu vērtībā, kovidlaikā pat 550 miljonu apmērā. Latvija tikai 50 miljonus…

Tāpat mūsu koka mēbelēm eksporta vērtība ir daudz mazāka kā kaimiņiem – ap 150 miljoniem, Igaunijai – 200, lietuvieši, kas Baltijā ir absolūtie līderi mēbeļu ražošanā, savai valstij atnes gandrīz divus miljardus.

Toties zāģmateriālus – dēļus un brusas – mēs eksportējam 2–3 reizes vairāk nekā kaimiņi. Respektīvi, kopumā atvedam vismazāk naudas pret kubikmetru.

Kāpēc pie mums nocirstam kokam ir viszemākā pievienotā vērtība? Atšķirība ir domāšanā?

Te saduras vairākas intereses. No vienas puses, kad kolēģiem no Latvijas Kokrūpniecības federācijas saku, ka tie lielie zāģētāji ir neforši čaļi, jo tikai ved dēļus projām un pat nemēģina ražot neko sarežģītāku, tad man atbild: ja gribi, ved ko citu, neviens neaizliedz.

Es gribētu neļaut vest prom baļķus, bet esam Eiropas Savienībā. Kā neļausi? No mana viedokļa ir slikti, ka Latvijas pirmapstrādātāji negrib man par tādu pašu cenu pārdot dēli kā Lielbritānijas klientam, jo tur ir ērtāks ilgtermiņa līgums. Latvija ir zaudētāja, jo man jāved dēlis no Igaunijas, bet pirmapstrādātājs aizved to uz Lielbritāniju, tā radot lielākas CO₂ emisijas kopējā transporta veidā.

Turpretī Eiropā CLT un cita tipa sarežģītie produkti pēdējos gados Eiropā ļoti attīstās tieši lielo zāģētāju ražotnēs. Austrijas un Vācijas ražotāji ir investējuši, lai no dēļa ietu uz CLT, GLT un citiem materāliem. Letiņi to nav darījuši, lielie zāģētāji 20 gadu ir sēdējuši uz viena un tā paša produkta.

Jo nauda tāpat nāk.

Situācija iesīkstējusi, lielie zāģētāji sēž uz resursa un neiet tālāk, nemēģina ražot ko jaunu. Publiskā telpa piekliegta ar to, ka tik pēc gadiem nepietrūktu baļķa. Attiecīgi visa enerģija aiziet nevis jaunu produktu attīstībā, bet gan esošā status quo noturēšanā.

Mēs par daudz cērtam kokus?

Grūti pateikt, jo neesmu iesaistīts mežsaimniecībā. Taču no dēļiem, kurus aizsūtām eksportā, Latvijā pietiktu vietas vēl 10–20 tādām rūpnīcām kā mūsējā. Mēs varam desmitkāršot naudu, ko atnes kokapstrādes nozare, ja sūtīsim prom nevis pirmapstrādātu produktu, bet ēkas, materiālus ar pievienotu vērtību.

Tu esi par to, ka jāļauj cirst mazāka izmēra kokus?

Nozare saka, ka vajag cirst jaunākus, lai izlīdzinātos ar citām valstīm. Kāds racionāls arguments te ir, bet konkrēti būvkonstrukciju ražotājiem maza izmēra kokus nevajag.

Tātad atsevišķi kokrūpnieki un nu jau bijušais ministrs pamatā rūpējās par papildu peļņu zemas pievienotās vērtības procesam.

Neņemšos apgalvot, taču lai iegūtu tikpat daudz naudas, cik iegūst kokapstrāde, nevajag vairāk koku. Ņemiet un pārstrādājiet gudrāk.

Pretēji vecajiem, lielajiem tu, darot savu darbu, jūties lielāks patriots?

Negribu salīdzināt, tācu domāju, ka ilgtermiņā es rīkojos gudrāk, nevis ievedu viesstrādniekus un ražoju pašu lēto produktu, lai sūtītu uz velns viņu zina kurieni. Strādāt gudrāk, maksāt augstākas algas ir patriotiskāk nekā skaļi bļaut par to, ka vajag zemas kvalitātes viesstrādniekus.

Cik tev darbinieku?

Pa trim uzņēmumiem 130. Man ir koks – Cross Timber Systems, būvniecība – CLT Profi un metālapstrāde – Steel Profi. Algas pret vidējo statistisko valstī ir plus 25–30 procenti.

Mēs plānojam augt gadā vismaz par 25 procentiem. Ar skaudību skatos uz IT nozari, kur dažs aug par 100–200 procentiem gadā. Apstrādes rūpniecībā tas nav iespējams.

Tu esi arī pasniedzējs.

Latvijas Koka būvniecības klasterim ir izvēles programma – koka būvniecība. Nu jau gadus astoņus šo izvēles kursu pasniedzam RTU būvinženieriem. Mans mērķis ir ne tik daudz iemācīt, kā būvēt no koku, bet parādīt – ja iesi koku virzienā, tev tiešām būs darbs, strādāsi ar skaistiem, labi apmaksātiem projektiem Eiropā un mēs turpmākos desmit gadus turpināsim augt.

Ko tu redzi studentu acīs?

Sākumā bija grūtāk, bet pēdējos gados pēc lekcijām pie mums strādāt atnāk viens, divi cilvēki.

Tev pieder frāze – izglītība koku apviļā. Inženieri ar betonu māk strādāt, bet ar koku…

Lielā mērā tā ir, kaut arī kļūst labāk. Vidzemes augstskola, RTU un LBTU cenšas šajā virzienā iet, bet Latvijā studentiem nav iespēju aizbraukt praksē un mācīties. Salaspils bērnudārzu, kurš 2025. gadā dabūja gada balvu arhitektūrā, sākām būvēt 2020. gadā. Pa to laiku viena būvinženieru paaudze ir izmācījusies.

Pagājušajā gadā Igaunijā uzbūvējām tikpat daudz publiskos objektus, cik desmit gados Latvijā. Ir divējādas sajūtas. Mēs esam malači vai tomēr pelnījuši pa ausīm? Too little too late – tā ir mana ikdienas sajūta. Dānijā, Nīderlandē, Igaunijā lietas notiek daudz straujāk, bet Latvijā…

Kāpēc?

Nav ambīciju. Tad, kad tev tās ir, grūti saprast, kāpēc citiem ambīciju nav. Nevaru paskaidrot, kāpēc citiem nav. Ja man gada beigās kontā būtu simt miljoni…

Tev arī nebūtu ambīciju?

Tieši otrādi, es vairāk ieguldītu. Sliktākais, kas var notikt, tiktu zaudēta daļa no tā. Nu un..

Kādas ir tavas ambīcijas?

Jau šobrīd esam Baltijā lielākais koka būvnieks un eksportētājs. Piecos gados ir plāns eksportā tikt līdz simt miljoniem. Ambīcijas ir turpināt būt lielākajiem Baltijā un noķert skandināvus. Mums ir plāns pa gadiem – kādas būs investīcijas, kādus produktus ražosim, ar kādiem klientiem strādāsim. Pacietīgi ejam un ceram, ka ar savu piemēru parādīsim, ka var izdarīt ko vairāk, nekā tikai sūtīt dēļus. Un tad, cerams, varēsim kaunināt citus par ambīciju trūkumu.

Kādus produktus ražosiet?

Prefabricētas koka mājas, ārēji pabeigtas – ar fasādi, logiem, jumtu. Varbūt pēc gadiem taisīsim arī no iekšpuses pabeigtas būves. Tagad ejam uz vēl augstākas pievienotās vērtības produktu. Gribam no viena klienta paņemt nevis 50 000, bet gan 200 000 eiro par pabeigtu māju. Gribam atvest uz Latviju atpakaļ daudz vairāk naudas, lai nodarbinātu inženierus un namdarus.

Tas, ko dari, nav speciāli izvēlēts zaļais kurss, bet labi ar to sader.

Absolūti. Mēs jau no sākuma bijām trenēti uz to, ka kokam jābūt konkurētspējīgam ar citiem materiāliem. Neviens investors nav gatavs piemaksāt tikai par to, ka ēkā izmantots koks, ja nav kāds finansiāls ieguvums. Piemēram, Nīderlandē investors gatavs piemaksāt, ja ir izmantots koks un tas viņam ļauj saņemt lētāku kredītu būvniecībai. Pēdējā laika skaistākā analoģija, kuras Latvijā vēl nav, – visi zina, ka, aizejot uz banku un ņemot līzingā automašīnu, ir viena likme, bet, ja ņem dīzelīti, cita, plus kredītbrīvdienas, ja – elektroauto. Ja aizej uz banku ar mērķi būvēt koka vai betona privātmāju, nauda ir viena un tā pati. Kāpēc?

Pēc izglītības esi ekonomists, bet tēvs un brālis – inženieri.

Viņi noteikti ielikuši manī sapratni par to, kā lietas strādā. Man vienmēr tas ir interesējis. Ciparus es saprotu, bet gribu saprast arī loģiku. Esmu dziļi loģisks cilvēks. Dažreiz darbā saku –

man ir sieva un trīs meitas, mājās saņemu visas emocijas, kas vajadzīgas, emocionālā puse ir pabarota. Darbā, lūdzu, tikai loģiku!

Ekonomika un iekšējā loģika tik labi iet kopā.

Deviņas klases pabeidzu Jelgavā, tad sekoja Rīgas 1. ģimnāzija un Stokholmas Ekonomikas augstskola, kur iegūts bakalaura, maģistra grāds un mini MBA.

Tu dziedot korī.

Tagad esmu paņēmis pauzi, jo pietrūkst laika, bet līdz šim dziedāju Garkalnes novada jauktajā korī – Pa saulei. Kaut kā galva jāiztīra. Šobrīd man ir 42, pirms gadiem četriem sapratu, ka dzīvē kas jāmaina. Četrus, piecus gadus pa trim reizēm nedēļā sportoju – zālē darbojos ar augstas intensitātes intervālu treniņiem.

Pirmajā dzīves posmā mācies, tad sāc pelnīt, pārdomāt savu vietu pasaulē, lai vari atdot atpakaļ sabiedrībai. Pusotru gadu vispār esmu atmetis alkoholu.

Man ir sajūta, ka visu laiku kaut kas jādara. Ja nav darbības, tad kas jāizdomā.

Tev ir tautastērps.

Gan man, gan sievai un bērniem. Tos velkam galvenokārt uz Līgo un Dziesmu svētku noslēguma koncertu. Meitas ir lepnas, ka ir latvietes. Katru vasaru ar ģimeni braucam pa Latviju.

Lielākais izaicinājums dzīvē?

Man nepatīk sentimentālisms, bet izaicinājums ir būt labam tēvam un dēlam. Mēs nekad neesam auguši naudā. Ar dziļu cieņu atceros tēvu, kurš laikā, kad dzīvojām Jelgavā, aizgāja no LLU, jo kā mācībspēks nevarēja nopelnīt. Lai pabarotu sievu, māti un četrus bērnus, ar riteni brauca četrus kilometrus uz staciju, tad ar vilcienu no Jelgavas uz Rīgu un tramvaju – līdz darbavietai, pēc tam atpakaļ. Dienā ceļā vienā virzienā viņš pavadīja divas stundas. Dažu gadu laikā no krāvēja kļuva par NELSS kokmateriālu ostas vadītāju.

Man vienmēr bijis svarīgi, lai es nepiečakarēju vecākus, lai viņi ar mani lepojas un bērni sasniedz vairāk par mani. Man jādod viņiem iespēja pilnveidoties un darīt to, ko vēlas.

Profesionāli, protams, kā katram vīrietim svarīga ir pašapliecināšanās. Pacietīgi eju savu virzienu. Apstrādes rūpniecība ir maratons, ne sprints.

Tava lielākā kļūda, kas izmaksājusi dārgi?

Kļūdu bijis daudz. Galvenās – nepareizu sadarbības partneru izvēle. Tas izmaksājis visdārgāk. Desmit gados trīs vai četri klienti nav samaksājuši par produkciju – visi letiņi. No kļūdām esam mācījušies. Pagājušajā gadā nopirkām iekārtu, bet tā nestrādā, kā nākas. Kā to uztvert – kā kļūdu vai mācību procesu?

Bieži esi dzirdējis frāzi – Latvijā tas nestrādās?

Mums viss bizness ir tāds. Bet arī eksportā tevi neviens negaida. Tas jāizkož ar zobiem. Atbrauc klients, apskatās, ka nestrādājam garāžā. Eksporttirgos bijuši miljonu līgumi, kas parakstīti ar rokasspiedienu. Ir apmaksāts avanss par 200 000 eiro. Tātad uzticas man un darbiniekiem. Un tā ir lielākā bauda.

Ko tu dari labāk nekā, piemēram, skandināvi?

Daudz ko. Viņi ir slinki, jo viņiem viss ir. Tagad arī pie mums ir tādi cilvēki. Bet Latvija ir fantastiska vieta, ja tu savāc komandu, kura ir izsalkusi un ar ambīcijām dara savu darbu!

Eksporta tirgi Skandināvijā mūs ir izaudzinājuši. Jābūt lētākam un labākam. Mums jābūt vai nu divas galvastiesas pārākiem par to pašu cenu, vai mazliet lētākiem un galvas tiesu pārākiem.

Kur sevi redzi pēc pieciem, desmit gadiem?

Mēs kā komanda būsim uzbūvējuši vēl vismaz vienu ražotni. Tajā brīdī mums vajadzētu būt Ziemeļeiropā lielākajiem masīvkoka ražotājiem.

Visu laiku dzīvoju informācijā par to, kas notiek pasaulē. Kad palasu Latvijas medijus, domāju – par ko mēs te cīnāmies, ir tāda mazuma piegarša. Te bieži vien cīnās par neko.

Daži smīkņāja, kad ekonomikas ministrs runāja par ekonomikas dubultošanu desmit gados. Ja mēs to varam uzņēmuma līmenī, kāpēc to nevar valsts līmenī?

Šobrīd augam straujām kā Vācijas un Austrijas masīvkoka ražotāji. Piecos gados esam nokļuvuši tur, kur vāciešiem vajadzēja 30 gadus. Esam viņus noķēruši ar rūpīgu, pacietīgu darbu. Mēs jebkuru no Eiropas valstīm varam pārkost! Jebkuru!

RUBRIKU ATBALSTA