Arhitekts Ivars Krasinskis: Vīrieši emocionāli, fiziski un intelektuāli kļuvuši vājāki

Vīru sarunas
Aivars Pastalnieks
Aivars Pastalnieks
5. maijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: F64
IVARS KRASINSKIS – latviešu un poļu izcelsmes arhitekts. Pagāns ar zinātnisku ievirzi. Cilvēks, kura raksturu lielā mērā veidojis kultūru konflikts. Dzīvojis Polijā, Amerikā, tagad mīt Apvienotajos Arābu Emirātos.

Tikko Dubaijā pabeigta Ivara projektētā 50 stāvu augstceltne. Kā pats saka – tas pagaidām ir labākais viņa darbs. Kā arhitekts Ivars ļoti gribētu no sevis ko atstāt arī Rīgā.  Viņš bieži redzams dažādu valstu cīņu zālēs, kur nodarbojas ar Muay Thai jeb taizemiešu boksu. Ivars lec ar izpletni kopā ar Rīgā satikto sapņu meiteni Austru – «viņa man der visās dzīves situācijās».

  • Dzimis 1971. gadā Polijā
  • ASV Arhitektu institūta un ASV Plānošanas asociācijas biedrs

Izglītība:

  • Ņujorkas vizuālās mākslas skola (1989)
  • Oklahomas Universitāte
  • (1990–1995)

Darbs:

  • Līdzdibinātājs un dizaina direktors Edge Dubai
  • (kopš 2009)
  • Vadošais arhitekts arhitektūras un plānošanas kompānijās HOK Sport (1995–2005), Burt Hill Dubai (2005–2008) un Stantec Dubai (2008–2009)
  • Ģenerālplāna izstrādātājs Dubai Motor City (2002–-2008), JEC Kingdom Tower MP (2010), KAEC Bay La Sun (2012) un citos
  • Vadošais arhitekts augstceltnes projektam 1/JBR Dubaijā – par to iegūtas 7 starptautiskas arhitektūras balvas (2020)
  • Vadošais arhitekts Yankee stadionam Ņujorkā (1995–2005)

Latvija par tevi nezina gandrīz neko.

Es pavisam neesmu zināms. Piedzimu Varšavā. Tēvs polis, pēc profesijas lāzerfiziķis, māte latviete, psihiatre. Pirms tam Rīgā viņa pabeidza konservatoriju. Tēvs kā fiziķis atbrauca uz Rīgu un nejauši satika mammu. Poliski runāju mazliet labāk nekā latviski. Tagad, kad esmu saticis Austru, daudz biežāk dodos uz Latviju. Ceru, ka man beidzot būs normāla latviešu valoda.

Kad biju mazs, katru vasaru braucu pie omītes uz Latviju. Taču tad kādu dienu mums pateica, ka ar poļu pasi vairs neielaiž Padomju Savienībā. Man bija kādi septiņi gadi.

Polijā bija sākušās kustības Solidarnošč aktivitātes.

Tēvs bija antikomunists, tāpat kā daudzi citi. Iespējams, mūs nelaida tēva dēļ. Līdz vienpadsmit gadiem dzīvoju Polijā, tad pārcēlāmies uz Ameriku.

Poļi un latvieši domā, ka ir atšķirīgi, bet tā nav. Mēs esam ļoti līdzīgi. Abās valodās ir daudz vārdu, kuri sakrīt. Krzeslo un krēsls. Latvieši ir ļoti konservatīvi, varbūt kautrīgi. Negrib daudz izteikties. Poļi ir tādi paši. Ja nepazīsti poli, tu ar viņu runā formāli. Tāpat kā ar latvieti, bet, ja viņš tevi pieņem, viss ir citādi.

Arī vēsturē mums visu laiku bijušas problēmas gan ar krustnešiem, gan krieviem un zviedriem. Visi grib mums uzbāzties ar savu kultūru.

Latvieši, poļi, lietuvieši, prūši, kas kādreiz bija, – tās ir pēdējās pagānu tautas Eiropā. Mūs saista intuitīva dabas saprašana, respekts pret to.

Tu, dzīvojot Amerikā, interesējies par pagāniem?

Esmu bijis latviešu nometnēs, mācījos vēsturi. Mammai tas bija svarīgi. Un mana poļu vecmamma ļoti gribēja, lai mamma ar mani runā latviski, jo saprata, ka ir ļoti svarīgi saglabāt kultūru. Esmu bijis dažādos apstākļos, dažādās kultūrās, taču joprojām vairāk jūtu latviešu saknes, gēnus un kultūru. Tāpat arī poļu. Jo tālāk aizbraucu no šā reģiona, jo vairāk redzu, ka starp latviešiem un poļiem nav lielu ­atšķirību.

Kad pēc ilgākas pauzes atkal atbraucu uz Latviju, viss bija ļoti mainījies, attīstījies, bija jauki redzēt tik daudz enerģijas – cilvēki iet un dara. Ir daudz labāk, nekā bija.

Tevi kā arhitektu kas pārsteidza?

Ar kājām gāju cauri Rīgas daļām, kuras atcerējos. Man patīk tas, ko sauc the scale of the city.

Rīga ir ļoti laba kājāmgājējiem, Dubaijā nekur nevar aiziet.

Jāiet pa milzīgām automaģistrālēm. Ja nedomā par kājāmgājējiem, pilsēta zaudē ļoti daudz enerģijas. Tā nav dzīva. Dubaijā dzīve balstīta uz mašīnām.

Kas tev īpaši patīk Rīgā?

Filozofu rezidence Ķīpsalā. Ļoti labs projekts. Tāds tīrs un skaidrs. Latvijas restorānos ir ļoti daudz labu interjeru. Piemēram, Amerikā šķiet, ka interjeri ir ar nodomu veidoti slikti. Latvijā ir stils un gaume. Te cilvēki saprot dizainu, prot radīt noskaņu.

Cilvēkiem šajā pasaules daļā svarīga ir izglītība, estētika. Te nav tādu lietu kā good enough. Citās valstīs cilvēki pat necenšas.

Kas ir veidojis tavu raksturu?

Kultūru konflikts. Tas bija galvenais. Kad vasarās braucu uz Latviju un apmeklēju nometnes, nebiju pietiekami latvisks. Valodu sapratu, bet nebiju vietējais. Kad aizbraucu uz Poliju, visi teica, ka neesmu Ivars, bet krievs Ivans. Vienmēr biju tāds, kurš nekur nepieder. Tā bija arī Amerikā. Mācījos no dažādām kultūrām. Viss bija jāsāk no nulles.

Sāku iet skolā, kur 99% bija meln­ādaino cilvēku. Tas bija kultūršoks.

Kad biju pieradis pie šīs kultūras, vecāki mani pārveda uz balto skolu, kaut tajā laikā iekšēji jau biju melns cilvēks, vismaz kulturāli. Atkal bija jāpielāgojas. Mainot kultūras, daudz iemācījos. Sapratu, ka kultūra nav universāla. Pašam vajadzēja izdomāt, kā no tā visa radīt jēgu.

Tolaik Amerikā sākās hiphopa kultūra, tā man interesēja. Sapratu, ka varu krāsot un zīmēt, grafiti man bija visatbilstošākais. Grafiti bija galvenais iemesls, kāpēc kļuvu par arhitektu.

Kā tu sevi definē? Esi arhitekts, dizainers?

Es vienmēr būšu arhitekts, bet negribu sevi ierobežot. Esmu veidojis simtiem projektu, no tiem daži desmiti ir uzbūvēti. Vienalga, vai tā ir arhitektūra, māksla vai sports, vienmēr ir kādi apstākļi, kurus vajag saprast un novadīt līdz loģiskam mērķim. Man patīk organizēt lietas, interesē struktūras – kā cilvēki kopā strādā, kā sadarbojas, mani ļoti interesē process. Visinteresantākās lietas var notikt tad, kad dizainē pašu procesu. Man patīk atrisināt kompleksas problēmas.

Kā nonāci līdz Dubaijai?

Pēc Ņūdžersijas ar vecākiem pārvācos uz Oklahomu un tur studēju arhitektūru. Sāku strādāt firmā Hok sport, šobrīd Populous, kas būvēja stadionus visā pasaulē. Mācījos gan būvēšanu, gan pilsētplānošanu. Tad parādījās iespēja strādāt Dubaijā. Neviens negribēja braukt – nē, nē, nē. Es teicu – tas ir ļoti interesanti. Jo esmu tāds curious monkey – zinātkārs. Man patīk jaunas situācijas. Uz Dubaiju atbraucu 2001. gadā pēc 11. septembra. Amerikā tobrīd apstājās daudz jaunu projektu. Aizbraucu un projektēju Dubaijā sacīkšu trasi.

To, kur bija paredzēts F1, bet nekad nav notikusi nevienas sacensības.

Jā, problēma ir tāda – lai tiktu F1 kalendārā, vajadzēja Bērnijam Eklstonam samaksāt apmēram 50 miljonus, jo viņu šis reģions ne pārāk interesēja. Trase bija privāts projekts, bet Dubaijas pašvaldība nebija ieinteresēta maksāt. Tagad tur notiek dažādi pasākumi. Nesen bija 24 hour Race izturības sacensības.

Dubaijā biju apmēram gadu. Projekts beidzās, braucu atpakaļ. Sāku strādāt ar Ņujorkas Yankee stadium pēdējo versiju, kas tagad ir uzbūvēta. Kādu dienu bija zvans no Dubaijas – brauc pie mums strādāt. Tas bija labs, izdevīgs ­ielūgums.

Nodarboties ar biznesu Dubaijā ir vieglāk nekā Amerikā un Eiropā?

Ir citādi. Neviens Dubaijā nevar dzīvot kā pastāvīgais iedzīvotājs. Ir tikai īstermiņa rezidentu vīzas uz diviem vai trim gadiem, un tās saistītas ar darbu. Ja es vai kāds no maniem cilvēkiem mainītu darbu, tas ir – uz redzēšanos! Ir daudz birokrātijas, kuras Eiropā nav.

Dubaijā vairāk nekā 80% ir ārzemnieku. Pilsētā ekonomika ir ātri attīstījusies, daudz kas notiek. Tā ir laba vieta arhitektam, ir daudz lielu projektu. Esmu te jau 15 gadu. 2009. gadā izveidoju savu firmu Edge.

Visus cilvēkus ar dažiem izņēmumiem pats pieņemu darbā. Man ir spēja saprast, vai cilvēkam ir laba enerģija, pat ja portfolio nav tik labs. Tādu cilvēku var iemācīt. Dažiem ir ļoti labs portfolio, bet enerģija slikta. Enerģija ir vissvarīgākā.

Dubaijā šmaukties var?

Ko tas nozīmē?

Nemaksāt nodokļus, optimizēt.

Nodokļi ir ļoti mazi un vienkārši, tā ka nav nekāda jēga šmaukties. Tas būtu ­stulbi.

Kurā valstī ir tavs labākais projekts, ar ko lepojies?

1/JBR Dubaijā. Visu veidoju pats ar komandu, kuru izvēlējos. Tā ir 50 stāvu celtne, no kuras paveras 100% skats uz visām pusēm – Palm Jumeirah, Dubai Eye, Skydive Dubai… Šī celtne uzbūvēta tā, lai no katra dzīvokļa, katras istabas būtu skats uz šīm trim ainavām. Lifti ir būvēti tā, ka lifta lobby telpa jau ir daļa no dzīvokļa.

Projekts atmaksājās ļoti ātri. Kad tikām līdz trešajam stāvam, lielākā daļa ēkas jau bija pārdota. Pat ja neviens vairs nenopirktu nevienu dzīvokli, ēka būtu atmaksājusies.

Jo vecāks kļūstu, vairāk attīstos, jo tīrāks kļūst mans darbs. Arhitektūra, kura prasa daudz paskaidrojumu, nav intuitīvi saprotama cilvēkam, nav laba.

Rīgā ir tik daudz vietu, kur var ko labu izdarīt tāpēc, ka ir labs pilsētas plāns.

Tā ir viena no labākajām pilsētām, ko zinu. Te ir enerģija un dzīve, viss, ko var gribēt. Varu staigāt pa centru, noparkot mašīnu. Daudzās pilsētās, piemēram, Varšavā, centra nav, ir milzīga problēma ar plānošanu, visur jābrauc ar mašīnu. Lielākajai daļai pilsētu nav nekādas auras, ir tikai problēmas.

Tas nav sentimentālisms, es to saku kā cilvēks, kurš ir ieinteresēts un izglītots pilsētu dizainā. Pilsētas plānošana ir ļoti svarīga, es redzu, ka Rīgā tā darbojas daudz labāk nekā citās pilsētās.

Es piederu pasaulei, bet vislabāk jūtos Latvijā. Te satiku Austru. Pirms gada mēs aizbraucām līdz Baltijas jūrai un februārī ielēcām ūdenī. Tajā brīdī sapratu, ka tā tiešām ir vieta, kur mans ķermenis jūtas vislabāk. Nezinu, kāpēc.

Un ja nebūtu Austras?

Latvijā tik un tā jūtos labāk nekā citur. Es gribēju šeit atbraukt, pat nezinot, ko ­meklēju. Pirms desmit gadiem, kad izšķīros no sievas, atkal sāku iet uz randiņiem, mēģināju saprast, kas notiek starp vīriešiem un sievietēm. Secināju, ka vīriešu kultūra ir aizgājusi uz leju. Viņi emocionāli, fiziski un intelektuāli kļuvuši vāji. Un tā ir visā pasaulē.

Kāpēc? Kas notiek?

Sievietēm, kuras pazīstu, bija problēmas – viņas mēģināja atrast vīrieti, kurš būtu pārliecināts. Mediji visās valstīs ir apmēram vienādi. Tie vīriešus virza uz to, ka viņiem jābūt smalkākiem, emocionālākiem. Kultūra ir ļoti spēcīgs, nopietns spēks. Kultūra ir tā operētājsistēma, ap ko darbojas mūsu smadzenes.

Tu gribi teikt, ka kultūra spiež virsū sajūtu, ka vīriešiem jākļūst mīkstākiem?

Šobrīd tā ir. Pirms tam bija cita kultūra – vīriešiem bija jābūt vīrišķīgiem. Šobrīd tā jaunajos vīriešos radījusi šaubas, kuras pēc tam ir ļoti grūti aizmirst, tas traucē izaugt par īstiem vīriešiem, viņi šaubās visu dzīvi.

Tu sevi uzskati par stipru vīrieti?

Ja ieeju telpā, parasti ir divas reakcijas – sievietes uzmet aci, vīrieši paskatās uz mani un tad uz savām kājām. Viņi vairs neko negrib teikt. Neesmu nekāds Kazanova, bet nejūtos arī nedrošs. Par sevi nešaubos.

Mēdz teikt, ka Eiropas vīrieši ir vāji, jo daudzi pēc kara auguši bez tēva.

Es to jutu arī Amerikā, vidējais vīrietis ļoti daudzās valstīs nav par sevi pārliecināts.

Kā ir musulmaņu zemēs?

Dubaijā redzu to pašu. Teorētiski vīrieši ir tādi mačo, grib sevi parādīt kā kungu, bet, kad redzu viņu attiecības ar sievietēm, lielākā daļa nezina, ko darīt. Cenšas, bet sanāk jocīgi, un sievietes par to smejas. Starptautiskās kultūras izmaiņas skar visus.

Musulmaņu pasaulē sieviete taču pakļaujas vīrietim.

Tā ir tikai teorija. Esmu tur dzīvojis pietiekami ilgi. Oficiāli tēvs ir ģimenē svarīgākais, viņš nosaka, kā visam jābūt. Varbūt dažās vietās tā ir, bet ikdienā arī pie konservatīvajiem musulmaņiem redzu, ka sievietēm ir ļoti liela ietekme. Vīriešiem nepatīk iet uz mājām, jo tā ir sievas teritorija. Tur viņi neko nevar atļauties. Tāpēc labprāt paliek ar draugiem darbā vai iet dzert tēju un smēķēt ūdenspīpi.

Kādi tev dzīvē bijuši grūtākie brīži?

Visgrūtākais bija, kad aizbraucu uz Ameriku un bija jāsāk viss no nulles. Es nerunāju angliski un nesapratu, kas ap mani notiek. Biju pavisam apmaldījies. Bet neuzskatu sevi par upuri, man bija vajadzīga šī dzīves pieredze, lai varētu saprast, kā paņemt sevi rokās un kaut ko izveidot. Tas bija drusku random, bet, kad bija iespējas, es tās izmantoju. Es nebūtu arhitekts ar savu firmu Dubaijā, ja nebūtu sapratis situāciju un to mainījis.

Dzīvē ir bijuši lieli triecieni?

Visa dzīve ir viens liels trieciens.

Jo?

Būt no divām kultūrām un nepiederēt nevienai. Tad braukt uz trešo kultūru. Biju par jaunu, lai saprastu fundamentālās pārmaiņas manā dzīvē. Tie visi bija lieli triecieni. Skolas laikā bija kautiņi.

Ņujorkā sāku iet mākslas skolā. Kaut man bija labas atzīmes, sapratu, ka Amerikā nav būtiski, vai esi labs mākslinieks, svarīgi ir taisīt networking. Man tajā laikā tādu iespēju nebija. Pievērsos arhitektūrai un sāku studēt Oklahomā. Arī tas bija ­trieciens, jo salīdzinājumā ar Ņujorku tā ir pavisam cita kultūra, cita mūzika, citādi cilvēki.

Esi kādreiz juties nosists zemē?

2008. gada krīzē.

Ko tu darīji? Lietoji alkoholu?

Nē, gāju kačāties. Saistība starp ķermeni un smadzenēm ir ļoti svarīga. Ja ķermenis jūtas labāk, arī smadzenēm ir labāk, un var atrast risinājumus dažādām problēmām, kuras pirms tam nebija iespējams saprast. Kad bioķīmija, kas ir smadzenēs, nav pareizi sabalansēta, grūti domāt skaidri. Bioķīmija ir saistīta ar ķermeni. Grūtos brīžos eju kačāties vai uz cīņu zāli.

Kam tu tici?

Kā latvietis jūtos kā pagāns. Bet esmu arī diezgan racionāls un ticu zinātnei.

Tici sev vairāk nekā debesīm?

Bez šaubām. Omārs Haijams, persiešu dzejnieks, astronoms, bija liels ateists. Viens no retajiem slavenajiem ateistiem musulmaņu pasaulē. Viņam ir poēma, kurā teikts, mēģināšu pārtulkot, – neskaties uz tukšajām debesīm, domājot, ka tās palīdzēs, debesis ir tūkstoškārt bezpalīdzīgākas nekā tu.

Cilvēki ticēja astroloģijai un domāja, ka kaut kas ir rakstīts zvaigznēs un tas notiks arī uz zemes. Haijams teica – tā nav, sistēmas attīstās mehāniski. Debesis ir tukšas, tur ir zvaigznes un nekādu dievu nav. Tā kā pašam vajag būt patstāvīgam.

Kādi, tavuprāt, ir lielākie pārbaudījumi vīrieša dzīvē?

Ir dažādas sfēras, kur vajag pārbaudīties, – intelektuāli, fiziski un emocionāli. Tās ir trīs svarīgākās. Vīrietim kopš evolūcijas ir ļoti svarīgi saprast konfliktus. Mūsdienu paaudzes cenšas bēgt tā vietā, lai konfliktu saprastu un risinātu. Bet cilvēks, ejot cauri konfliktiem, var attīstīties. Tie ir biznesā, personīgajā dzīvē – tos vajag saprast.

Dažādās valstīs – gan austrumos, gan rietumos – ir daudz vīriešu, kuri baidās. Bailes ir dabiskas, bet, ja ar tām arī viss beidzas, nevaram attīstīties. Un jaunatne baidās vēl vairāk. Vēsturiski vīriešiem bija jāzina, kā tādos brīžos rīkoties. Bez tā mūsu senči nevarētu izdzīvot visu mūsu pagātni.

Te arī atbilde, kāpēc vīrieši kļūst vāji, – viņi mūk no ­konfliktiem.

Tā ir ļoti svarīga lieta. Tāpēc eju uz cīņu zāli. Vienalga, vai tu cīnies kā karavīrs vai uz ielas, vai tikai cīņu zālē – ja tu baidies no šīs situācijas, tu baidīsies arī no citām.

Treniņos bieži vien savainojos. Kad dabū zilu aci un tāds atnāc uz darbu, tas ir okay. Ķermenis ir radīts, lai to lietotu. Cilvēki baidās no tā, ka kāds viņiem pieskarsies, kaut kas būs par grūtu vai par asu. Ķermenis ir diezgan izturīgs, ja tam ļauj tādam būt. Tie, kuri visu laiku iet pie daktera, domā, ka ir daudz slimāki, nekā tiešām ir. Psihosomatiskās slimības kļūst arvien vairāk izplatītas.

Kad sāku iet uz cīņu zāli, ļoti ātri sapratu – vienmēr ir kāds, kurš var mani piekaut.

Tas nenozīmē, ka jāapstājas un nav jāmēģina būt labākiem. Tas tikai nozīmē, ka mēs neesam tik labi, kā domājām. Tā ir viena no lietām, kura vīriešiem pazudusi. Viņi nekad nav sevi testējuši, pārbaudījuši dažādās situācijās, bet uzskata sevi par baigajiem varoņiem. Fiziskā cīņa ir viens no visvieglākajiem veidiem, kā sevi pārbaudīt. Bet ne vienīgā. Var iet arī uz debatēm, kur jācīnās par savām domām. Ja cilvēks to nav praktizējis, viņam ir ļoti grūti būt loģiskam savā domāšanā.

Kā tu rīkojies ielu konfliktos?

Man nebūtu problēmu aizstāvēt sevi un citus, bet es zinu, ka ­neuzvarēšu, ja kādu piekaušu. Ir arī tā mazā iespēja, divi vai trīs procenti, ka viņam būs nazis vai kas cits. Tādā situācijā labāk iet prom. Nav svarīgi cīnīties ar tādu, kas nav tā vērts.

Vislabākie cīnītāji, kas cīnās profesionāli, saka to pašu – nekaujies uz ielas. Ja man kādreiz ir problēma, piemēram, Dubaijas sastrēgumā, es saku – okay, šeit ir mans telefona numurs, tur ir mana sporta zāle, satiksimies pēc divām stundām.

Un tālāk?

Nekas vairs nenotiek. Dubaijā nedrīkst kauties uz ielas. Tas ir vēl nelegālāk nekā Eiropā. Neviens nav pieņēmis manu izaicinājumu ­doties uz zāli.

No kā tu baidies?

No lietām, ko nevaru kontrolēt. Lielām pārmaiņām pasaulē. Ja es būtu viens, man būtu vienalga, bet, tā kā esmu ceļā uz precēšanos, negribētu būt situācijā, kad esmu prom no Austras un nevaru ceļot.

Baidies no vecuma?

Nē, vecums nav problēma. Man ir jau 48. Neesmu čempions, bet esmu daudz labākā formā nekā lielākā daļa no divdesmitgadniekiem. Daudzi jaunāki arhitekti tikai sēž un kliko ar savu peli datorā, neko citu ­nedara.

Es bieži neeju pie ārsta. Reizi trijos mēnešos nododu asins analīzes, līdz šim viss ir bijis kārtībā.

Ar gadiem saglabāt formu būs arvien grūtāk.

Bet ir jādzīvo – tā ir zen situācija. Neuztraukties. Vajag saprast, kas notiek, ko var darīt, kontrolēt un ko nevar. Daudzi padodas, citi vēl piedalās dzīvē. Man bija draugs Dubaijā, viņam bija panākumi darbā, viņš bija ļoti atlētisks, spēlēja volejbolu, visām meitenēm ļoti patika. Viņam bija skaista meitene. Un tad slēpojot draugs salauza mugurkaulu, kājas nekad vairs nedarbosies. T

agad viņš izveidojis instagramā kontu – nulle padošanās. Ir citi mērķi dzīvē. Viņš ir čempions starp riteņbraucējiem, kuriem neklausa kājas. Viņam vairs nebūs tādu attiecību ar meiteni, kā bija paredzētas no evolūcijas skatījuma, bet viņš nav padevies, dara to, kas viņam svarīgi. Visus kaut kādā situācijā ķermenis pieviļ, bet tas nenozīmē, ka ir jāpārstāj cīnīties.

Tu esi kādreiz raudājis?

Parasti raudu, kad esmu ļoti priecīgs, laimīgs. Kad esmu iemīlējies.

Esi emocionāls?

Nē, es tā nejūtos. Bet es nebaidos no tā, ka man ir grūti vai slikti. 2008. gadā bija milzīgs trieciens visai pasaules ekonomikai.

Firmā, kurā tolaik strādāju, biju viens no pieciem direktoriem, mums bija jāatlaiž lielākā daļa no 600 cilvēku. Daži raudāja, daži neteica neko. Tā bija ļoti emocionāla situācija.

Man nešķiet, ka sliktas situācijas ir iemesls, lai raudātu. Svarīgi ir nebūt emocionālam, bet saņemt sevi rokās un saprast, kas notiek, šis ir fakts a, b, c, d, e – šie fakti kopā nozīmē to, man ir jādara tā, jāmēģina iet uz priekšu.

Kādos brīžos tu uzvelc uzvalku?

Dažreiz ir tādas formālas situācijas. Pašreiz kultūra ir tā mainījusies, ka a suit and any kind of clothing is a question of semiotics. Drēbes – tā ir semiotika. Drēbes ir simbols, bet simboli mainās. Vēsturē bijuši daudzi specifiski apģērbi, kuri savā laikā apliecināja, ka cilvēks ir bagāts, gudrs. Tās pašas drēbes šodien izskatītos jocīgi.

Naudai tavā dzīvē ir liela nozīme?

Nē, nauda nāk un iet, tas notiek ciklos. Es nemēģinu kļūt par bagātnieku.

Cilvēkam, kurš pieķēries naudai un tā viņu visu laiku dzen, ir daudz mazāk brīvības, jo nav daudz izvēļu. Man vienmēr ir kāda izvēle.

Brīvība ir tad, kad nav mantu pārsvara. Jo mazāk mantu, jo vairāk elastības. Ja man nav nekā, tikai rokas bagāža, varu braukt rīt, piemēram, uz Āfriku, dabūt labu projektu un pēc tam – naudu. Ja ir daudz lietu, kuras jātur vienā vietā, es nevaru to visu darīt. Es daudz neraizējos par to, cik naudas man būs nākamgad.

Negribu teikt, ka ir labi vai slikti. Ir tā, kā ir. Pietiekami, lai es varētu braukāt pa zemēm, meklēt projektus, jaunus klientus. Varu pieņemt lēmumus, kas varbūt ir riskantāki, bet zinu, ka no tā kaut kas var sanākt. Fortis Fortuna Adiuvat.

Kura valsts tev maksās pensiju?

Es nedomāju par pensiju. Jau kopš 20 gadu vecuma dzirdu, ka man, kad sasniegšu attiecīgos gadus, Amerikā pensijas nebūs. Pašam jāveido situācija, kad vienmēr varu nopelnīt. Mana pensija ir manā galvā tāpēc, ka esmu dažas lietas iemācījies, esmu diezgan labs arhitekts, zinu, kā uztaisīt projektus, kā nopelnīt klientiem naudu ar labu dizainu, un ar to varu sevi apliecināt. Bet paļauties uz valdībām, pensijām un domāt, ka tās man palīdzēs, ir naivi.

Tu gribētu būt dubultpilsonis?

Man jau ir Polijas un Amerikas pilsonība. Gribētu arī Latvijas pilsonību.

 

Teici – esmu diezgan labs arhitekts. Kāpēc ne labs, izcils?

Kad cīnāmies ringā, mēs nesakām – esmu vislabākais, jo vienmēr ir kāds vēl labāks. Kāds vienmēr zaudēs, pat ja kādu laiku bijis vislabākais. Nevaru pateikt objektīvi, ka esmu vislabākais arhitekts pasaulē, jo citi sasnieguši daudz vairāk. Bet tas, ko esmu sasniedzis, ir okay.

Pirmajos septiņos karjeras gados uzbūvēju augstākus, vērienīgākus un dārgākus projektus nekā daudzi dzīves laikā. Esmu ieguvis daudz starptautisku balvu un pieveicis slavenas firmas, lai dabūtu projektus. Vienmēr domāju par nākamo projektu, tāpēc gandarījuma nekad nebūs. Varbūt sevi pārāk kritizēju, bet vienmēr domāju par to, ko nākamreiz varētu izdarīt labāk.

Kāds ir tavs nākamais projekts?

Namībijas ziemeļos ir vieta ar nosaukumu Tsumeb, kur projektēju jaunu pilsētas daļu – tur būs medicīnas universitāte, kuras kopējā platība pārsniedz trīs miljonus kvadrātmetru. Ir arī ļoti interesants projekts pie Abū Dabī, saukts par Masdar, kur piedalos kā viens no arhitektiem, lai veidotu ilgtspējīgu pilsētu. Šobrīd ekonomiskā situācija arhitektiem nav labvēlīga. Arhitekti spiesti cenas laist uz leju. It sevišķi Tuvajos Austrumos.

Bet, kā jau teicu, es par naudu tik daudz neraizējos. Svarīgāk ir veidot ko jaunu un labu. Nevis – vienalga, kur, vienalga, kā, lai tikai nopelnītu.

Tu gribētu Rīgā ko uzbūvēt?

Bez šaubām. Man patīk pilsētplānošana, un Rīgā ir ļoti daudz iespēju.

Kāpēc tev tas ir svarīgi?

Man tiešām patīk šī pilsēta. Pasaulē nav daudz tādu vietu, kur var staigāt no viena gala līdz otram un justies omulīgi kā mājās. Ir daudz jaunu pilsētu, kur viss uzbūvēts mašīnu dēļ. Dzīves tur vairs nav. Tās nav ērtas gājējiem.

Rīgā ir kāda vieta, par kuru var teikt – lūk, te varētu kaut ko izdarīt?

Noteikti – tās ir salas Daugavā.

Vai tev būtu svarīgi pietuvoties Latvijas arhitektu videi?

100%, jo neviens Latvijā mani nepazīst. Esmu bijis RISEBA, kur kā vieslektors novadīju lekciju arhitektūrā. Man patīk Latvija, tās kultūra. Domāju, ka latvieši labāk nekā cilvēki Rietumeiropā saprot ilgtspējību.

Tur rietumos ir tāda abrahamiska, reliģiska kultūra, kur cilvēks ir boss dabai. Bet mēs kā pagāni saprotam dabu, dabiskās līnijas.

Ar dabu jāstrādā kopā, nevis pret. Nākotnē vislabākie arhitekti tiešām būs atbildīgi par dabu un nevarēs vairs melot par sava dizaina ilgtspējību, kā diemžēl daudzi tagad dara. Latvieši dabiski saprot ilgtspējību. Daba ir mūsu kultūras pamats. Es būtu pavisam cits arhitekts, ja nebūtu latvietis.

Kam jānotiek, lai tavs projekts Rīgā parādītos?

Vajag satikt cilvēkus, kuriem ir idejas. Tu man jautāji – kur būtu tā vieta, kur es gribētu ko uzbūvēt. Vispirms vajag izpētīt, bez tā nevar. Vajag izvēlēties vietu, kura ir laba no dažādiem aspektiem – ar labu lokāciju, infrastruktūru, labu finanšu plānu un spēju atbalstīt ekonomiku un kultūru. Tam jābūt loģiskam, ne emocionālam lēmumam.

Ir daudz vietu, kur es skatos – wow, tā ir ļoti skaista. Bet es neesmu arhitekts, kurš domā tikai par skaistumu. Jābūt loģikai. Tādi projekti noteikti ir, vajag tikai satikt pareizos cilvēkus, kuri par šīm lietām domā. Bieži bijis tā – atnāk klients un saka: mums ir sešas vietas, kur varam būvēt. Es piedalos izpētē, domājam kā komanda – klients, es un konsultanti. Visu vajag saprast un darīt ļoti pārdomāti. Es labprāt to darīšu Latvijā.

Latvijas Nacionālā bibliotēka tevi ­uzrunā?

Nezinu procesu, bet zinu, ka tā nav tā pati bibliotēka, kuru Birkerts pirms tam bija uzprojektējis. Lai vai kā, tas ir ļoti svarīgs nams Latvijā. Birkerts ir ļoti labs arhitekts. Es to nesaku tikai tāpēc, ka esmu latvietis. Esmu bijis dažādās vietās, skatījies uz būvēm un domājis – kas to ir uzbūvējis? O, tas ir Birkerts! Es viņu ļoti cienu.

Tu bieži Rīgā redzi ēkas, kas neiederas – tāds kārtīgs feils?

Pasaulē lielākā daļa arhitektūras ir diezgan feilīga. Tā kā es šajā ziņā neesmu tik jūtīgs. Pasaulē ir daudz sliktas arhitektūras, bet neteiktu, ka arī Rīgā tādas ir daudz. Tā bieži vien ir kāda celtne no komunisma laikiem. Teorētiski neiederas, bet kaut kādā veidā kopā ar citām ēkām strādā, veido saderību.

Dzirdēts, ka Latvijā trūkstot lielu ambīciju un tas redzams arhitektūrā.

Domāju, ka latviešiem netrūkst ambīciju. Lai būvētu, vajag ne tikai labu ideju, interesantu vietu, bet arī ekonomisku loģiku. Ja nav tik daudz naudas, nav jēgas būvēt ko lielu tikai tāpēc, ka ir milzīga vīzija. Vajag domāt, kāda ir ilgtermiņa ekonomiskā un kulturālā ietekme. Domāju, ka te ir vairāk iespēju, nekā cilvēki iedomājas.

Tu ļoti daudz sporto.

Man patīk cīņas sports. Agrāk tas bija kungfu – ļoti skaists stils, bet tas nav praktisks, lai kautos. Tagad galvenokārt nodarbojos ar Taizemes boksu, kikboksu. Tie ir ļoti praktiski.

Apmēram gadu lecu ar izpletni. Man ir 120 lēcienu. Kad iepazinos ar Austru, aizbraucām uz Dubaiju kopā lēkt.

Kas tev Austrā iepatikās?

Austra ir advancēta sieviete, kura var darīt visu. Man taisni tādu vajag. Daudzi vīrieši baidās, ka sieviete var kaut ko darīt labāk nekā viņi. Sievietes un vīrieši domā, ka ir konkurenti. Šī ideoloģija tiek atbalstīta visā pasaulē. Es vienmēr esmu domājis otrādi. Ja tu gribi būt partneris, nav nekādas jēgas sacensties. Ir jāpalīdz. Mēs ar Austru viens otru līdzsvarojam: es viņai iemācīju Muay Thai, viņa man – lēkt ar izpletni.

Jo spēcīgāku un gudrāku sievieti satieku, jo labāk. Es negribu, lai sieviete būtu tikai skaista un neko nedarītu. Tas nav interesanti. Dubaijā tādu ir daudz. Man vajag partneri dzīvei. Sievieti, kura ir patstāvīga, kura nekautrējas, nešaubās par sevi. Vienmēr esmu gribējis tādu partneri, un tādu es atradu Austrā.

Jūs esat saderinājušies?

Jā, pirms trim dienām (saruna notika janvārī – aut.).

Mīlestība ir dieva dāvana?

Kura dieva?

Es nezinu.

Vīrieši nereti domā, ka atradīs to vienu un viss būs par 100%. Bet viņi maldās – satiek vienu sievieti, un ar to paliek. Bet var būt kāda cita, trīs sievietes, desmit, ir labākas? Viņi paliek ar pirmo tāpēc, ka baidās.

Pazīstu vīriešus, kurus sieva neciena, bet viņi baidās situāciju mainīt, jo domā, ka neviena cita viņus negribēs. Viņiem nav pārliecības. Un tā ir liela problēma vīriešu kultūrā.

Viņi baidās atlaist un meklēt ko labāku. Es vienmēr zināju, ko gribu. Virzījos uz priekšu, līdz atradu Austru, kura man der visās dzīves situācijās.

Manā dzīvē ļoti svarīgs ir radošums, tā vienmēr bijis – no bērnu dienām. Gribu blakus partneri, ar kuru varu radīt jaunas realitātes, jaunas situācijas.

Varbūt precēties vispār vajag tikai 48 ­gados?

Domāju, ka precēties nav svarīgi. Papīrs neko nemaina.

Bet tu taču esi ceļā uz precēšanos. Kas ­notika?

Kaut kāda maģija. Sākumā Austra teica, ka negrib ilgtermiņa attiecības, es arī ne. Pēc dažiem mēnešiem sapratām, ka gribam precēties.

Bet vispār – 95% cilvēku nevajadzētu precēties nekad, tas nav veselīgi. Cilvēki parasti precas tāpēc, ka domā – ir laiks. Ļoti reti esmu saticis vīru un sievu, kuri ir laimīgi, kuriem nav konfliktu, kuri nav greizsirdīgi. Es negribu būt kopā ar greizsirdīgu sievieti un pats negribu būt greizsirdīgs. Negribu visu dienu domāt – ko viņa tur dara? Bet cilvēki tādās situācijās dzīvo.

Tā vietā, lai apvienotos, vīrieši un sievietes cīnās par to, kuram būs pārsvars. Tādā situācijā nav vērts precēties. Ja tev nav partnera, kuram vari uzticēties, kāpēc to darīt? Tad daudz labāk būt vienam.

Tu jau esi bijis precējies?

Jā, Amerikā ar irānieti.

Viņas dēļ iemācījies persiešu valodu.

Jā, jo biju iemīlējies. Kad pārcēlāmies uz Dubaiju, nonācām jaunā situācijā. Strādāju 18 stundu dienā, tas nebija pietiekami, lai saturētu laulību. Mums ir divi bērni, adoptējām Irānā no bērnunama. Tagad viņi ir jau pieauguši un dzīvo Irānā.

Ar irāņu sievieti dzīvot kopā bija ­sarežģīti?

Irāņi nav reliģiski. Viņi ir daudz tuvāki Eiropas kultūrai, nekā mēs iedomājamies. Irāņiem daudz svarīgāka ir vecā persiešu kultūra. Viņi ļoti lepojas, ka bijusi Persijas impērija, poēzija, māksla, viņi par to runā visu laiku.

Dubaijā viegli atrast sievieti?

Ļoti viegli. Te viņas ir no visām pasaules daļām.

Attiecībās ar arābu sievieti jābūt ­uzmanīgam.

Esmu bijis tādā situācijā. Man bija draudzene no Libānas. Viņas brālītis – ļoti reliģisks – nolēma, ka mums jāprecas. Vienā brīdī man bija jāparaksta līgums, ka es māsu vairs neredzēšu tāpēc, ka negribēju precēties.

Tu bieži esi dusmīgs?

Es cenšos nedusmoties uz cilvēkiem. Tie, kuri iet tikai uz darbu un nedara neko citu, ir visbīstamākie, ļoti viegli dusmojas, ir biedējoši. Esmu ievērojis, ka cilvēki, kuri apmeklē cīņu zāles, ir ļoti mierīgi. Viņiem ir pozitīvas attiecības ar citiem.

Tu jau no bērnības esi mierīgs?

Nē, kā jau minēju, pusaudža gados biju pavisam pazudis. Nebiju pārliecināts, daudz šaubījos. Nesapratu, kā dzīvot cilvēku sabiedrībā, biju mazs, dumjš un agresīvs. Bet tas, ka man tajā laikā bija grūta dzīve, nenozīmē, ka varu visu dzīvi tā dzīvot. Bieži dzirdu, kad citi saka – kad biju mazs, māte mani nemīlēja, tēvs bija ne tāds. Viņi ar to attaisno savu negatīvo rīcību šajā laikā. Taču tagad esi pieaudzis un vari visu mainīt.

Vīriešu un sieviešu kultūra kļuvusi par upuru kultu. Pasaule viņiem darījusi pāri, tāpēc viņi kļuvuši par agresīviem idiotiem. Ej cīnies, izdzīvo savu konfliktu. Būt mierīgam ir ļoti svarīgi. Ja nav miera, nav kontroles. Ja nav kontroles, neko nevar izdarīt. Nemierīgi cilvēki pieļauj ļoti daudz stulbu kļūdu, jo viņi vienmēr apjukuši. Ar tādu prāta stāvokli viegli zaudēt jēgu savās darbībās.

Savulaik man palīdzēja meditācija. Es to daru joprojām, bet ne tik bieži. Tagad mana meditācija ir cīnīšanās, strādāšana un vispār dzīvošana.

Arhitekta projekti:

Intervija publicēta žurnālā Klubs Nr.3, 2020.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+