No sikspārņu asinīm līdz peļu kažociņiem. Uzacu modes neprātīgā vēsture

Dievu svētība

Senajā Ēģiptē izteiksmīgas uzacis bija ne tikai modes lieta – uzskatīja, ka biezas, garas, tumšas uzacis pasargā no nelaimes un ļauniem gariem. Šo modi mirstīgajiem dāvāja Saules dievs Hors un viņa piķamelnās, bargās putna uzacis. Gan sievietes, gan vīrieši uzacis iezīmēja gandrīz līdz deniņiem. Šim nolūkam kalpoja kols jeb kajals – viens no senākajiem kosmētikas līdzekļiem pasaulē, kuru Āfrikā un Tuvajos Austrumos pazīst jau vairāk nekā piecus tūkstošus gadu. Tolaik to gatavoja, saberžot stibnītu – mirdzoši pelēku minerālu. Ar to apvilka arī acis – uzskatīja, ka kajals pasargā redzi (kaut gan tas bija tālu no patiesības – stibnīts satur svinu).

Savukārt dabiski kopā saaugušas uzacis bija īpaša dievu vēlības zīme.

Dzimis laimes krekliņā vietā senie ēģiptieši būtu varējuši teikt – dzimis ar vienu uzaci.

Kas zina, varbūt tā arī teica. Arī Senajā Grieķijā kopā saaugušas uzacis – kā meksikāņu māksliniecei Frīdai Kālo – bija izsmalcināta skaistuma zīme. Un ja vēl komplektā nāca nelielas ūsiņas (arī kā Frīdai), laimīgā būtne tika cildināta kā dailes etalons. Tāpēc dāmas, kas sejas apmatojuma ziņā bija skopāk apdāvinātas, šo trūkumu maskēja, izmantojot ogli vai citas krāsvielas.

Nemirstīgie naktstauriņi

Par īstenu mākslas darbu uzacis kļuva Senajā Ķīnā mūsu ēras sestajā gadsimtā, Tanu dinastijas laikā. Tolaik Ķīnas galvaspilsēta Sjaņjana bija kļuvusi par Zīda ceļa epicentru, kam pāri pūta dažādu kultūru ietekmju vēji. Par izsmalcinātu aksesuāru uzacis kļuva imperatores Vū Dzetiaņas laikā, kura ir vienīgā sieviešu kārtas imperatore Ķīnas vēsturē.