Rīga +18°C 
«Labrīt» un «labu nakti» bija ikdiena, interese vienam par otru – patiesa. Bija vakari, kad katrs savā valstī sēdējām videozvanā, dzērām vīnu – katrs pie sava kamīna – un klausījāmies viens otra uzlikto mūziku. Man tajā laikā pārsvarā skanēja Markševica saldi sērīgās dziesmas. Dažreiz apraudājos, jo šķita, ka es viņu gribu blakus. Mans dānis vienmēr atzvanīja, ja uzrakstīju, ka skumstu. Un viņš vienmēr savā nosvērtajā balsī apjautājās, kā man iet, mierināja. Tieši tas, ko vientuļai sievietei vajag. Sapņu vīrietis.
Žēl tikai, ka tik tālu, bet mūsu laikmetā attālumi nav nepārvarami. Vienā nedēļas nogalē izdomāju doties uz Vīni, bet iepriekš pateicu, ka lidoju pastaigāt pa pilsētu. Nešaubījos, ka viņš atradīs iespēju ierasties mani satikt. Un – atrada. Kad iznācu no lidostas, viņš tur stāvēja un skatījās uz mani. Nepakustējās ne soli pretī, gaidot, kad es pati viņu pamanīšu. Bijām viens otru redzējuši tikai bildēs un videozvanos.
Emocijas plūda pāri malām, jau kad viņu saskatīju pa gabalu.
Dānis gaidīja mani, atspiedies pret sienu, pār plecu nevērīgi pārmetis somu. Vēl nodomāju – mēs plānojam pavadīt divas dienas kopā, un viņam maza plecu somiņa. Vēlāk izrādījās, ka neko jau vairāk arī nevajadzēja…
