Trīs cilvēku radītas traģēdijas: kā korporāciju alkatība un korupcija indēja un nogalināja tūkstošus

Rana Plaza sabrukšan

Traģēdija Bangladešā, kas pāris minūšu laikā laupīja tūkstošiem dzīvību. 

Dārdoši skaļa, putekļaina, piesvīdusi, smaga – Daka un tās piepilsēta kā vienmēr nepagurusi pulsēja, mēģinot sadzīvot divdesmit miljoniem pilsētas iedzīvotāju. Aprīlis Dakā ir gada negantākais mēnesis, kad musonu sezonas gaidās gaiss ir nokaitēts un vēl pirms saullēkta termometra stabiņš jau ir aizsniedzis divdesmit septiņus grādus, bet dienas karstumā jāpacieš vairāk nekā četrdesmit grādu svelme. Ātrās palīdzības sirēnas nevarīgi cenšas pārkliegt pilsētas troksni, steidzot pie karstuma nomocītajiem, bet nakts stundās ēkas vai pat ielas laiku pa laikam iekrīt pilnīgā tumsā, kad kārtējo reizi pārkarsis kāds elektrības ģenerators. Pieplakuši ledusskapjiem un ventilatoriem, ļaudis gaida nākamo darba dienu – iespēju tikt pie kāda dolāra, kas pabarotu gan pašus, gan ģimeni. Tas bija 2013. gada 24. aprīlis, diena, kas ne vien Bangladešas, bet visas pasaules vēstures atmiņā paliks kā viena no tumšākajām. Tā bija diena, kad pāris minūšu laikā izdzisa vairāk nekā tūkstotis dvēseļu. 

Vēlāk gan atklājās, ka zināms satraukuma vējiņš iestāžu gaiteņos gan bija pūtis, taču ātri vien nomierināts ar dažiem rokasspiedieniem un naudaszīmēm pilnām aploksnēm.

Rana Plaza bija industriāla piecstāvu ēka Dakas pievārtē, kurā darbojās vairāki veikali, bankas, darbnīcas, kā arī piecas dažādas apģērbu fabrikas, kurās ik dienu tapa apģērbu kaudzes ar zīmoliem, ko pazīst katrā pasaules nostūrī, valstī, lielpilsētā. Arī pie mums, Latvijā. Ik dienas pie šujmašīnām fabrikās locījās vairāki tūkstoši muguru – lielākoties sievietes. Te jāpiezīmē, ka apģērbu ražošana ir lielākais zilonis, kas balsta Bangladešas ekonomiku un pabaro miljoniem lielu un mazu ļaužu. Aizvien jaunas un jaunas fabrikas un darbnīcas aug cita pie citas kā sēnes pēc vasaras lietus – ātrāk un ātrāk, lai aizpildītu pasaules aizvien pieaugošo izsalkumu pēc pēdējās sezonas kleitām un aksesuāriem, pēc jaunākā piegriezuma džinsiem un džemperīšiem. Atļaujas? Inspekcijas? Pārbaudes? Darbinieku tiesības? Bangladešā – turklāt šajā industrijā – visi šie jēdzieni ir sveši. 

Rana Plaza centrs nebija nekāds izņēmums. Ēka bija uzcelta bez būvatļaujas un speciālistu uzraudzības, vēl tika piebūvēti daži stāvi, turklāt tos līdz ūkai piebāza ar smagu tehniku. Drūmās plaisas, kas izķēmoja papīrplānās centra sienas, dienā pirms traģēdijas pavērās kā platas, izmisīgi kliedzošas mutes. Ēkas uzraugi todien uzklausīja vairākas sūdzības, taču atgaiņājās no tām kā no uzmācīgām mušām. Līdz dienas beigām darbinieku neapmierinātība jau bija uzrūgusi kā saskābusi zupa karstā dienā. Brieda streiks, kas Bangladešā, atšķirībā no Francijas, Itālijas vai Spānijas, ir nepieredzēts retums. Ļaužu piebāzta līdz pašām maliņām, valsts ir kā mūžam dzīvs, milzīgs skudru pūznis – ja viena skudra nospiesta, tās vietā tūliņ stājas piecas citas, tāpēc skudras pieradušas klusām paciest arī vissāpīgākās netaisnības. Taču todien gaisā brieda patiess izmisums. Izbrīnījušies laiskie uzraugi vaicāja pēc padoma centra īpašniekiem – kā lai rīkojas, ja darbinieki sola rīt uz darbu nenākt? Īpašnieku atbilde nepārsteidza – vai nu rīt no rīta katrs darbinieks ir savā vietā, vai atlaisti tiek visi un algu tiem neredzēt! 

Tā streiks beidzās, pat nesācies. Nākamajā rītā vēl mazā gaismiņā visas skudras rātni pulcējās pie Rana Plaza durvīm, gatavas kārtējam darba cēlienam. Gaidīt nācās kādu brīdi – naktī centrā bija pazudusi elektrība un miegaini elektriķi riktējās ap strāvas ģeneratoriem. Ar apmēram stundas kavēšanos centra durvis tomēr tika atvērtas un negribīgi sāka rūkt mašīnu motori, bet ap tām paklausīgi pulcējās strādnieki. Taču dienas darbi tā arī nesākās – rūkoņas atmodinātas, sienas sāka drebēt un krakšķēt.