«Tu no tā Neimaņa uzmanies! Viņš savas meitenes bieži maina.» Indras Filipsones un Zigurda Neimaņa 50 kopdzīves gadi

Katram savs stāsts

Indra un Zigurds 50 gadu kāzu jubileju nosvinēja pirms gada. 31. jūlijā viņi atzīmēs 51. laulības gadadienu. Kāda atmiņās palikusi lielās jubilejas diena?

Indra: Jubileju mums sarīkoja meitas. Bijām tikai ģimene un mana māsa. Jubilejas programma sākās Saulkrastos, apskatījām mākslinieces Ramonas Pēkšēnas izstādi, tad braucām uz Minhauzena muzeju, kur saģērbāmies tā laika tērpos, sataisījām bildes, Pernigeles krodziņā paēdām pusdienas. Atbraucām mājās, un vakarā meitas mūs aizveda uz Dzintariem, uz koncertu Brodvejas ritmi.

Vakaru vadīja Egils Melbārdis, viņa dēls Gustavs tur piedalījās, un koncerta laikā vienā brīdī Egils pateica, ka skatītāju vidū ir viņa teātra kolēģis Zigurds Neimanis ar sievu un viņiem šodien ir 50 gadu kāzu jubileja. «Lūdzu aplaudējam!» Mēs cēlāmies un klanījāmies. Tas bija negaidīti un ļoti sirsnīgi!

Zigurds: Tā tas bija, jā. Par šo notikumu mums ar Indru versijas sakrīt, bet daudzos citos gadījumos mums ir katram savs stāsts.

Indra: Kad es lasu intervijas ar Zigurdu, kurās neesmu bijusi klāt, viņš tur ir sastāstījis dieva zīmes. Par to, kā iepazināmies, mēs stāstām pilnīgi citus notikumus. Man spilgtāki ir pirmie. Viņš tiem pāriet pāri. Atceras tos, kas bijuši jau pēc gada.

Zigurds: Tu gribi teikt, ka es atceros tikai tos, kad bijām jau precējušies?

Indra: Tu atceries faktu pie trauku veikala Tērbatas ielā, kad teici, ka tos traukus man nopirksi, kad būsim precējušies, un uzskati, ka tā bija reize, kad iepazināmies, bet tas jau bija ilgi pēc tam.

Iepazināmies mēs pie kinoteātra Daile kases, kad tu man pienāci klāt.

Blakus bija gleznu ierāmēšanas darbnīca, biju tur ienesusi ierāmēt man uzdāvinātu Brektes gleznu un pie reizes iegāju nopirkt biļetes uz kino. Tu pienāci un teici: «Labdien!» Atbildēju: «Labdien! Bet mēs neesam pazīstami.» – «Tāpēc jau es sveicinos, lai iepazītos!» Tā bija pirmā reize.

Zigurds: Es Indru biju redzējis vienā kompānijā. Noskaidroju, ka viņa dejo ansamblī Daile, un aizgāju uz koncertu paskatīties.

Indra: Mēs gājām uz vieniem krogiem – uz Putnu dārzu, Kazu un Skapi. Es redzēju, ka viņš tur sēž. Neimanis spēlēja toreizējā Drāmas teātrī, bija jau zināms aktieris.

Zigurds: Jā, tāds es tur sēdēju – ar gariem matiem, prievīti ap galvu. Tas bija hipiju laiks, un es arī tam virzienam sekoju. Man bija bikses ar platiem galiem, puķains krekls. Izskata dēļ divas reizes mani aizveda uz čeku. Sēdējām bariņš uz trepēm pie Anglikāņu baznīcas, piebrauca berta un mūs savāca. Aizveda, pierakstīja, kas mēs esam, bet vairāk neko. Otrajā reizē, kad savāca, teica, ka man kādu diennakti būs jāpasēž.

Sacīju, ka man jāiet uz darbu un, ja es neieradīšos, viņiem būs lielas nepatikšanas.

Vajadzēs atmaksāt milzīgas naudas par norauto izrādi, kurai tūlīt jāsākas, un man jābūt uz skatuves. Laikam bija piezvanījuši uz teātri un jautājuši, vai tiešām tāds tur strādā. Kļuva nopietni un pateica, ka es varu iet.

Indra: Pateikšu godīgi – es nekad nedomāju, ka mēs varētu apprecēties. Neimaņa donžuāna slava gāja viņam pa priekšu. Dejoju Dailē, man bija labs draugs mūziķis.

Zigurds: To es nezināju!

Indra: Mēs nebijām tādi draugi, bet vienkārši – draugi. Ieraudzījis mani kaut kur kopā ar Neimani, brīdināja: «Tu no tā Neimaņa uzmanies! Viņš savas meitenes bieži maina.»