Rīga +16°C 
Vai ir labi ēst mazāk?
Vecumdienās apetīte nedaudz var mainīties, taču izteikta tās samazināšanās nav jāuzskata par pašsaprotamu novecošanas procesu. Ja cilvēks sāk ēst stipri mazāk nekā līdz šim, tas ir signāls, kam jāpievērš uzmanība, runājot par izmaiņām ēšanas un dzeršanas paradumos, uzskata pieredzējusi vispārējās aprūpes māsa un Rīgas Stradiņa universitātes docētāja Ilze Gricius.
Viņa gan praksē, gan teorijā ir pētījusi depresijas, trauksmes un stresa simptomu saistību ar ēšanas uzvedību vecāka gadagājuma cilvēkiem.
«Ar gadiem cilvēkam var samazināties fiziskā aktivitāte, mainīties garšas un smaržas uztvere, ātrāk parādīties sāta sajūta, var būt lēnāka gremošana, sausuma sajūta mutē, aizcietējumi, zobu vai protēžu problēmas, grūtības sakošļāt noteiktus produktus. Arī medikamenti var ietekmēt apetīti, garšu, siekalu izdalīšanos, kuņģa darbību vai izraisīt sliktu dūšu. Tāpēc cilvēks var ēst mazāk nevis tāpēc, ka viņam vairs nevajag, bet tāpēc, ka ēšana kļuvusi grūtāka, nogurdinošāka vai mazāk patīkama,» norāda Ilze Gricius, piebilzdama, ka vecāka gadagājuma cilvēkiem veselības pasliktināšanās nevienmēr sākas ar augstu temperatūru vai stiprām sāpēm.
Reizēm pirmās pazīmes ir nogurums, apetītes zudums, svara samazināšanās, vājums, apjukums vai atteikšanās no ēdiena.
«Īpaši svarīgi ir nepalaist garām nepietiekama uztura risku. Ja cilvēks ēd mazāk, viņš var neuzņemt pietiekami daudz olbaltumvielu, enerģijas, vitamīnu un minerālvielu. Tas var veicināt muskuļu masas un spēka samazināšanos, nespēku, kritienu risku, sliktāku brūču dzīšanu, uzņēmību pret infekcijām un lielāku atkarību no citu palīdzības. Turklāt nepietiekams uzturs ne vienmēr nozīmē tikai izteiktu tievumu.
Arī cilvēkam ar lieko svaru var trūkt olbaltumvielu, šķiedrvielu, vitamīnu un citu organismam vajadzīgu uzturvielu.
Un te var veidoties vēl viens apburtais loks: cilvēks ēd sliktāk, tāpēc kļūst vārgāks, bet vārguma dēļ viņam ir grūtāk iepirkties, gatavot maltītes un kustēties, tāpēc ēšana kļūst vēl vienveidīgāka un nepietiekamāka. Ja tam klāt nāk vientulība, depresija, trauksme, sāpes vai hroniskas slimības, šis loks var kļūt vēl ciešāks,» tā vispārējās aprūpes māsa.
Viņa, balstoties pieredzē, iesaka baudīt apjomā mazākas, taču biežākas maltītes: «Ja liela porcija rada nepatiku, labāka ir neliela porcija uzturvielām bagāta ēdiena vairākas reizes dienā. Svarīgi, lai tas būtu ne tikai viegls, bet arī pilnvērtīgs – ar olbaltumvielām, piemēram, olām, zivīm, gaļu, piena produktiem, pākšaugiem. Ja ir grūti košļāt vai norīt, ēdiena konsistenci var pielāgot, taču nevajadzētu to padarīt uzturvērtības ziņā nabadzīgu.»
Tuviniekiem viņa iesaka vērot ne tikai seniora šķīvi, bet arī viņu pašu. Vai apģērbs nav kļuvis brīvāks? Vai cilvēks nav vājš? Vai viņš vairāk guļ, retāk iziet no mājas, biežāk krīt, ir apātisks vai vieglāk aizkaitināms? Vai viņš dzer pietiekami? Vai nav grūti iepirkties, pagatavot sev maltīti, košļāt vai norīt ēdienu?
«Ja apetītes zudums ilgst vairāk nekā pāris nedēļu, ja samazinās svars, zūd spēks, parādās rīšanas grūtības, slikta dūša, sāpes, apjukums, izteikts nogurums vai cilvēks sāk atteikties no ēdiena, ir jāvēršas pie ģimenes ārsta, lai izvērtētu veselības stāvokli, medikamentus, mutes dobuma un arīdzan psihisko veselību. Tātad – mazliet mazāka apetīte vecumdienās var būt sastopama, bet izteikta ēšanas uzvedības maiņa nav norma. Īpaši tad, ja tā ietekmē svaru, spēku, ikdienas aktivitātes vai dzīvesprieku,» uzskata Ilze Gricius.
Kādai jābūt pareizai maltīšu kārtībai?
«Ja nav ārsta noteiktu īpašu diētas ierobežojumu, vecāka gadagājuma cilvēkam vislabāk der regulāra, daudzveidīga un uzturvielām bagāta ēšana. Tas nenozīmē sarežģītu ēdienkarti. Drīzāk – skaidru dienas ritmu, kurā ir brokastis, pusdienas, vakariņas un, ja nepieciešams, viena vai divas nelielas uzkodas. Vecumdienās regularitātei ir liela nozīme. Ja cilvēks ēd tikai tad, kad sagribas, bet apetīte jau tā ir mazāka, var nesanākt uzņemt dienas enerģijas, olbaltumvielu, šķiedrvielu, vitamīnu un šķidruma normu. Organismam patīk ritms – līdzīgi kā medikamentiem, miegam un kustībām,» skaidro pieredzējusī aprūpes māsa.
Viņa atgādina par trim galvenajām maltītēm dienā. Brokastīm nav jābūt lielām, bet tām vajadzētu dot spēku dienas sākumam.
Pusdienās vēlams iekļaut siltu, pilnvērtīgu maltīti. Vakariņas var būt vieglākas, bet tām nevajadzētu pārvērsties tikai par tēju ar maizi vai cepumiem.
Ja apetīte ir maza, labāk izvēlēties mazākas porcijas, bet ēst biežāk.
«Katrā galvenajā ēdienreizē būtu vērts domāt par trim lietām: olbaltumvielām, dārzeņiem vai augļiem un graudaugiem vai kartupeļiem. Olbaltumvielas ir īpaši svarīgas, jo vecumdienās muskuļu masa un spēks var samazināties ātrāk. Par maz uzturā bieži mēdz būt šķidruma, dārzeņu, augļu, ogu, pilngraudu produktu, pākšaugu un šķiedrvielu. Iemesli var būt ļoti praktiski – grūtāk sakošļāt svaigus dārzeņus, nav spēka gatavot, ir ierobežoti ienākumi, nav ieraduma, cilvēks dzīvo viens vai dod priekšroku pazīstamiem, vienkāršākiem ēdieniem.
Tāpēc nav jāspiež obligāti ēst lielas salātu porcijas, dārzeņus var sautēt, vārīt zupās, samalt biezenī vai izvēlēties sezonālus un vieglāk sakošļājamus produktus,» ierosina Ilze Gricius, piebilstot, ka mūsu uzturā mēdz būt par daudz cukura, saldumu, baltmaizes, konditorejas izstrādājumu, sāls, piesātināto tauku un ļoti pārstrādātu produktu. Tas gan ne vienmēr nozīmē, ka cilvēks apzināti ēd nepareizi. Dažkārt šie produkti ir lētāki, mīkstāki, vieglāk pieejami, ilgāk glabājas un neprasa gatavošanu. Ja cilvēks dzīvo viens, viņam var šķist nepraktiski gatavot pilnu maltīti tikai sev, tāpēc vieglāk ir paņemt maizi, cepumus, sieru, desu vai tēju ar kaut ko saldu.
Divi litri ūdens dienā?
Ieteikumu, ka katram dienā jāizdzer vismaz divi litri ūdens, Ilze Gricius uzlūko par pārmēru vienkāršotu: «Ikdienā jādomā ne tikai par ūdeni, bet par kopējā šķidruma uzņemšanu. Šķidrumu dod ne tikai glāze ūdens, bet arī tēja, piens, kefīrs, zupa, sulīgi augļi, ogas un citi produkti ar lielāku ūdens daudzumu. Ūdenim vajadzētu būt pamata dzērienam, bet nav pareizi domāt, ka cilvēks ir padzēries tikai tad, ja dzēris tīru ūdeni. Ja nav ārsta noteiktu ierobežojumu, praktisks orientieris varētu būt aptuveni 6–8 glāzes šķidruma dienā, sadalot tās visas dienas garumā.
Eiropas geriatrijas uztura vadlīnijās kā orientieris minēts, ka vecāka gadagājuma sievietēm ikdienā būtu vēlams izdzert vismaz ap 1,6 litriem dzēriena, vīriešiem – ap 2 litriem dienā, ja vien nav klīniska iemesla rīkoties citādi.
Tomēr tā nav universāla recepte.
Tas ir orientieris, no kura sākt domāt par pietiekamu hidratāciju. Vecumdienās slāpju sajūta var kļūt vājāka; cilvēks var būt par maz dzēris, bet vēl nejust izteiktas slāpes. Par nepietiekamu šķidruma uzņemšanu var liecināt sausa mute, tumšāks urīns, reibonis, galvassāpes, aizcietējumi, izteikts nogurums, apjukums, nestabilitāte vai biežākas urīnceļu problēmas. Dažreiz atūdeņošanās vecāka gadagājuma cilvēkam izpaužas nevis kā slāpes, bet kā pēkšņs vājums, apjukums vai kritienu risks. Vairāk škidruma parasti nepieciešams karstā laikā, pastiprinātas svīšanas gadījumā, pie drudža, caurejas, vemšanas, pēc lielākas fiziskas slodzes, kā arī tad, ja cilvēks ēd mazāk un līdz ar ēdienu uzņem mazāk šķidruma. Pietiekams šķidruma daudzums ir svarīgs arī aizcietējumu gadījumā. Tomēr arī šajās situācijās jāvērtē cilvēka kopējais veselības stāvoklis,» skaidro Ilze Gricius.
Viņa norāda, ka ir slimības, kuru gadījumā šķidruma daudzumu nedrīkst palielināt pēc savas iniciatīvas. Īpaši uzmanīgiem jābūt cilvēkiem ar sirds vai nieru mazspēju, dialīzi, izteiktu tūsku, šķidruma uzkrāšanos organismā, atsevišķām aknu slimībām, kā arī gadījumos, kad ārsts ir noteicis šķidruma ierobežojumu. Šādās situācijās frāze dzeriet vairāk ūdens, tas vienmēr nāk par labu neatbilst patiesībai. Ja ir sirds vai nieru slimība, piemērotais šķidruma daudzums jāprecizē pie ārsta.
Ir vēl kāda delikāta lieta: daudzi vecāka gadagājuma cilvēki apzināti dzer mazāk, jo baidās no biežas urinēšanas, nesaturēšanas, nakts celšanās, situācijas, kur tualete nav viegli pieejama.
Bailes nepespēt uz labierīcībām ir saprotamas, un jāmēģina palīdzēt tās mazināt, noskaidrojot, kas tieši senioru traucē, nevis teikt: tev vienkārši vairāk jādzer! Labāk ir saprast, kas tieši traucē.
«Dažreiz risinājums nav dzert daudz vairāk, bet dzert gudrāk – nelieliem malkiem visas dienas garumā, nevis vakarā visu uzreiz. Daļai cilvēku palīdz tas, ka vairāk šķidruma uzņem dienas pirmajā pusē un pēcpusdienā, bet vakarā dzer mazāk, lai naktī nevajadzētu bieži iet uz labierīcībām. Tomēr šķidrumu nevajadzētu pārmērīgi ierobežot tikai tāpēc, lai nebūtu jāiet uz tualeti. Ja urinēšana ir ļoti bieža, pēkšņa, sāpīga, ar nesaturēšanu vai traucē ikdienai, tā ir veselības problēma, par kuru jārunā ar ārstu, nevis jārisina, atturoties no padzeršanās. Praktiski palīdz glāze ūdens no rīta, glāze ēdienreizēs, neliela pudele redzamā vietā, mīļā krūze, ūdens ar citrona šķēli, ogām, piparmētru vai gurķi, silta tēja, ja auksts ūdens nepatīk, un zupa pusdienās. Galvenais – padarīt padzeršanos par regulāru un patīkamu ikdienas ritma daļu, nevis par pienākumu,» māca pieredzējusī vispārējās aprūpes māsa.
