Dzīvžogs slinkajiem neeksistē. Kas jāzina, pirms dārzā stādi zaļo mūri

Mans dzīvžogs, kaimiņa zaļā zona un vēl sēta pa vidu – šī ir diezgan klasiska aina daudzu Latvijas privātmāju pagalmos, ja vien nav palaimējies ar lielu teritoriju. Eiropas dārzu kultūra no šīs nevajadzīgās prakses atteikusies jau sen, jo privātuma nodrošināšanai pilnībā pietiek ar vienu dzīvžogu vai tā kombināciju ar sētu.

Dzīvžoga stādīšana un uzturēšana nav lēts prieks, tāpēc daudz vērtīgāk vismaz sākumposmā būtu investēt savu naudu un laiku nevis dzīvžoga stādos, bet gan sarunās ar kaimiņiem par abpusēji izdevīgāko risinājumu. Daudzkārt viens no galvenajiem mērķiem, plānojot dzīvžogu, ir radīt tik augstu mūri, lai pat kaimiņš no otrā stāva neredzētu, ko liksi vakariņu galdā.

Lai gan vēlme ir cilvēcīgi saprotama, daudzu pašvaldību saistošajos noteikumos ir skaidri definēts, kādi ir dzīvžoga augstuma griesti, tāpēc stādīšana un veidošana uz savu galvu var beigties ar naudas sodu.

Gribēt skaistu dzīvžogu ir tikai viena stāsta daļa. Otra jau ir nedaudz piņķerīgāka, jo dzīvžoga apkopšana un uzturēšana prasa rūpes un laiku, kura cilvēkam jau tā vienmēr ir par maz. Un, ja pagalmā vēl gozējas puķu dobes, augļu koki un vasaras labumu siltumnīca, tiešām der kārtīgi apdomāt, vai un cik pamatīgs dzīvžogs ir nepieciešams.

Tūjas – populāras, ātraudzīgas un salīdzinoši lētas

Visbiežāk Latvijā redzam tūju dzīvžogus, un tam ir vairāki praktiski iemesli.