«Esmu darījis lietas, kas pašam nešķiet labas. Ko tagad – nošauties?» Aināra Ērgļa grēksūdze

– Santa Anča: Šī man ir paradoksāla situācija – intervēju personību mūsu izdevniecības žurnālam, kuru pirms divdesmit gadiem pati esmu atlaidusi no darba. Bet kas tavā dzīvē ir ­paradoksāls?

Man visa dzīve ir viens paradokss. Vectēvs – profesors Ēvalds Ezerietis, vairogdziedzeru operāciju labākais speciālists, Stradiņu Ķirurģijas klīnikas vadītājs, nodzīvoja 99 gadus. Ļoti dominants tēls. Māte – profesora Ezerieša meita Māra Ērgle. Tēvs Egīls Ērglis – mākslinieks, reāla bohēma. Taisīja lielas izstādes un nesa mājās labu piķi. Kā teiktu mana draudzene, nelaiķe ārste Ilze Aizsilniece, – bērnībā man tika iedots fantastisks starta laukums.

Māte, vectēvs un vecmāmiņa – visi ārsti. Bet ko ārsti piedod dzīvei? Cinismu. Tas ir pirmais paradokss. Piedzimu kā mazs, jauks puisēns. Galīgi nebiju piemērots spēlēt ­vīrieti, ja tā var izteikties.

Man ir arī piecus gadus jaunāks brālis. Bet ir arī slēptais stāsts. Pirms mums bija māsiņa, kura nomira deviņu mēnešu vecumā ar meningītu. Vecāki pieņēma lēmumu nākamajiem bērniem to nestāstīt. Bet man bija sajūta, ka es atnācu divreiz. Pirmo reizi kā meitene un tad vēlreiz kā džeks, bet būtībā joprojām esmu tā meitene. Pirms trim gadiem man beidzot tas saslēdzās kopā. Kāpēc mani vairāk uzrunā sievietes? Kāpēc džeki nepatīk? Vīrieša enerģija konceptuāli ir uz iznīcināšanu vērsta.

Tas bija kā nolikts KĀRDINĀJUMS. Tu intervē cilvēkus, kuriem ir piķis, vara un ietekme. Protams, es to gribēju.

– Vecāki tevi ļoti mīlēja, ­viņiem biji pārsteigums?

Tā bija nenormāla mīlestība, varbūt pat par daudz. Piecus gadus biju vienīgais. Tad nāca otra trauma – piedzima brālis, kurš visu sačakarēja. Gribēju viņu noindēt. Uztaisīju mannas putru un reāli bēru iekšā zilos graudiņus.