Paši vien šo putru esam ievārījuši
Ilggadējā Līgatnes dabas taku zvērkope Velga Vītola atzīst, ka Līgatnē strādā jau 45 gadus. «Tā ir mana vieta uz šīs pasaules,» saka viņa. Arī šis pavasaris nav pagājis bez satraukuma. Pavasara vētra nopostīja lapsu voljēru, un brīvībā devās lapsu ģimene – Loreta, Bonija un Klaids. «Boniju un Klaidu izaudzināju no mēneša vecuma. Ne pie viena viņi klāt nenāca, pat pie manis, bet atpazina gan. Klaids bija drošākais no trijotnes un cītīgi sekoja, kur liku barību, vienmēr uzpasēja savas glabātuves – nedod Dievs, ja viņš bija noracis olu un es gāju garām,» smejas Velga.
Pēdējos gados lāči kļuvuši par vienu no apspriestākajām dabas tēmām Latvijā. Daudzi baidās, citi sajūsminās, vēl citi pieprasa atļaut lielo dzīvnieku medības.
«Nav tā, ka lāči pēkšņi kļuvuši drosmīgāki. Vienkārši cilvēks arvien biežāk ielaužas viņu teritorijā, izzāģē mežus,» teic Velga.
Viņa uzsver – neatkarīgi no tā, vai nākotnē lāču skaits tiks regulēts, cilvēkiem būs jāiemācās ar tiem sadzīvot. «Tagad internetā smalki aprakstīts, kā rīkoties, ja sastop lāci. Jautājums, cik daudz cilvēks no tā atcerēsies un pildīs, kad ar lāci nonāks aci pret aci,» saka Velga un piebilst: «Daudziem šķiet, ka medības atrisinās problēmas, bet visus lāčus taču nenošaus. Ar tiem, kas paliks, tāpat būs jāsadzīvo.»






























































































































































