🎁 Atver rakstu izlasi un iegrimsti lauku idillē ar SANTA+ 🎁 
Kāpēc pirms svarīga darba pēkšņi gribas iztīrīt visu māju? Stāsts par mūsu prāta viltībām
Jau otro gadu apgūstu geštaltterapiju. Tās teorētiskajā ietvarā liels uzsvars ir likts uz psihes aizsardzības mehānismu atpazīšanu un izprašanu. Un izrādās – ir aizraujoši un vērtīgi atpazīt un analizēt, kā šie mehānismi izpaužas arī manā ikdienas dzīvē.
Foto: Ground Picture / Shutterstock
Izvairīšanās
Novirzīt uzmanību vai enerģiju
Jāatzīst, ka viens no psihes aizsardzības mehānismiem, ar kuru visbiežāk saskaros ikdienā, ir defleksija. Tā ir izvairīšanās no tieša kontakta ar kādu situāciju vai emocijām, tā vietā novirzot uzmanību un enerģiju uz citu tēmu. Piemēram, intelektualizējot, jokojot vai citādi izkliedējot pieredzēto. Un, lai gan man gribētos domāt, ka es pati tā nedaru nemaz, tā tomēr nav. Kaut vai tas, ka līdz brīdim, kad uzsāku šī raksta veidošanu, pagāja krietns laiks.
Būtībā ik reizi, kad man jāsāk darbs pie kāda jauna raksta, man sākas prokrastinācija – apzināti atlieku rakstīšanu, enerģiju novirzot uz citām lietām.
Jo šķiet, ka rakstīšana prasīs lielu koncentrēšanos, kā arī rezultāts nav tūlītējs. Pirms ķēros pie šī raksta, Valsts ieņēmumu dienestā iesniedzu gada nodokļu pārskatu gan sev, gan mammai, gan viņas kaimiņienei, kā arī iztīrīju māju (pat nomazgāju logus). Jo šajās visās lietās rezultāts ir redzams uzreiz un dod labi padarīta darba sajūtu. Pie rakstu darbiem agrāk vai vēlāk tomēr ķeros (tam palīdz termiņi), jo jūtu atbildību par to, ko kādam esmu apsolījusi izdarīt. Bet visvairāk jau tomēr, lai saglabātu cieņu pret sevi.
Projekcija
Piedēvēt savas emocijas otram
Reizēm pati arī esmu bijusi iekšēji izvairīgā pozīcijā. Tas ir brīžos, kad darba izpildei nav norunāti stingri noteikti termiņi, tomēr laiks iet, un man jau pašai sāk parādīties nepabeigta darba izjūta, kas visu laiku dzīvo kaut kur pakausī. Vajadzētu uzrakstīt un atvainoties par kavēšanos ar darba izpildi, taču reizēm šādu ziņu nosūtīšanu atlieku un atlieku.
Saprotu, ka tā notiek tāpēc, ka no sarakstes biedra gaidu ļoti negatīvu reakciju un dusmas. Patiesībā – projicēju uz viņu savas izjūtas. Un tas ir vēl viens psihes aizsardzības mehānisms – projicēt jeb piedēvēt otram kādas savas sajūtas un reakcijas. Lieki teikt, ka pati agrāk bieži iekšēji dusmojos, ja kāds kavējās ar atbildēm man. Bet vēl biežāk savā galvā esmu izfantazējusi, ko, manuprāt, domā un jūt citi cilvēki.
Tagad gan, pieslēdzot apzinātību, ar savām projekcijām cīnos, arī izmantojot vairāku grāmatu autores Keitijas Bairones (ASV) metodi Darbs. Kad sāku atkal domāt par to, ko varētu domāt vai just citi cilvēki, uzdodu sev šādus četrus jautājumus:
