«Mēs rīkojāmies tā, kā praktiskie latvieši nedara.» Ciemos Sanitas Reinbergas iedvesmas dārzā

«Atzīšos – bez dārza tiešām es nespētu dzīvot. Dārzs ir manas dzīves sastāvdaļa, manis pašas otra puse. Ja man atņemtu dārzu, arī manis nebūtu. Savu sapņu dārzu pirmoreiz redzēju deviņdesmitajos gados Vācijā, kur nokļuvu pēc Bulduru Dārzkopības vidusskolas beigšanas. Strādāju stādaudzētavā, saimnieki dzīvoja turpat uz vietas, un viņu krāšņajā dārzā klienti brīvi varēja staigāt, visu skatīties un baudīt. Latvijā toreiz vēl nekā tāda nebija, tomēr es nodomāju – arī man kādreiz tā būs!

Pirms 20 gadiem, kad nodibinājām stādaudzētavu, mēs ar vīru Raivi atnācām uz šejieni dzīvot ar trim maziem bērniņiem. Sekojām savam sapnim. Īstenībā trakam sapnim. Mēs nezinājām, kā viss notiks un būs. Un pirmie gadi arī bija ļoti smagi. To nevar noliegt. Bet mēs ļoti ticējām tam, ko darām. Un vēl arvien neprātīgi mīlam šo darbu – lai cik tas arī būtu smags. 

Šī ir manu senču zeme, un, kā jau daudzviet laukos, šeit bija augļu dārzs – rindā sastādītas ābeles.

Taču mēs rīkojāmies tā, kā praktiskie latvieši nedara, – atstājām nevis tās, kurām ir garšīgāki augļi, bet gan skaistākās.

Piemēram, ‘Zelta Reneti’, kuras augļi nav nekas īpašs, toties ir spēcīgs stumbrs un ārkārtīgi skaists vainags. Tāpat arī bumbieri, kas ir stādīta uz omītes un opapa kāzām, un vairākus citus zīmīgus vai simboliskus kokus. Vecie koki patīk arī putniem. Atlido lauka baložu pārītis – viņu iecienītā vieta ir Nutkas pacipreses zaros. Kādā dobumā dzīvo zilzīlītes. Sēdi līdzās un skat – zilzīlīte izved bērniņus ārā no ligzdiņas… Kāpēc tieši tajā brīdī? Kad daba ļauj redzēt un pieskarties tādam brīnumam, es izjūtu milzu pateicību.  

Tā dārzs sākās, un tā tas tiek veidots jau divdesmit gadu garumā – emocionāli un intuitīvi. Tam nav un nekad nav bijis zīmēta plāna. Mēdzu teikt, ka esmu kā kurmītis, kas arvien uzrok vēl kādu gabaliņu. Taču dārzam ir mugurkauls – lielie koki, pamats, ap kuriem tiek veidoti stādījumi.