Viņa bumbieres pazīst kā savus bērnus – selekcionāres Baibas Lāces jaunais sākums Dobeles pusē

– Reiz, kad zvanīju, lai konsultētos par bumbierēm, pārsteigta uzzināju, ka vairs nestrādājat Dārzkopības institūtā.

– Lai gan darbs institūtā man ļoti patika un uz to gāju ar prieku, man vienmēr ir gribējies darīt kaut ko sev. Esmu institūtam ļoti pateicīga par iespēju iegūt izglītību strādājot, izpausties un realizēt savas idejas, bet sasniedzu maksimumu, un radošiem cilvēkiem tad kļūst grūti. Biju ieguvusi doktora grādu un vadošā pētnieka amatu.

Piedalījos divu bumbieru šķirņu izveidē, kuras nosaucu savu meitu vārdos – ‘Lauriņa’ un ‘Rūta’.

Likās, ka viss izdarīts, bet punktu pielika stažēšanās Šveicē. Divus mēnešus nebiju mājās, bet prombūtni grūti panesu. Citādi viss bija labi – stažējos starptautiskā augļkopības institūtā, kur apguvu dažādas prasmes augu patoloģijā, strādāju ar ervīniju jeb bakteriālo iedegu, pētīju bumbieru-kadiķu rūsas izplatību.

Monitorējām šveiciešu bumbieru šķirnes un salīdzinājām ar mūsējām. Tas bija kovida laiks, kad lielākoties strādājām attālināti, un jau biju pieradinājusi sevi pie domas, ka vairs neesmu Dārzkopības institūtā.

– Vai tuvinieki necentās jūs atrunāt?