«Mani neinteresē dāmu sarunas, es labāk tīru stalli.» Kā krīžu vadītāja Iveta Dzērve Mālpilī iekārtoja paradīzi zirgiem

Ivetu iepazinu kā žurnālisti, 90. gadu vidū populārā laikraksta Vakara Ziņas kriminālnodaļas vadītāju. Man, pirmā kursa žurnālistikas studentei, sākot tur strādāt, no šerpās Ivetas bija nedaudz bail. Viņa intervēja kriminālās autoritātes un slepkavas, brauca līdzi policistiem reidos un izsaukumos, iekļuva apšaudēs. Iveta ikdienā pieredzēja to, ko mēs redzējām filmā Tumšzilais evaņģēlijs.

Iveta mainīja darbavietu, bet – kā jau bijušās kolēģes – sekojām viena otras gaitām. Zināju, ka viņai ir sava PR firma, un manīju, ka viņas sociālajos tīklos bieži parādās zirgi. Pirms pāris gadiem viņa mani uzaicināja ciemos pie sevis uz Mālpili, un es pirmo reizi ieraudzīju Ivetu ar zirgiem – tas mani fascinēja.

Līdz šim ko tādu biju redzējusi filmās, tāpēc man ļoti gribējās zināt, kā un kāpēc viņas pasaulē ienāca zirgi.

Iveta: Vienmēr esmu zinājusi, ka man būs zirgi. Vienmēr. Bērnībā biju nerātns, ar lielu fantāziju apveltīts bērns, un kādā vasarā, kad man bija septiņi astoņi gadi, nokļuvu Latgalē pie tantes. Netālu bija zirgu stallis. Izfantazēju, ka esmu baigā jātniece, lai gan man nebija nekādas pieredzes ar zirgiem. Atceros – kaut kā tiku zirga mugurā, tas uzreiz metās iekšā stallī, es tikai dzirdēju saucienu: «Galvu noliec!», bet tik un tā atsitos ar pieri pa stenderi.

Tā bija mana pirmā saskarsme ar zirgiem, kas nekādi nemazināja manu apņemšanos kādreiz patiešām kļūt par zirga saimnieci. Bet tā pa īstam zirgi manā dzīvē ienāca šķiršanās periodā. Turaidā bija nomas stallis, tur sāku mācīties jāt. Kad izšķīros, nopirku pirmo zirgu.

Varētu teikt, ka pietuvinājies zirgam tieši emocionāli smagā brīdī. Šķiršanās man bija ļoti smaga un ilga.

Man bija aptuveni 35 gadi, kad uzzināju, ka manam vīram paralēli bijušas vairākas citas attiecības, kurās dzimuši vairāki ārlaulības bērni.

– Piedod, pārjautāšu – vairāki bērni citās attiecībās?

Tā ir cita tēma – ko nozīmē dzīvot ar manipulatoru. No malas jau viss izskatās vienkārši – kā gan varēju neredzēt, nesaprast… Kā es varēju būt tik akla? Nemelošu – jutu, ka kaut kas nav riktīgi, bet tikai ar šī brīža prātu saprotu, ka es vienkārši negribēju zināt patiesību.

– Bet beigās jau uzzināji.