Rīga +23°C 
Jūsu kolēģi teica, ka neesat latvietis, toties liels Latvijas patriots.
Man ļoti nepatīk lietot tādus lielus vārdus. Uzskatu, ka piederība valstij jārāda ar darbiem.
Bet, jā, esmu armēnis, dzimis Gruzijā. Mani vecāki 1992. gadā pārcēlās uz Armēniju, tur mācījos, dzīvoju, biju armijā. Kā pusaudzis slaucu govis, bez tiesībām vadīju traktoru, vācu sienu. Pirmo reizi dušā biju četrpadsmit gados, pirms tam mazgājos, aplejoties ar ķipīti. Tie bija tādi laiki, novērtēju šo pieredzi, jo tagad man ir, ar ko salīdzināt. Mēs šeit, Latvijā, nedrīkstam sūdzēties. Šī ir ļoti laba valsts, kur dzīvot un strādāt.
Psihologi saka, savu problēmu cēloņi jāmeklē bērnībā, bet es saviem vecākiem esmu tikai pateicīgs. Jā, viņi man nevarēja sponsorēt prestižu izglītību vai sūtīt uz sporta pulciņiem, bet viņi mani padarīja par cilvēcīgu cilvēku. Un tas, manuprāt, ir pats svarīgākais. It sevišķi tagad, kad ir mākslīgais intelekts. To var un vajag izmantot, bet tas nekad neiedos īstas emocijas.
Jūs izcili runājat latviski.
Es tā nedomāju, man joprojām par to ir kompleksi. Diemžēl vairs neatliek laika tik daudz lasīt, kas ir labākais, kā uzlabot valodu.
Uz Rīgu atbraucu 2009. gadā pēc tēvoča, kurš strādāja enerģētikas jomā, uzaicinājuma, – studēt RTU. Pēc gada sapratu, ka tas nav mans, un pārgāju uz RISEBA mācīties uzņēmējdarbību. Toreiz to varēja darīt krieviski, un, tā kā man vēl bija draudzene krieviete, runāju tikai tā. Dzīvoju Brīvības ielā interesantā, kā komunālajā, dzīvoklī. Esmu ļoti komunikabls, tolaik 24/7 vai nu draudzējos, kā saka, tusēju, vai strādāju, vai mācījos. Tagad vecums tāds, ka, ja neizguļos, nākamā diena ir tikai pusdiena. Bet tolaik es praktiski negulēju, un, manuprāt, man izdevās kļūt par savējo, par rīdzinieku. Rīga ir unikāla vieta, šeit jūtos kā mājās, daudzus pazīstu, man patīk pilsēta, nevaru iedomāties, ka varētu dzīvot kur citur, lai gan uzskatu sevi par pasaules pilsoni.
Latviešu valodu apguvu, jau strādājot Balticovo. Pēc augstskolas man vajadzēja praksi, 2013. gada martā sāku tur strādāt pārdošanā. Pirmajos gados katru rītu, braucot uz Balticovo no Rīgas, klausījos Latvijas Radio 1. Sākumā tā šķita kā ķīniešu valoda, bet pamazām sāku šo to uzķert – o, šo vārdu sapratu!
Balticovo sāku pārdošanā, tad iepirkumu daļā, vēlāk – ražošanā. Praktiski esmu strādājis visās nodaļās. Uz diviem gadiem pārvācos uz Iecavu, kur atrodas Balticovo, un burtiski dzīvoju uzņēmumā, jo man bija svarīgi zināt katru stūri. Pat naktīs pie apsargiem sēdēju.
Kad 2018. gadā Balticovo un tā laika valdes locekļa ceļi šķīrās, es pats piedāvāju savu kandidatūru. Investoriem lūdzu dot man iespēju. Un man deva. Gadu biju – kā to dēvē? – pienākumu izpildītājs. Kopš 2019. gada es oficiāli vadu uzņēmumu.
Balticovo ir liels, 400 darbinieku. Pastāstiet par saviem vadītāja principiem!
Man ir pozīcija – darām labi vai nemaz. Man nepatīk sūdzēties. Ja godīgi, es sev tuvumā neciešu čīkstēšanu. Ar šādiem cilvēkiem nesadarbojos un nekomunicēju. Skaidrs, ka visiem, arī man, ir bedres, bet es tur nepalieku. Esmu ļoti liels optimists un zinu, ka viss ir atkarīgs no katra paša.
Runājot par uzņēmumu, globāli mēs vēl esam maziņi, bet Latvijas mērogā, protams, esam veiksmīgi. Un viens no veiksmes aspektiem bija mūsu optimisms. Mēs nekad negājām uz ministrijām raudāt, mēs visu laiku teicām: jā, mums ir grūti, bet būs labi. Jebkurā uzņēmumā man ir svarīgi domāt ilgtermiņā. Mēs nevaram runāt tikai par ārējiem apstākļiem. Ja tev vide šķiet slikta, tad brauc kaut kur citur, bet, ja esi šeit, tad izdari, lai tepat, mājās, ir kārtība.
Tā domāju arī par Latviju – viss ir atkarīgs no manis, no jums, no mums visiem kopā.
Es gribu, lai mums visiem beidzot pamostas ticība. Tāpēc arī kolēģiem ļāvu sevi pierunāt šai intervijai, jo vispār man nepatīk publicitāte. Galvenais, ko es gribu pateikt: ticiet, Latvijā var nodarboties ar biznesu. Tagad ir mūsu laiks, mums ir spēks, ir daudz jāstrādā, jāmaksā nodokļi un, ejot uz vēlēšanām, jāprasa, lai mūsu nodokļi tiek pārvaldīti, kā vajag.
Redzu, ka Latvijā ir ārkārtīgi talantīgi cilvēki, bet viņiem trūkst ticības. Mēs visi esam tādi bailīgi, sakām: «Mēs esam mazi, mums ir mazs tirgus.» Mēs aizmirstam, ka esam daļa no Eiropas Savienības, kas ir atvērts, milzīgs tirgus.
Daudzi sūdzas par nodokļu politiku. Es saku – parādiet man, kur ir labāk. Un galvenais – vajag runāt! Apsēsties pie viena galda – vienalga, kurā līmenī, kolēģi, partneri, arī ar valsts iestādēm – un runāt!
Atceros, kad atnācu uz Balticovo, tur bija attieksme: brauks VID, PVD, Valsts vides dienests – baidāmies! Bet nevajag baidīties. Jārunā. Es visas valsts institūcijas uzskatu par saviem partneriem. Ja esam kļūdījušies, pasakiet, kur, mēs uzlabosim. Un viņi stāsta, es bieži esmu pārsteigts, kā ierēdņi iedziļinās, grib palīdzēt.
Protams, visur ir dažādi cilvēki. Bet arī te viss ir mūsu rokās. Atceros, kad tikko atbraucu uz Latviju, biju Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē. Pie viena no tiem stikla lodziņiem kaut ko pajautāju, meitene atbildēja, manuprāt, nepareizi. Saku: «Tiešām?!» Viņa: «Jā!» Izgāju ārā, paņēmu vēl vienu numuriņu, sagaidīju rindu un blakus lodziņā uz to pašu jautājumu saņēmu atbildi, kuru man vajadzēja. Bet, kas ir svarīgi, man nebija emociju pret to pirmo meiteni, viņa droši vien vienkārši nezināja.
Šis piemērs mani labi raksturo. Es nepadodos, meklēju, kā atrisināt, nevis apvainojos uz to cilvēku. Visi var kļūdīties.
Tas, ko esmu darbā iemācījies, – es varu būt dusmīgs uz situāciju, bet nekad uz cilvēku. Tā ir milzīga atšķirība. Ja kāds izdarīja nepareizi, nedomāju, ka viņš to darīja speciāli, ka gribēja man kaitēt. Okei, kaut kas nogāja greizi. Kolēģi zina, ka es varu būt emocionāls, bet ar gadiem esmu iemācījies savākties. Pēc piecām minūtēm es atkal esmu mierīgs, un mēs runājam. Pat kad ir nepatīkamas sarunas, pēc tam ir daudz vieglāk.
Protams, ja kļūdas atkārtojas un atkārtojas, tad jādomā, ko darīt, jo darbā man ir svarīgs rezultāts. Bet atkal – tas nenozīmē, ka cilvēks ir slikts. Vienkārši viņš nav īstajā vietā. Kāds būs izcils pārdevējs, bet slikts ražošanā, un otrādi. Vadītāja uzdevums ir atrast darbiniekam īsto vietu. Es pats esmu gājis cauri ļoti daudzām pozīcijām. Zinu, cik grūti dažreiz ir, un es ļoti ticu piemēra rādīšanai. Vadītājs nevar prasīt no citiem kaut ko tādu, ko pats nav gatavs darīt.
Un es redzu, ka tas strādā – divreiz gadā mums ir lielā sapulce ar visiem darbiniekiem, kur katrs var tieši vai anonīmi pajautāt jebko. Sākumā bija tēmas par zābakiem, pogām un tamlīdzīgām lietām. Bet pēdējās sapulcēs man bija gandarījuma sajūta, kad cilvēki prasīja: kādi mums būs nākamie attīstības plāni? Bija ieteikumi jauniem biznesa virzieniem. Man skudriņas pār muguru skrēja! Lūk, tā ir mana komanda! Mēs ejam vienā virzienā.
Protams, pie mums arī viss nav ideāli, negribu, ka kolēģi lasa un saka: ko viņš tur visu idealizē? Šobrīd visi grib būt perfekti, taisa PR, rāda skaistas bildes. Bet tā nav. Godīgi – mūsu uzņēmumos kūtis smird pēc mēsliem. Ir daudz problēmu, daudz izaicinājumu, daudz darba. Mēs nevaram stāstīt, ka esam balti un pūkaini. Kā jebkurā uzņēmumā, arī mums ir problēmas, kļūdas un izaicinājumi. Bet svarīgākais, ka mēs tās risinām un ejam uz priekšu. Un mums ir vērtības, mums ir drosme, un pamats, uz kura mēs vienmēr varam stāvēt un būvēt nākamās lietas.
Kad sāku vadīt uzņēmumu, apgrozījums bija 45 miljoni. Pirmais lielais mērķis, ko sev un komandai teicu: mums būs 100. Visi kratīja galvas. Bet šogad mēs plānojam jau vairāk nekā 200 miljonu apgrozījumu. Tas noticis tikai astoņu gadu laikā.
Zinu, ka Balticovo tiešām strauji attīstās gan Latvijā, gan ārpusē.
2019. gadā, neskatoties uz to, ka es tikko biju pārņēmis uzņēmumu, mēs nopirkām Lietuvā otru lielāko olu ražotāju. Pērn tur kļuvām par numur viens. Toreiz trīs dienas biju Latvijā, divas – Lietuvā. Lietuvā mēs nopirkām vēl trīs uzņēmumus, attīstījām barības ražošanu un iegādājāmies arī konkurentus. Tas bija ļoti intensīvs periods.
Pirms trim gadiem Igaunijā nopirkām uzņēmumu.
Domāju, tuvākajā laikā jūs dzirdēsiet par vēl kādu lielu darījumu, jo tagad ejam ārpus Baltijas. Pagaidām neteikšu. Bet, ja Konkurences padome apstiprinās, pavisam drīz būs atļauja.
Pirms dažiem mēnešiem vēl Lietuvā nopirkām Baltijas lielāko šampinjonu audzēšanas uzņēmumu, tur strādā 650 cilvēki.
Sanāk, ka lielos, bet nē. Es gribu ar darbiem parādīt, ka tas ir iespējams.
Atvainojiet – kāpēc no olām uz šampinjoniem?
Sēņu audzēšanā pamatā izmanto kūtsmēslus un kompostu. Tur ir loģisks turpinājums un sinerģija olu biznesam. Un mēs gribam paplašināt pārtikas segmentu. Man ir ideja, un tuvākajā laikā par to runāsim skaļāk. Es gribu izveidot tādu fondu un attīstīt arī citus pārtikas uzņēmumus. Mums ir izcila platforma un labs pamats – gan cilvēki, gan zināšanas, gan pārdošanas tīkls, un es gribu uz tā attīstīt citas nozares. Tā daļēji ir diversifikācija, plus – darīt to, kas mums labi sanāk.
Ja skatāmies kopumā, olu virzienā mums viss ir skaidrs. Mēs to attīstām, mums ir plāns un lielas ambīcijas. Bet, runājot par visu Balticovo grupu, mēs gribam fokusēties uz trim virzieniem: pārtiku, enerģētiku un būvniecību ar projektēšanu.
No kurienes jums, Vladimir, tāda drosme un ambīcijas?
Man ir bijuši periodi, kad esmu bijis emocionālā bedrē, un domāju – kāpēc es šo visu daru? Kam tas vispār ir vajadzīgs? Bet pats sev godīgi atbildu: es citādi nevaru. Tas laikam ir iedzimts, raksturs tāds, man gribas to spiedienu, izaicinājumu, izdarīt vēl vairāk.
Es ļoti ātri pieņemu lēmumus. Mana komanda to zina. Piemēram, Lietuvā. Tas bija liels darījums – vairāki miljoni. Mums nebija plāna to uzņēmumu pirkt. Vienkārši aizbraucām paskatīties, jo Lietuvas vadītājs aicināja. Izstaigājām, un es uzreiz teicu: pērkam.
Kolēģi skatījās uz mani – ko tu dari?!
Bet es zināju, ka tiksim galā, atrisināsim. Es redzēju iespēju, redzēju potenciālu. Protams, esmu pieļāvis arī kļūdas. Un tad ir svarīgi apstāties, pat ja ieguldīti vairāki simti tūkstošu, jo skaidrs, ka pēc tam zaudējumi būs vēl lielāki. Bet, par laimi, veiksmīgo stāstu ir vairāk nekā neizdevušos.
Man nav interesanti pārpirkt plaukstošu uzņēmumu, mani interesē tie, kas ir zemā punktā – es gribu savest kārtībā. Un zināt, tas vairs nav par naudu. Sev esmu pateicis – ja esmu pieņēmis lēmumu, ka esmu uzņēmējs, ka esmu vadītājs, tad, ja daru, tad daru labi. Man jāatstāj aiz sevis labāk, nekā bija pirms manis.
Vēl man stāstīja par satelītfermām. Kas tās tādas?
Tas mums ir jauns projekts. Mēs gribam Latviju padarīt par olu lielvalsti. Mums ir plāns sadarboties ar zemniekiem. Limbažos jau ir viens piemērs – zemnieks, kurš ir uzbūvējis modernu kūti, bet mēs viņam dodam cāļus, barību un no viņa pērkam visas olas. Viņu uzdevums ir tikai saražot.
Redziet, olām cena ļoti svārstās, to prognozēt ir grūti. Bet mēs esam liels uzņēmums, mēs šo risku varam paņemt uz sevi.
Mēs gribam šo attīstīt pa visu Latviju. Katru rītu mūsu mašīnas brauks pa fermām un savāks olas.
Bet kāpēc jums tas ir vajadzīgs? Jūs taču varat būvēt sev lielākas fermas.
Varam. Bet tas vairs nav tikai par naudu. Protams, tur ir biznesa daļa, bet ir arī emocionālā – mēs varam palīdzēt zemniekiem un tā valstij.
Man ir pārliecība, ka, ja mēs strādāsim kopā, tad eksportā spēlēsim pavisam citā līmenī.
Kaut gan mēs jau sen vairs nespēlējam tikai Latvijas līmenī. 80 % mūsu produkcijas iet ārpus. Un mums ir plāni iet arī tālāk par Eiropu. Mēs runājam par tirgu ar 500 miljoniem iedzīvotāju.
Satelītfermās būs brīvo vistu fermas?
Jā, Limbažos ir apmēram 30 000 laimīgo vistu. Arī Iecavā mēs ejam prom no sprostiem. Saku, ka mums ir apmēram 4 miljoni kolēģu – mūsu vistiņas, un mēs tiešām ieguldām miljonus eiro, lai pēc iespējas drīzāk uzbūvētu fermas bez sprostiem, sev esam nolikuši termiņu līdz 2030. gadam.
Bet, runājot par satelītfermām, ceru, ka laika gaitā tās būs pa visu Latviju.
Ar šo piemēru man ļoti gribas parādīt arī citām nozarēm, ka mēs varam apvienoties un kopā izdarīt daudz vairāk, un iekarot citus tirgus. Bet viņi paliek šeit un ir cits uz citu apvainojušies. Bizness nav par mīlestību. Mīlestībai jābūt gultā. Biznesā, lai apvienotos un darītu kopīgas lietas, vajag kopīgus mērķus.
Bet darba mīlestībai gan jābūt. Profesionalitāte ir par mīlestību pret darbu, ko tu dari. Tad arī sanāks. Nav iespējams, ka neizdosies. Ja kāds vēlas pierādīt pretējo, lai parāda man! Es gribēšu redzēt, cik daudz viņš ir iedevis no sevis.
Man tas ir ļoti svarīgi – es strādāju ar cilvēkiem, kuros ir kaisle, kuros ir lojalitāte pret savu darbu. Es to saku visiem uzņēmējiem, kuriem ir rezultāti – runājiet, iedvesmojiet citus. Tā ir pieredzes apmaiņa. Un nevajag kautrēties runāt par peļņu. Pelnīt ir katra uzņēmuma pirmais uzdevums. Jo lielāka jūsu peļņa, jo labāki jūs esat – maksājiet algas, nodokļus un lepojieties.
Jūs, piemēram, ar Alūksnes olu ražotāju draudzējaties?
Mēs veselīgi konkurējam. Juris mani motivē, es motivēju Juri. Paldies Dievam, mēs abi redzam daudz plašāk, ejam pasaulē, nevis grūstāmies pa Latvijas tirgu. Tur, ārpusē, visiem vietas pietiek.
Es skatos, ka citi – lietuvieši, poļi – apvienojas un iziet plašākos tirgos. Kāpēc mēs nevaram? Uzskatu to par vienu no savām misijām. Es ļoti bieži motivēju savus draugus, partnerus, paziņas. Saku: ejiet, runājiet ar saviem biedriem. Jūs nevarat visu laiku sūdzēties, ka esat sliktā gadsimtā, nozarē, valstī vai sliktā pilsētā.
Es pats veidoju savu pasauli. Es dzīvoju foršā pasaulē un reāli jūtos ļoti, ļoti labi.
Jūs kaut ko darāt brīvajā laikā?
Divreiz nedēļā cenšos iet pie fizioterapeita, vajadzētu biežāk. Varbūt tas, ko es vēl neesmu iemācījies – dzīvot ārpus darba. Es visu laiku saku – strādāju Balticovo 13 gadus, bet nevienu dienu neesmu braucis uz darbu. Tā ir mana mīlestība, kaislība. Man diena sākas septiņos no rīta un beidzas astoņos, deviņos vakarā.
Mana pasaule ir mans uzņēmums un tas, kas man apkārt. Ja mēs tur ļoti labi visu darām, tad – ticiet man – neviens mūs nevar apčakarēt. Kad tu esi stiprs un vesels, tevi neviens nevar apvest ap stūri. Var apčakarēt stulbus vai slinkus cilvēkus.
Es visu laiku visiem atkārtoju – veido savu valsti savā pasaulē. Tie cilvēki, kuri tev ir apkārt, ar kuriem tu ej brokastīs, tiecies, ceļo, tie, kuri tevi motivē, no kuriem tu saņem idejas, – mēs tādējādi viens otru uzturam ar enerģiju.
Un ir jāstrādā. Neatlaidīgi un disciplinēti. Es neticu bitkoiniem, šmitkoiniem. Es tā nemāku, es protu visu caur darbu un sviedriem.
Ļoti bieži es dzirdu: «Šis cilvēks bija pareizajā laikā un pareizajā vietā.» Bet, lai būtu pareizajā laikā un pareizajā vietā, ir jākustas. Jo iespējas ir visiem. Nav tā, ka kāds cilvēks var teikt, ka viņam nebija iespēju. Vienkārši daudzi tās palaiž garām.
Mani pārsteidza, ka jums ir arī restorāni.
Tā laikam izpaužas mana radošā daļa. Man vairākas reizes piedāvāja pirkt franšīzes, kur man bija simtprocentīga pārliecība, ka jau no nākamās dienas pelnīšu, jo viss bija izdomāts, bet man tas nav interesanti. Man gribas veidot no paša sākuma. Un man patika, ka varu kaut ko neparastu dot pilsētai. Zivju Lete, Voglio Bene, Yolk House, Baboo ir manējie, Mīkla ir mans projekts, kas tagad palicis bijušajai sievai.
Ar restorāniem Latvijā nevar miljonus nopelnīt, bet desmitus, simtus tūkstošu var. Tomēr man tas nav naudai, varbūt tas saistīts ar manu izcelsmi – Gruzija un Armēnija ir valstis, kur viesmīlība ir ļoti būtiska. Iespējams, ka man tas ir asinīs. Reizēm, kad esmu kādā no saviem restorāniem vakaros, kad tur daudz cilvēku, mani pārņem milzīga, gandrīz orgasmiska gandarījuma sajūta. Skatos, kā cilvēki ēd, bauda, apmierināti dodas prom. Man neko vairāk nevajag. Īpaši man patīk vakari Zivju Letē. Tur ir atvērtā virtuve, galdiņi salīdzinoši tuvu, tāpēc vienmēr ir diezgan skaļš, kas varbūt citiem traucē, bet es no tā kaifoju. Tā man ir dzīvība.
