Svešu bēdu nēsātāji kabatā – stāsts par dīvainu atradumu parkā

Reiz kāda mana draudzene tālā zemē staigāja pa parku un apstādījumos līdzās taciņai pamanīja kaut ko, visticamāk, kādam citam pazudušu. Smuks, krāsains nieciņš – it kā rotaslieta, it kā suvenīrs. Izbāza roku cauri zariem, izķeksēja, apgrozīja pirkstos un ielika kabatā. Visu turpmāko ceļojumu viņa ik pa brīdim savu atradumu aplūkoja, domās sūtot sveicienus tam, kurš šo krāšņumu pazaudēja, un solījās glabāt kā acuraugu.

Spriedusi, ka atbrauks mājās, izdomās, kā tam pievienot mazu knibulīti, lai varētu iesiet aukliņā vai ķēdītē un nēsāt ap roku vai kaklu. Bet pagaidām viņa to turēja kabatā, virpināja pirkstos, ik pa laikam apskatīja un papriecājās. Tāds skaistums! Atbraukusi mājās, viņa intereses pēc sāka meklēt, kas varētu būt šis mazais, krāsainais nieciņš. «Ja tu zinātu, ko es pēc tam sapratu…» teica draudzene.